Velta svētku sagatavošanai bija iztērējusi gandrīz pusi pensijas, taču tas bija tā vērts. Tā viņa domāja, bet kavalieris atnāca ar tulpēm
Velta, pie spoguļa pielabojusi frizūru, pēdējo reizi pārlūkoja svētku galdu. Viss bija nevainojami: kristāla glāzes mirdzēja pavasara saules staros, porcelāna šķīvji ar zelta maliņu bija izvietoti ar pedantisku precizitāti, bet galda vidū gozējās augļu vāze.
– Nu re, šķiet, viss ir gatavs, – viņa nomurmināja, izlīdzinot krokas jaunajai kleitai, kas piegulēja ideāli. Velta svētku sagatavošanai bija iztērējusi gandrīz pusi pensijas, taču tas bija tā vērts. Šodien ir īpaša diena – viņu pirmais 8. marts kopā ar Viesturu.
Viņi iepazinās pirms pusgada parkā, kad viņa veda pastaigā savu Jorkšīras terjeru. Viesturs, staltu stāju apveltīts pensionārs ar kārtīgi apgrieztām sirmām ūsām, uzreiz piesaistīja viņas uzmanību. Viņš bija galants, pieklājīgs un, kas nav mazsvarīgi, brīvs. Pēc trīs gadiem vienatnē Velta beidzot sajuta, ka dzīve var sākties no jauna.
Viņu attiecības attīstījās nesteidzīgi un harmoniski. Pastaigas parkā, teātra apmeklējumi, kopīgas vakariņas. Viesturs bija mazrunīgs, bet uzticams. Tieši tādu vīrieti Velta meklēja pēc četrdesmit laulības gadiem ar emocionālu un nepastāvīgu vīru. 23. februārī Velta sarīkoja Viesturam īstus svētkus. Viņa pagatavoja viņa mīļāko stroganovu, izcepa medus kūku, bet galvenais – uzdāvināja profesionālu instrumentu komplektu, par kuru viņš sen sapņoja. Viesturs bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem.
– Veltiņ, tu esi īsta burve, – viņš toreiz teica, skūpstot viņai roku. – Es pat neatceros, kad mani pēdējo reizi tā sveica manos profesionālajos svētkos.
Un lūk, tagad bija pienākusi viņas kārta saņemt apsveikumus
Velta negaidīja neko pārdabisku, taču bija pārliecināta, ka Viesturs kā īsts džentelmenis pret sieviešu dienu izturēsies ar visu nopietnību. Durvju zvans pārtrauca viņas pārdomas. Uz sliekšņa stāvēja Viesturs izgludinātā kreklā un ar nelielu tulpju pušķi.
– Svētkos, dārgā! – viņš pačmaukstēja viņai uz vaiga un pasniedza ziedus kopā ar šokolādes tāfelīti.
Velta uz mirkli sastinga, mēģinot noslēpt vilšanos. Trīs tulpes un pāris eiro vērta šokolāde? Pēc visa tā, ko viņa viņa labā bija darījusi?
– Paldies, Viestur, – viņa samāksloti pasmaidīja, ielaižot viņu dzīvoklī. – Nāc iekšā, esmu uzklājusi galdu.
Viesturs noūjināja, ieraugot svētku krāšņumu.
– Oho! Tev te ir kā restorānā! – viņš paberzēja rokas. – Un cik garšīgi smaržo!
Velta klusējot ielika tulpes vāzē. Trīs vientuļie ziedi tajā izskatījās nošļukuši un neizteiksmīgi.
– Es pagatavoju tavu mīļāko auksto gaļu, – viņa teica, cenšoties panākt, lai balss skanētu priecīgi. – Un pīli ar āboliem.
– Tu esi īsta saimniece! – Viesturs jau sēdēja pie galda, pētot uzkodas. – Bet kas tas ir par kaut ko interesantu salātu traukā?
– Salāti ar garnelēm un avokado, – atbildēja Velta, apsēžoties pretim. – Jauna recepte.
