Mēdz teikt, ka mājas ir mūsu miera osta, bet ko darīt, ja tavas tuvākās radinieces mājas pamazām pārvēršas par necaurejamu mantu džungļiem
Viss sākās ar nevainīgu teikumu: „Mamma paņēma kredītu.” Šķietami parasts stāsts par mājokļa meklējumiem, kas izvēršas par desmit gadus ilgu ciklu starp problēmām, remontiem svešos dzīvokļos un mistiskām taciņām līdz gultai. Vai vīramātes problēma ar lietu uzkrāšanu ir tikai dīvainība?
Šis ir atklāts stāsts par vīramāti, kuras kaislība uz „dzīvi uz zemes” un nespēja atvadīties no pagātnes kļuva par pārbaudījumu visai ģimenei. Vai ir iespējams palīdzēt cilvēkam, kurš savu problēmu neredz, un cik tuvu mēs esam robežai, kad sveša nasta kļūst par mūsu pašu nastu? Dažreiz lielākā nelaime mīt nevis liesmās, bet gan cilvēka dabā. Kad vīramātes sapnis par idilli laukos pārvēršas par haotisku mantu noliktavu, ģimenei nākas saskarties ar skarbu realitāti. Cik reizes var sākt dzīvi no nulles, ja katru jauno mājokli tu neizbēgami pārvērt par izgāztuvi?
Ciemos pie vīramātes
– Mamma paņēma kredītu, – vīrs mani “iepriecināja” jau no sliekšņa. – Prasa naudu, nav par ko iztikt.
– Kam tad viņa to iztērēja? – precizēju, pat necerot dzirdēt saprātīgu iemeslu.
– Viņas ar Natu sameta spēkus, lai kopā īrētu dzīvokli. Nu, un atrada variantu bez remonta un mēbelēm – visu tur taisīs uz īres maksas rēķina.
– Un pēc tam saimnieks pēkšņi atgriezīsies un izliks viņas ārā? Tā taču jau bija.
– Saka – nē, šoreiz viss būšot labi. Tipa, vecis nopircis dzīvokli, pats uz ilgu laiku aizbraucis kaut kur peļņā un teicis – dzīvojiet, maksājiet komunālos un izveidojiet šeit normālas dzīvojamās telpas.
Atkal! Atkal šī neticamā sieviete ir pārvākusies uz pilnīgi tukšu dzīvokli, lai līmētu tapetes, liktu laminātu, pirktu pašas lētākās mēbeles un pamazām pārvērstu kvadrātmetrus nevajadzīgu lietu noliktavā. Svešus kvadrātmetrus, lūdzu pievērst uzmanību. Paldies Dievam, ka vismaz ne manējos.
Viss sākās ar to, ka pirms desmit gadiem vīramātei nodega māja. 65 gadu vecumā viņa burtiski palika tajā, kas mugurā, pat bez pases. Kopā ar viņu bez pajumtes palika meita, kurai bija nedaudz pāri 30. Viņa šo māju nemīlēja kopš pirmās dienas. Un jāsaka – bija par ko.
Māmiņa viņu, pilsētas pusaudzi, pārvietoja no labiekārtota dzīvokļa uz nepabeigtu māju bez ūdensvada un ar ērtībām ārā. Mazāk par to, tā bija piepilsēta bez regulāras transporta satiksmes – tas nozīmē, ka katru rītu Nata pusotru stundu kājām kūlās līdz pilsētas autobusam. Stāsti par vecākās paaudzes varoņdarbiem, ejot uz skolu astoņus kilometrus, pretēji mātes cerībām viņu neiedvesmoja.
Kāpēc Gaidai uzradās ideja pārvākties ārpus pilsētas, neviens tā īsti nesaprata. Viņa dzīvoja kopā ar meitu brīnišķīgā divistabu dzīvoklī devītajā stāvā, jaunā rajonā. Karstais ūdens, silta tualete un skola blakus. Tiesa, viena istaba burtiski nebija derīga dzīvošanai: uz vīramātes gultu veda taciņa, ap kuru slējās nezināmas izcelsmes lietu krāvumi. Kad vīrs paziņoja par mammas vēlmi pārdot dzīvokli un nopirkt māju, atceros, ka biju pārsteigta:
– Kāpēc? Viņai dzīvoklī, maigi izsakoties, nav kārtības, ko viņa iesāks ar māju? Tur taču ir milzum daudz darba gan ziemā, gan vasarā.
– Saka, ka jau sen sapņojot dzīvot uz zemes, stādīt dārzu, vērot saullēktus un saulrietus, un tamlīdzīgi.
– Viņa taču apzinās, ka tu viņai nepalīdzēsi?
– Ceru.
