Kad Gunta tikko atbrauca, viņa tīri vai kusa no šīs pedantiskuma. Domāja: kāds saimniecisks vīrietis trāpījies! Ne tā kā pirmais vīrs — tas zeķes mētāja, kur pagadās. Bet izrādījās, ka…
Cik daudz piezīmju dienā var panest sieviete. Gunta skatījās uz Andri un neatpazina vīrieti, kurā bija iemīlējusies. Tagad viņš stāvēja pie plīts un atkal skaidroja, kā pareizi jācep kotletes. Trešo reizi nedēļā
— Gunta, nu cik var teikt. Samazini uguni, tās taču piedeg.
Viņa klusējot nogrieza gāzi mazāk. Pirms diviem mēnešiem viņa pārcēlās pie viņa. Divus mēnešus pacieta šīs piezīmes. Bet gatavot viņa prata — divdesmit gadus viena audzināja meitu, neviens nesūdzējās.
Andris piecpadsmit gadus bija nodzīvojis viens. Pieradis pie ideālas kārtības. Dvieļi karājās stingri paralēli viens otram. Šķīvji stāvēja pēc izmēriem. Pat burkas ledusskapī — ar etiķetēm uz priekšu. Kad Gunta tikko atbrauca, viņa tīri vai kusa no šīs pedantiskuma. Domāja: kāds saimniecisks vīrietis trāpījies! Ne tā kā pirmais vīrs — tas zeķes mētāja, kur pagadās. Bet izrādījās, ka dzīvot kopā ar perfekcionistu ir kā staigāt pa plānu ledu. Katru dienu jauni pārsteigumi.
— Sāli sālstraukā ne no tās puses iebēri. Aizkarus šķībi pakāri. Kāpēc siltu pienu ieliki ledusskapī?
Gunta strādāja par māsu. Trīsdesmit gadus par cilvēkiem rūpējās. Zelta rokas, teica kolēģi. Bet mājās sanāca pilnīga neveikle. Andris strādāja par atslēdznieku namu pārvaldē. Caurules laboja, krānus mainīja. Vīrietis ar rokām. Bet mājās pārvērtās par piekasīgu komandieri.
— Dzīvojam kā nometnē, — domāja Gunta, kārtojot kārtējo šķīvju kaudzi, kas nebija “pēc izmēra”. — Tikai es šeit neesmu jaunietis, bet sieva.
Bet klusēja. Domāja — pieslīpēsies. Mīlestība visu izturēs. Savukārt Andris juta savu varu. Pārliecināts par sevi, viņš neapzinājās spriedzi.
Lūzuma punkts pienāca sestdienas vakarā.
Pie viņiem ciemos atnāca kaimiņi — Mārtiņš ar sievu Ivetu. Gunta visu dienu gatavoja: vārīja zupu, taisīja kotletes, gatavoja salātus. Gribēja atstāt labu iespaidu. Apsēdās pie galda. Saruna ritēja mierīgi. Mārtiņš slavēja zupu, Iveta prasīja salātu recepti. Gunta atplauka no komplimentiem. Un te pēkšņi Andris, iekožoties kotletē, sarauca pieri:
— Gunta atkal kotletes pārceptas. Kā parasti. Cik nesaki — viss bez jēgas.
Klusums uzkrita uz galda kā sniegs maijā. Kaimiņi samulsuši saskatījās. Iveta nosarka. Mārtiņš ieklepojās dūrē. Bet Guntā kaut kas noklikšķēja.
Slēdzis tika pagriezts
Pierastās pacietības vietā iekšienē pēkšņi atskanēja: “Viss, pietiek.” Viņa nolika dakšiņu. Uzsmaidīja viesiem:
— Kotletes patiešām sanāca pasausas. Nākamreiz ņemšu vērā.
Kaimiņi aizgāja agri. Atmosfēra bija sabojāta. Gunta klusējot novāca traukus. Andris skatījās televizoru, apmierināts ar sevi. Domāja, ka ir baigais pavārs, kritizējot draugu klātbūtnē. Bet no rīta sākās klusā nepakļaušanās. Gunta piecēlās kā parasti septiņos no rīta. Izvingrojās, nomazgājās dušā. Andris pamodās ap astoņiem — gaidīja kafiju un brokastis.