– Garneles? – Viesturs pacēla uzacis. – Dārgs prieks šajos laikos.
– Svētki taču, – Velta paraustīja plecus. – Gribējās ko īpašu.
Viņi sāka vakariņas, un Viesturs ar apetīti krāva sev pilnus šķīvjus ar visu, ko Velta bija sagatavojusi. Viņš slavēja katru ēdienu, taču ne ar vārdu nepieminēja savu pieticīgo dāvanu. Velta juta, kā iekšā aug aizvainojums.
Lasi vēl: Atgriezos pēc lietussarga un dzirdēju, kā mans vīrs runāja par mani ar savu māsu – negaidīju, ka tā
– Viestur, vai tu atceries, ko es tev uzdāvināju 23. februārī? – viņa beidzot pajautāja, kad viņi nonāca līdz desertam.
– Protams! – Viesturs atdzīvojās. – Lielisku instrumentu komplektu. Esmu ar to jau pusi dzīvokļa saremontējis. Ļoti kvalitatīvs.
– Un dārgs, – piebilda Velta.
– Jā, laikam gan, – Viesturs pamāja, nepamanot zemtekstu.
– Simts eiro, Viestur, – teica Velta, skatoties viņam tieši acīs. – Gandrīz ceturtdaļa manas pensijas.
Viesturs sastinga ar dakšiņu rokā.
– Oho! Nedomāju, ka tik dārgi. Kāpēc tu tā tērējies, Velta?
– Tāpēc, ka gribēju tev sagādāt prieku. Tāpēc, ka tu man esi svarīgs.
– Arī tu man esi svarīga, – sirsnīgi atbildēja Viesturs, nesaprotot, uz ko viņa mērķē.
– Trīs tulpes, Viestur, – klusi noteica Velta. – Un lēta šokolādes tāfelīte.
Viesturs apjucis pamirkšķināja acis.
– Tu ko, dāvanas dēļ sabēdājies? – viņš nolika dakšiņu. – Velta, es taču nezināju, ka vajag ko dārgu. Es domāju, ka galvenais ir uzmanība.
– Uzmanība? – Velta rūgti pasmīnēja. – Tu to sauc par uzmanību? Es tev galdu uzklāju, delikateses nopirku, jaunu kleitu uzvilku. Bet tu pat nepacenties sagādāt man prieku sieviešu dienā.
– Velta, bet es taču atnācu apsveikt, – Viesturs noplātīja rokas. – Ziedus atnesu.
– Trīs tulpes, Viestur, – atkārtoja Velta. – Trīs. Tulpes. Pat ne rozes.
– Kāda gan starpība, cik ziedu? – Viesturs sāka aizkaitināties. – Kas tā par merkantilitāti? Es domāju, ka tu neesi tāda.
– Bet kāda? – Velta juta, kā iekšā viss sāk vārīties. – Tāda, kura būs laimīga par trim ziediņiem pēc visa tā, ko es tavā labā daru? Kura gatavos, centīsies, tērēsies, bet pretī saņems dāvanas kā skuķis?
– Tā? – Viesturs piecēlās no galda. – Zini, Velta, es esmu vīlies. Es domāju, ka mēs viens otru atradām nevis dāvanu un naudas dēļ.
– Bet kā dēļ tad, Viestur? – arī Velta piecēlās. – Manu pusdienu un vakariņu dēļ? Tāpēc, ka es tev radu mājīgumu un komfortu? Bet ko es saņemu pretī?
– Manu uzmanību un rūpes, – stingri teica Viesturs. – Bet, ja tev ar to ir par maz, ja tev vajag dārgas dāvanas, tad varbūt mums derētu pārskatīt mūsu attiecības.
– Varbūt arī derētu, – klusi atbildēja Velta. – Tāpēc, ka runa nav par dārgām dāvanām, Viestur. Runa ir par attieksmi. Par to, ka es tavā labā cenšos, bet tu to nenovērtē.
