Aiva atvēra telefonu un ieraudzīja jaunu ziņu ģimenes Whatsapp čatā, kuru nesen bija izveidojusi vīra māsa Sanda. Uzklikšķināja uz paziņojuma un sastinga
Ekrānā bija tabula. Detalizēta, ar skaitļiem un punktiem. Dokumenta galvenē bija rakstīts: “Izdevumi Jaungada vakariņām”. Tālāk sekoja rindas: produkti, dekori, sveces, salvetes. Apakšā trekniem burtiem: “Kopā no personas: 30 eiro. Apmaksa līdz divdesmit astotajam decembrim”.
Aiva pārlasīja trīs reizes. Neticēja savām acīm. Paguva pasaukt vīru.
– Daini, nāc šurp. Steidzami.
Vīrs iznāca no vannas istabas ar dvieli rokās.
– Kas noticis?
Sieviete klusējot pasniedza telefonu. Dainis paņēma, paskatījās, sarauca pieri.
– Kas tas ir?
– Rēķins no tavas māsas. Par Jaungada vakariņām.
Vīrietis apsēdās uz dīvāna un sāka pētīt tabulu. Viņa seja kļuva arvien drūmāka.
– Viņa nopietni?
Aiva pamāja.
– Izskatās, ka jā. Trīsdesmit eiro no cilvēka. No mums sešdesmit, par bērniem vēl sešdesmit. No taviem vecākiem vēl sešdesmit.
Dainis atliecās pret dīvāna atzveltni.
– Es nesaprotu. Mēs taču esam ģimene. Vienmēr pulcējāmies pie vecākiem, neviens nekādus rēķinus nepiestādīja.
– Pie vecākiem nepiestādīja, – Aiva atgādināja. – Bet tagad svētki ir pie Sandas mājās. Un viņa nolēma tos monetizēt.
Whatsappā iestājās klusums. Neviens neatbildēja. Pēc kādām desmit minūtēm uzrakstīja vīramāte. “Sanda, dārgā, es nesapratu. Tas ir joks?”
Sanda atbildēja ātri. “Kāds joks, mamma? Es nedēļu gatavojos. Iepirku produktus, dekorus, visu pēc saraksta. Izdevumi ir jākompensē.”
Vīramāte manāmi apjuka. “Bet mēs taču esam ģimene. Vai tad tā dara?”
“Mamma, es iztērēju kaudzi naudas un spēka. Ir taisnīgi, ka visi piedalās.”
Aiva vēroja vīramātes un viņas meitas saraksti un juta neērtumu. Vairākus gadus viņi svētkus sagaidīja pie Daiņa vecākiem privātmājā. Saimnieki gatavoja pamatēdienu, viesi nesa kūkas, augļus, dāvanas. Neviens neskaitīja naudu. Vienkārši palīdzēja viens otram. Šogad Daiņa māte nevarēja uzrīkot svētkus. Bija grūti uzņemt viesus. Sanda piedāvāja sapulcēties pie viņas jaunajā dzīvoklī. Visi priecājās. Plaši, ērti, tuvu centram.
Vīra māsa izveidoja kopīgo grupu Whatsappā pirms trim nedēļām. Aktīvi piedāvāja ēdienkarti, vaicāja viedokļus, precizēja vēlmes. Aiva pat aizkustinājās par tādu rūpību. Domāja, ka Sanda vēlas izpatikt visiem. Bet tagad izrādījās, ka vīramāsa veda izdevumu uzskaiti. Katrs salvešu iepakojums, katra svece, katrs produktu kilograms tika ierakstīts tabulā. Dainis piezvanīja mātei. Aiva dzirdēja sarunu.
– Mamm, tu redzēji Sandas ziņu?
– Redzēju, dēliņ. Es nezinu, ko domāt.
– Viņa tiešām grib naudu par vakariņām?
Māte nopūtās.
– Izskatās, ka jā. Tētis vispār neko nesaprata. Prasa, kas notiek.
Vīrs nopūtās.
– Labi, mamm. Es ar viņu parunāšu.
Viņš uzzvanīja māsai. Sanda atbildēja mundri.
– Čau, brālīt. Saņēmi rēķinu?
– Saņēmi. Sanda, tu laikam esi kaut kādus čatus sajaukusi, vai ne?
Vīra māsa nobrīnījās.
– Kas tur tāds? Es iztērēju naudu, gribu to atgūt.