Nu, ja cilvēks grib dzīvot svaigā gaisā – viņai ir tādas tiesības. Turklāt padomus viņa nevienam neprasīja, un arī nebija jājautā. Ieplānoja pārvākšanos un sāka meklēt variantus. Kurā posmā viss nogāja greizi, man nav ne jausmas. Bet rezultātā viņas ar meitu nonāca vienistabas mājā, kur vēl vajadzēja ievilkt gāzi, ūdensvadu un atrisināt kaudzi citu būvniecības problēmu. Vienīgais pluss – tā bija tuva piepilsēta, gandrīz pilsēta.
Grezna plātsmaize no kārtainās mīklas ar ķiršiem un maigu krēmu: recepte svētkiem no poļu saimnieces
Problēmas un nepabeigtie darbi netika risināti: te trūka naudas, te laika, te vēlēšanās. Nopirka indukcijas plītiņu, uz tās sildīja ūdeni. Iegādājās vistas. Savāca baru kaķu. Pēc pāris gadiem mājas iekšpusē izveidojās īsta izgāztuve. Mēs pie vīramātes ciemojāmies reizi gadā – dzimšanas dienā. Katru reizi telpas mājā kļuva arvien mazāk. Kaķu – arvien vairāk.
Pirmais gadījums notika šķūnī. Kaut kas nebija kārtībā ar elektroinstalāciju. Pēc gada nokūpēja arī visa māja. Lūk, tad Gaida ar Natāliju atnāca dzīvot pie mums. Pirmo reizi 20 laulības gadu laikā man nācās tuvāk iepazīt vīramāti. Zināt, daudz kas kļūst skaidrs, kad ar cilvēku dalāt sadzīvi.
Istaba, kuru viņām atbrīvoja bērni, tikpat ātri sāka pārvērsties par izgāztuvi. Sākās ar mazumiņu. Sakaltis pušķis vāzē, izmētātas drēbes, kastes, iepakojumi – vīramāte visu vāca, gatavojās pārvākšanai. No nekurienes sāka parādīties kaudzes ar visādām maģijas un okultisma grāmatām: Gaida tieši ar to pelnīja sev iztiku. Vārdu sakot, ar labu vai ar viltu izcīnījām viņai istabu kopmītnē. Vīramāte pašaizliedzīgi nodevās remontam un pārvācās turp, atstājot mums piemiņai gandrīz visus savus dārgumus.
Pēc diviem gadiem plašā kopmītnes istaba aizauga līdz jau pazīstamajam stāvoklim “taciņa līdz gultai”. Kad daudzstāvu krājumos ieviesās peles, Gaida atstiepa uz mājām melnu kaķi. Meita tajā laikā īrēja jau kārtējo dzīvokli (pāris reizes izmazgāja netīrumus un pārlīmēja tapetes, lai pēc mēneša izvāktos, jo saimniekiem krasi mainījušies plāni), iekārtojās darbā maiņās un piedāvāja mātei īrēt mājokli kopā. Sak, tik un tā es ilgi būšu prom, un divatā būs izdevīgāk. Protams, mēs palīdzējām ar naudu. Gan vienreiz, gan otrreiz, gan trešoreiz. Nu, tāpēc, ka kredīts jāmaksā un no pensijas gandrīz nekas pāri nepaliek.
Aizbraucām pirms mēneša uz dzimšanas dienu
Dzīvoklī viss jauns, tīrs. Pat virtuvē pagaidām ir daudz brīvas vietas, lai gan uz skapjiem jau pamazām ir sācies… Mazā istaba stāv tukša, tiesa, grāmatu grēdas uz grīdas jau ir parādījušās. Lielajā – guļamistaba. Vīramāte apmierināta, stāsta, kur un pēc kādām akcijām pirkusi mēbeles un virtuves tehniku:
– Vismaz vecumdienās padzīvošu kā cilvēks. Tikai lūk, nekādi nepietiek laika mantas no kopmītnes paņemt.
Bail pat iedomāties to istabu. Labi vismaz, ka viņa drazas nelasa miskastēs – nav asas smakas. No vienas puses, ja cilvēks grib dzīvot krāmos – lai dzīvo. Vecums jau tāds, neizmainīsi. No otras puses, tā taču ir milzīga problēma, protams. Tikai ietekmēt Gaidu nav nekādu iespēju. Lai gan ļoti gribētos. Kur viņa ies, kad arī šis dzīvoklis kļūs par izgāztuvi? Ar šausmām domāju, ka pie mums.
Tajā vakarā, atgriežoties mājās, es ilgi stāvēju pie savu bērnu istabas durvīm. Es vēroju kārtīgi saliktās rotaļlietas un tukšos plauktus, un pirmo reizi sajutu nevis dusmas, bet gan aukstas bailes. Gaida arī kādreiz bija jauna sieviete ar plāniem un sapņiem, bet tagad viņas pasaule ir sarāvusies līdz vienai taciņai starp papīra kalniem. Es sapratu, ka mēs nebaidāmies no viņas mantām – mēs baidāmies no tā tukšuma viņas dvēselē, kuru nevar aizpildīt pat ar tūkstoti grāmatu un kaķu. Un visvairāk man bail, ka šis tukšums varētu būt pārmantojams.
