“Guna, kāpēc tu taisi kotletes? Mēs taču vakar ēdām vistu. Divas dienas pēc kārtas gaļas ēdiens ir par smagu, vai tu seko līdzi mūsu plānam?” – Viktors virtuvē ienāca tieši tajā brīdī, kad es gatavoju vakariņas.
Šis šķietami sīkais aizrādījums kļuva par simbolu manai jaunajai ikdienai. Sešdesmit divu gadu vecumā es atklāju, ka dzīve divatā var nest ne tikai kopības sajūtu, bet arī negaidītus izaicinājumus, ja abu pušu priekšstati par mājas kārtību krasi atšķiras.
No cerīga sākuma līdz dzelžainai disciplīnai
Ar Viktoru iepazināmies poliklīnikas rindā. Abi atraitņi, abi vientuļi. Viņš šķita ideāls partneris – inteliģents inženieris, kurš mīl teātri un garas pastaigas. Kad pēc pusgada pārcēlos uz viņa dzīvokli Jelgavā, es cerēju uz mierīgām vecumdienām.
Tomēr drīz vien atklājās, ka Viktora dzīve ir pakārtota dzelžainai sistēmai.
Kefīram ledusskapī bija jāatrodas stingri noteiktā plauktā.
Maize bija jāgriež precīzās šķēlēs.
Pat televīzijas skatīšanās laiks bija stingri reglamentēts.
Viktors to sauca par “kārtību”, bet man tā kļuva par nepārtrauktu pielāgošanos.
Sadzīves ieradumu sadursme
Es jutu, ka mana personība sāk izzust starp šiem daudzajiem “jādara tā” un “nedrīkst šitā”. Pat sarunas ar manu dēlu Mārtiņu tika vērtētas pēc to ilguma. Es sapratu, ka mūsu vecumā mainīt savus dzelžainos ieradumus ir gandrīz neiespējami – ne man, ne viņam.
Kādu dienu, satiekot vecu studiju biedreni Līgu un nesteidzīgi aizrunājoties par dzīvi, es pēkšņi apjautu, cik ļoti man pietrūkst tās vieglās un nepiespiestās ikdienas, ko biju radījusi savās mājās.
Šī saruna man atgādināja, ka katram no mums ir savs iekšējais ritms un dažreiz vienkārša brīvība plānot savu dienu pēc sajūtām ir tieši tas, kas vajadzīgs patiesai laimes sajūtai.
Izvēle par labu sirdsmieram
Galu galā es pieņēmu lēmumu atgriezties savā mājīgajā Pārdaugavas dzīvoklī. Šī izvēle nebija saistīta ar aizvainojumu vai domstarpībām, bet gan ar svarīgu atziņu — iekšējais miers un iespēja pašai noteikt savas dienas ritmu man ir neizsakāmi dārga vērtība. Es sapratu, ka harmonija ar sevi sākas tieši tur, kur jūtamies visbrīvāk.
Šodien es atkal baudu savu rīta kafiju tieši tajā laikā, kad man to gribas. Mans ledusskapis vairs neatbilst nekādiem inženiertehniskiem standartiem, bet manā dvēselē ir iestājies līdzsvars.
Atziņa ir vienkārša: vecumā, kad katra diena ir vērtība, nevajag baidīties izvēlēties savu sirdsmieru. Reizēm dzīvot vienai nenozīmē būt vientuļai – tas nozīmē būt brīvai.