– Mēs esam ģimene. Tā nerīkojas.
Sanda nosmīnēja.
– Ak, nevajag par ģimeni. Es tik daudz gatavojos un man ir tiesības lūgt kompensāciju.
Dainis piepūtās.
– Neviens tev nespieda rīkot vakariņas. Tu pati piedāvājies.
– Piedāvājos. Bet es neteicu, ka sponsorēšu visus no savas kabatas.
Brālis dziļi ievilka elpu.
– Sanda, tas ir nepieklājīgi. Piestādīt rēķinu radiniekiem par ģimenes svētkiem.
Māsa pacēla balsi.
– Bet vai man ir patīkami tērēt naudu vakariņām astoņiem cilvēkiem? Es neesmu miljonāre.
– Neviens tev nelūdza tik daudz tērēt. Varēja noorganizēt vienkāršāk. Un vēl jautājums – katru gadu svinot pie mammas tu ar naudu nāci? Atnesi pīrāgu un viss.
Sanda iesmējās.
– Vienkāršāk? Jūs taču visi esat tik izvēlīgi. Aiva neēd vistu, mamma grib tītariņu, bērni grib īpašu bērnu ēdienkarti. Es centos izpatikt visiem. Tagad maksājiet.
Dainis nolika cauruli. Paskatījās uz sievu.
– Viņa nejoko.
Aiva apsēdās blakus.
– Ko mēs darīsim?
Vīrs aizdomājās.
– Nezinu. No vienas puses, viņa ir tērējusies. No otras – neviens viņai nelūdza rīkot banketu.
Sieviete pamāja.
– Varēja nopirkt vienkāršākus produktus, un visiem būtu labi.
Vakarā Dainim piezvanīja tēvs. Balss bija apjukusi.
– Daini, dēls, paskaidro vecam vīram. Vai Sanda tiešām grib no mums naudu?
– Jā, tēt. Trīsdesmit no cilvēka.
Vīrietis brīdi paklusēja.
– Bet mēs taču esam radi. Tā nedara.
– Sanda uzskata citādi.
Vīrietis smagi nopūtās.
– Mēs ar māti desmit gadus visus uzņēmām. Nekad ne kapeikas neprasījām. Domājām, ka tā vajag.
Dainis sajuta kaunu par māsu.
– Piedod, tēt. Es ar viņu vēl parunāšu.
Nākamajā dienā viņš aizbrauca pie Sandas. Māsa atvēra durvis priekšautā.
– O, brālīt. Nāc iekšā. Es tieši gatavoju. Nogaršo.
Viņa pasniedza karoti ar mērci. Dainis atteicās.
– Sanda, parunāsim nopietni.
Māsa paraustīja plecus.
– Par ko te runāt? Es piestādīju rēķinu, gaidu apmaksu.
Brālis iegāja viesistabā, apsēdās.
– Tu saproti, ka vecāki ir neapmierināti? Viņi visu mūžu uzņēma viesus bez maksas.
Sanda apsēdās pretī.
– Tā bija viņu izvēle. Es esmu citāda. Es esmu pieradusi skaitīt naudu. Es viena audzinu bērnu un nedomāju mētāties ar naudu.
– Bet tie ir ģimenes svētki. Ne korporatīvais pasākums un ne restorāns.
Sanda sakrustoja rokas.
– Tieši tāpēc es piemēroju atlaidi. Restorānā par tādām vakariņām noplēstu pa piecdesmit un vairāki. Es prasu trīsdesmit.
Dainis pakratīja galvu.
– Tu salīdzini nesalīdzināmo. Restorāns ir bizness. Bet mēs esam ģimene.
Māsa piecēlās, aizgāja uz virtuvi.
– Ģimene arī prasa ieguldījumus. Es ieguldījos. Tagad gribu atgūt.
Brālis sekoja viņai.
– Un ja vecāki nesamaksās?
Sanda pagriezās.
– Tad neatbrauks. Vienkārši.
Dainis juta, kā pieaug saspringums.
– Tu nopietni esi gatava atcelt svētkus naudas dēļ?
– Es nopietni nedomāju zaudēt naudu jau principa pēc.
Brālis apgriezās un aizgāja, aizvērdams aiz sevis durvis. Vakarā viņš sasauca ģimenes sapulci pa telefonu. Vecāki, Aiva, viņš pats. Sandu neaicināja.
– Ko mēs darīsim? – vaicāja tēvs.
