Kādu dienu es aizkavējos pie kāpņu telpas, bet uz soliņa sēdēja kaimiņiene Marija – gudra un mierīga večiņa. Viņa man pamāja ar roku, un mēs sākām sarunāties, kā tas bieži gadās starp labiem kaimiņiem.
Sākumā apspriedām laikapstākļus, pagalmu un dārza darbus, bet pēc tam nemanot nonācām pie pašas svarīgākās vecuma tēmas – attiecībām ar ģimeni.
Marija nopūtās un teica: — Tu neticēsi, bet, jo vecāks kļūst, jo labāk saproti, ka ne visu un ne vienmēr vajag stāstīt tuviniekiem. Pat ja ļoti gribas izteikties.
Ko viņa ar to domāja? Ar gadiem uzkrājas tik daudz mazu satraukumu – kaites, bezmiega naktis. Gribas tajā visā dalīties ar meitu vai mazbērniem, saņemt atbalstu. Taču, ja to dara pārāk bieži, tuvinieki sāk izvairīties, un tikšanās kļūst saspringtas. Marija pastāstīja, kā kādreiz zvanījusi meitai katru vakaru un klāstījusi par savām kaitēm.
Ar laiku viņa pamanīja, ka meita kļuva nervoza un sāka neatbildēt uz zvaniem. Tad večiņa aizdomājās: varbūt labāk pasaudzēt savus tuvos? — Tagad es pat pati sev saku: pietiek bojāt cilvēkiem garastāvokli ar savām kaitēm, — viņa pasmīnēja. — Ja gribu pasūdzēties, labāk izstāstu draudzenei uz soliņa. Bet nopietnas lietas – tikai speciālistam.
Ir arī cita puse – sadzīves nepatikšanas, bojājumi, rindas, pēkšņi komunālie rēķini. Agrāk viņa uzreiz skrēja pie bērniem pēc palīdzības, tagad cenšas vispirms tikt galā pati vai pasaukt kaimiņieni. — Jaunie ir aizņemti, viņiem savu rūpju līdz kaklam, bet es pati varu iznest kartupeļu maisu vai izsaukt meistaru, nevis katru problēmu pārvērst par visas ģimenes lietu.
Marija cenšas neuzsākt garas sarunas par saviem aizvainojumiem vai pagātnes strīdiem. — Kad sāc cilāt, kurš kuru pirms divdesmit gadiem ne tā apsveica svētkos, visi tikai piepildās ar nogurumu viens no otra. Veco labāk glabāt dziļi sevī, nevis stāstīt pirms katras mazbērnu viesošanās. Mājās būs vairāk miera.
Es viņai pajautāju: bet ko darīt, ja dvēsele skumst un vientulība pārņem savā varā? — Te viss ir vienkārši. Piezvanu draudzenei, izeju pastaigāties, parunāju ar kādu, ar ko sanāk. Vēl palīdz dienasgrāmata – izliec skumjas uz papīra, un pašai smiekli nāk par savām sūdzībām.
Lasi vēl: Kam 2026. gads kļūs par pašu veiksmīgāko: Uguns Zirgs palīdzēs sešām zodiaka zīmēm — laimīgie ir izvēlēti
Vēl vecmāmiņa smalki piebilda, ka nevajag līst bērnu privātajā dzīvē, ja viņi paši tajā nedalās. — Ja mazmeita gribēs pastāstīt – pati pateiks, ja negribēs – neizjautā, tāpat neko labu neizvilksi. Labāk vienkārši pajautāt, kā viņai klājas, un uzklausīt tad, kad viņai tas būs vajadzīgs.
Marija ieteica būt uzmanīgākiem pat ar labām ziņām. Dažreiz bērniem ir grūtības, bet tu centies izstāstīt, cik tev viss ir labi vai cik liela malace esi dārzā. — Labāk pagaidīt, kad tiešām sajūti atsaucību, un tad dalīties priekā.
Sarunas beigās viņa pasmaidīja savā siltajā smaidā un piebilda: — Pati labākā lieta, ko var atstāt tuviniekiem pēc sevis, ir miers. Lai bērni un mazbērni nāk uz mājām pēc labestības, nevis pēc pārmetumiem un mūžīgām sūdzībām. Tad arī viņi paši pie tevis tieksies pēc sirds patikas, nevis pienākuma apziņas dēļ.
Pēc šīs sarunas es aizgāju ar vieglu sirdi. Apbrīnojami, ka gudrība dažkārt nemaz nelīdzinās morāles lasīšanai, bet izpaužas labestīgā klusēšanā un pacietībā. Ja kaut kas smags guļ prātā– parunā ar draugu, pievērsies mīļākajam hobijam vai vienkārši pastaigājies pa pagalmu. Ģimenei paliec kā balsts.
Lasi vēl: Pārstāju smieties, kad uzzināju, kāpēc saimnieces dedzina lauru lapas
Jo mierīgāk un taktiskāk izturamies, jo siltākas kļūst mājas. Pat vienkārša tējas tase un labestīga saruna par sīkumiem var dot vairāk nekā vesela grēksūdze ar smagām domām. Lai tieši šāda gadiem krāta pieredze kļūst par labāko atbalstu tuviniekiem.