– Es novērtēju, Velta, – Viesturs pienāca pie viņas un mēģināja paņemt pie rokas. – Vienkārši izrādu to citādāk.
– Kā? – Velta atvairījās. – Kā tu to izrādi, Viestur? Ar to, ka nāc pie manis vakariņot trīsreiz nedēļā? Ar to, ka ļauj man tev gatavot un par tevi rūpēties? Bet ko tu dod man pretī?
– Velta, tu esi netaisnīga, – Viesturs sarauca pieri. – Es tev palīdzēju ar remontu vannas istabā. Es tevi vadāju uz vasarnīcu ar savu mašīnu.
– Un tu uzskati, ka ar to pietiek? – Velta pakratīja galvu. – Zini, Viestur, es domāju, ka mums tiešām vajag visu pārskatīt. Es negribu būt vienkārši “ērta” sieviete.
– Tu neesi vienkārši ērta sieviete, – iebilda Viesturs. – Tu man esi dārga.
– Tik dārga, ka tu nespēji atlicināt naudu normālam pušķim 8. martā? – Velta skumji pasmaidīja. – Zini, Viestur, es esmu nogurusi. Beigsim šodienai.
Viesturs dažas sekundes pastāvēja, neizpratnē raugoties uz viņu, tad klusējot pagriezās un devās uz izeju. Pie durvīm viņš apstājās.
– Zini, Velta, mana sieva nekad neskaitīja, cik maksā manas dāvanas. Viņa bija priecīga par to vien, ka esmu blakus.
– Ardievas, Viestur.
Kad durvis aiz viņa aizvērās, Velta atgriezās pie galda. Trīs tulpes vāzē it kā raudzījās uz viņu, vaicājot: “Bet pie kā tad mēs esam vainīgas?” Velta nopūtās un iedomājās – varbūt tiešām viņa bija gaidījusi par daudz? Varbūt Viesturam ir taisnība un viņa ir kļuvusi merkantila? Vai tomēr runa ir par elementāru cieņu un uzmanību, kuras viņai tik ļoti pietrūka?
Telefons iezvanījās, pārtraucot viņas pārdomas
Ekrānā parādījās draudzenes vārds.
– Nu ko, Veltiņ, kā pagāja svinēšana? – klausulē atskanēja Antras dzīvespriecīgā balss. – Ko tavs kavalieris uzdāvināja?
Velta paskatījās uz trim tulpēm un rūgti pasmīnēja.
– Zini, Antra, šķiet, es atkal esmu brīva. Un zini ko? Es esmu pat priecīga. Labāk būt vienai nekā ar cilvēku, kurš tevi nenovērtē.
– Ak, Velta, nerunā muļķības, – Antra iebilda. – Mūsu vecumā atrast vīrieti ir tāda veiksme. Nedrīkst izniekot tādas iespējas.
– Drīkst, Antra, – stingri teica Velta. – Drīkst un vajag. Tāpēc, ka es esmu pelnījusi vairāk nekā trīs tulpes. Un runa pat nav par ziediem, bet par attieksmi. Es negribu būt tā, kas vienmēr dod, bet neko nesaņem pretī.
Nolikusi klausuli, Velta pienāca pie spoguļa un pasmaidīja savam atspulgam. Nē, viņa nenožēloja savu lēmumu. Galu galā pašcieņa ir dārgāka par jebkurām attiecībām.
Veltas rīcība rāda, ka bailēm palikt vienam vecumdienās nevajadzētu būt iemeslam samierināties ar attiecībām, kurās nejūties novērtēts. Viņa izvēlas vientulību, nevis “ērtas sievietes” lomu, tādējādi prioritizējot savu emocionālo labsajūtu. Un runa nav par tulpju skaitu vai šokolādes cenu, bet gan par disbalansu starp to, cik daudz viens cilvēks iegulda (laiku, enerģiju, rūpes), un to, cik maz otrs sniedz pretī. Dāvana šajā gadījumā bija tikai katalizators, kas izgaismoja Viestura nevēlēšanos patiesi pacensties.