— Gunta, kur ir kafija? — viņš uzsauca no guļamistabas. — Virtuvē, — mierīgi atbildēja viņa.
— Kur tieši?
— Burkā. Plauktā.
Andris iznāca virtuvē. Plīts nebija ieslēgta. Krūzītes stāvēja izlietnē nemazgātas.
— Vai tev kas noticis?
Gunta sēdēja pie galda svētku kleitā, dzēra tēju no savas mīļākās krūzes.
— Nē.
— Bet brokastis?
— A kas ar brokastīm?
— Kur tās ir?
Gunta paskatījās uz vīru mierīgām acīm:
— Andri, es nolēmu. Ja nepatīk, kā gatavoju — gatavo pats. Nepatīk, kā uzkopju — uzkop pats. Nepatīk, kā mazgāju veļu — ņem bļodu.
— Kas tev kaiš?
— Tieši otrādi, es beidzot sapratu.
Gunta sev atklāja vienkāršu patiesību: nevienam nav pienākums nest necieņu. Pat no mīļota cilvēka. Andris sākumā neticēja. Domāja — paspēlēsies un pārstās. Uzcepa sev olu, bet Gunta mierīgi saposās un aizbrauca pie meitas Ievas.
— Mamm, kas notika? — meita brīnījās, ieraugot māti ar somu.
— Tavs “patēvs” nolēma, ka es slikti gatavoju. Lai tagad gatavo pats.
— Un cik ilgi tu plāno pie manis dzīvot?
— Kamēr viņš nesapratīs, ka ir atradis nevis mājkalpotāju, bet sievieti.
Ieva iesmējās:
— Pareizi dari, mamm. Tētis arī tev brauca augumā, kamēr tu viņu nenoliki pie vietas. Atceries?
Gunta atcerējās. Pirmais vīrs arī domāja, ka sieva ir kalpone. Kamēr uz mēnesi palika bez vakariņām. Viņas vīrieši — kā bērni. Kamēr robežas nenovilksi, kāps uz kakla. Vakarā Andris piezvanīja. Balss bija apjukusi:
— Gunta, kad tu būsi mājās?
— Bet kāpēc man būt mājās? Es taču visu daru nepareizi.
— Nu izbeidz. Paplosījāmies un viss.
— Mēs nepaplosījāmies, Andri. Tu vienkārši kaimiņiem parādīji, cik maz tu mani vērtē.
— Beidz nu, kaut kādas kotletes dēļ…
— Ne kotletes dēļ. Necieņas dēļ.
Viņa nolika klausuli. Gunta saprata: labāk vienai, nekā ar to, kurš nenovērtē.
Pagāja nedēļa. Andris mēģināja tikt galā pats. Piededzināja putru, pārsālīja zupu, aizmirsa izslēgt veļas mašīnu. Dzīvoklis ātri pārvērtās vecpuiša nekārtībā. Viņš zvanīja katru dienu. Sākumā pieprasīja atgriezties. Pēc tam lūdza. Pēc tam lūdzās.
— Gunta, pietiek! Nāc mājās!
— Nepietiek. Es dzīvoju mierīgi.
— Bet kā tad mēs? Mūsu attiecības?
— Bet kādas mums ir attiecības, Andri? Kas es tev esmu? Mājkalpotāja? Mājkalpotājai maksā algu un neizsaka piezīmes viesu klātbūtnē.
— Nu piedod jau. Vairs tā nedarīšu.
— Vārdi ir vējš. Darbi — lūk, kas ir svarīgi.
Gunta saprata: labāk novilkt robežas uzreiz
Pēc divām nedēļām Andris padevās. Atbrauca pie Ievas ar rožu pušķi un runu:
— Gunta, piedod man, neprātīgajam. Sapratu, ka bez tevis nevaru. Vairs nepiekasīšos. Goda vārds.
Viņa cieši paskatījās uz viņu. Acīs bija lasāma nožēla. Bet Gunta nebija no tām sievietēm, kuras var nopirkt ar pušķi.