Dainis nopūtās.
– Varianti ir divi. Vai nu maksājam un ejam ar sabojātu noskaņojumu. Vai arī atsakāmies un svinam atsevišķi.
– Kāpēc tā. Mēs vienmēr bijām kopā.
Aiva iejaucās.
– Varbūt samaksājam? Miera labad ģimenē.
Vīratēvs turpināja.
– Kāds miers? Viņa mūs tur par naudas makiem.
Dainis piekrita.
– Tētim ir taisnība. Ja mēs tagad samaksāsim, tālāk būs tikai sliktāk. Katri svētki kļūs par maksas pasākumu.
Nolēma iet uz kompromisu. Dainis piezvanīja māsai.
– Sanda, mēs esam gatavi kompensēt tavus reālos izdevumus. Bet ne pa trīsdesmit, bet taisnīgi. Atsūti čekus, paskatīsimies.
Māsa iesmējās.
– Čekus? Es nedomāju atskaitīties. Es nosaucu cenu, maksājiet vai nenāciet.
Brālis noguruši izpūta elpu.
– Labi. Tad mēs nāksim, bet maksāsim tikai par produktiem. Bez taviem uzcenojumiem.
Sanda klusēja.
– Labi. Nāciet. Apspriedīsim uz vietas.
Trīsdesmit pirmajā decembrī ģimene ieradās pie Sandas. Dzīvoklis bija svētku rotā. Galds bija klāts bagātīgi. Vīramāsa sagaidīja viesus ar uzspēlētu smaidu.
– Nāciet iekšā. Sēdieties.
Visi apsēdās klusējot. Atmosfēra bija saspringta. Bērni juta, ka kaut kas nav kārtībā, un sēdēja klusu. Pie galda Sanda teica tostu.
– Par ģimeni. Par to, lai mēs novērtētu viens otru.
Pēdējie vārdi izskanēja sarkastiski. Visi klusējot pacēla glāzes. Vakariņas pagāja nospriegotā klusumā. Ēdiens bija garšīgs, bet neviens to neizbaudīja. Visi domāja par vienu. Par rēķinu, kas karājas virs galvām.
Pēc pusnakts tēvs piecēlās kājās
– Sanda, dārgā. Mēs atnesām tev aploksni. Tā ir mūsu pateicība par vakariņām. Bet ne samaksa pēc rēķina. Dāvana no vecākiem.
Sanda paņēma aploksni, ielūkojās tajā.
– Jums bija jāmaksā vairāk. Kāpēc tikai tik?
Māte klusi noteica.
– Tāpēc, ka mēs tevi mīlam. Un gribam palīdzēt. Bet negribam justies kā klienti restorānā.
Vīramāsa nolika aploksni uz galda.
– Tātad jūs nenovērtējat manu darbu.
Dainis piecēlās.
– Sanda, pietiek. Tu saņēmi naudu. Vairāk, nekā iztērēji par mums. Beidz tēlot.
Māsa nobālēja.
– Ejiet prom. Visi. Ja jau esat tik nepateicīgi.
Lasi vēl: Vīrs kritizēja katru kotleti, līdz es to izmainīju – tagad viņš tās gatavo pats un neko nesaka
Ģimene klusējot apģērbās un aizgāja. Svētki bija sabojāti. Sanda palika viena ar naudu. Mājās Aiva apskāva vīru.
– Žēl. Tik labi svētki sabojāti.
Dainis pamāja.
– Žēl. Bet ko darīt. Sanda izvēlējās naudu ģimenes vietā.
Vecāki piezvanīja vēlu.
– Dēliņ, piedod. Nesanāca mums svētki.
– Nav jūsu vaina, tēt. Sanda pati visu sagrāva.
No rīta, pirmā janvāra rītā Sanda ierakstīja grupā: “Paldies par sabojātajiem svētkiem. Ceru, ka esat apmierināti.”
Neviens neatbildēja. Visi saprata, ka viņa pati ir vainīga. Viņa gribēja pārvērst ģimenes vakariņas komerciālā pasākumā. Un saņēma to, ko pelnījusi. Naudu, bet bez siltuma. Izdevumu kompensāciju, bet bez prieka. Ģimene vairs pie Sandas nepulcējās. Svētkus sagaidīja pie vecākiem vai mājās. Vīramāsa apvainojās vēl ilgi. Teica, ka viņa netika novērtēta. Bet visi zināja patiesību.