— Andri, es tevi mīlu. Bet mīlēt nenozīmē ciest rupjību. Ja gribi, lai es atgriežos, pierādi to ar darbiem.
— Kā?
— Vēl nedēļu padzīvo viens. Gatavo, uzkop, mazgā veļu. Kad atcerēsies, cik tas ir ne vienkārši, tad parunāsim.
Andris piekrita. Kas viņam atlika? Pēc vēl vienas nedēļas viņš atkal atbrauca. Bet tagad viņš izskatījās citādi.
— Gunta, es taču zināju. Tas ir smags darbs — vest saimniecību. Bet es vēl arī piezīmes izteicu… Cik neglīti sanāca, goda vārds.
— Nevis neglīti, bet kā cilvēkam, kurš nenovērtēja cita darbu. Tikai savu.
— Atgriezīsies?
— Ar nosacījumu.
— Kādu?
— Mājas darbi — uz pusēm. Gatavošana — arī. Un nekādu piezīmju citu priekšā. Runājam divatā kā pieauguši cilvēki.
— Piekrītu.
— Un vēl. Ja sāksi atkal piekasīties, es aiziešu pavisam. Bez sarunām un paskaidrojumiem.
Andris pamāja. Viņš saprata: joki ir beigušies.
Gunta zaudēja komfortu, lai glābtu attiecības
Viņa atgriezās mājās. Bet tās jau bija citas mājas. Citas attiecības. Andris sāka gatavot brokastis. Gunta — vakariņas. Uzkopšanu dalīja pa dienām. Veļas mazgāšanu — pēc kārtas. Sākumā viņš mēģināja atgriezties pie vecajiem ieradumiem. Izteica piezīmes, piekasījās. Bet Gunta uzreiz viņu apturēja:
— Andri, tu atkal par savu?
— Nē, nē. Tikai padomāju skaļi…
— Tad domā pie sevis.
Un viņš mācījās domāt pie sevis. Mācījās novērtēt to, kas viņam ir. Pēc mēneša pie viņiem atkal atnāca kaimiņi. Mārtiņš ar Ivetu. Andris pats gatavoja plovu. Lepni pasniedza to galdā.
Lasi vēl: “Bez manas pensijas tu neiztiks,” mans vīrs ķiķināja, “Trīs mēnešu laikā es aizbraucu uz Jūrmalu”
— Kāds plovs! — sajūsminājās Iveta. — Andri, jūs esat kulinārs!
— Ko jūs, — viņš samulsuši smaidīja. — Gunta mani iemācīja. Man ir pati labākā sieva pasaulē.
Gunta pasmaidīja. Lūk, tagad tas bija viņas vīrietis. Kaimiņi aizgāja apmierināti. Atmosfēra bija silta un mājīga.
— Gunta, — Andris teica, apskaujot sievu. — Paldies, ka atgriezies. Es biju pilnīgs…
— Biji. Bet izlabojies.
— Un zini, ko es sapratu? Ka tu neesi vienkārši sieva. Tu esi mana otrā puse. Un izturēties pret tevi vajag atbilstoši.
Tagad viņu mājas bija citādas. Nevis ideāli uzkopts muzejs, bet īsta, silta vieta. Kur var atstāt krūzīti uz galda un nesaņemt rājienu. Kur var pārcept kotleti un nekļūt par izsmiekla mērķi. Kur divi pieauguši cilvēki cienī viens otru. Gunta saprata vienkāršu patiesību: mīlestība bez cieņas nav mīlestība. Bet cieņa netiek dota par brīvu. Tā ir jāpieprasa. Un zināt ko? Viņi joprojām dzīvo pēc šiem noteikumiem. Gatavo kopā, uzkopj kopā, smejas kopā.
Bet vakar Andris pats izcepa pīrāgu. Un ļoti lepojās ar rezultātu.
— Gunta, pagaršo, Pats uztaisīju!
Viņa pagaršoja. Pīrāgs bija pasauss. Bet viņa apskāva vīru un teica:
— Garšīgi. Nākamreiz sanāks vēl labāk.
Jo mīlestībā galvenais nav ideālas kotletes. Galvenais ir savstarpēja cieņa. Vai jūsu mājās arī ir savs kritiķis?
