Madara apmulsusi sēdēja uz dīvāna, ieskauta neskaitāmās kastēs un maisos. Pirmo reizi pusgada laikā, kopš viņas dzīvoja kopā, viņa nožēloja to, ka bija pārcēlusi māti no citas pilsētas pie sevis
Pārlūkojusi apkārtni, viņa ieraudzīja haosu, ko bija radījusi Dzintra. Pēdējos dažus mēnešus pensionāre ar entuziasmu pārmeklēja bezmaksas sludinājumu vietnes, izvelkot no turienes visu, ko vien varēja atrast. Sākot ar vecām mēbelēm un beidzot ar salūzušām rotaļlietām — nekas nepaslīdēja garām viņas vērīgajam skatienam. Dzintra ticēja, ka taupība ir laimes atslēga, un centās to pierādīt ar savu piemēru.
Madaras māte vienmēr bija bijusi praktiska sieviete. Jau jaunībā viņa iemācījās atrast izdevīgus piedāvājumus un izmantot katru iespēju ietaupīt. Ar laiku šis ieradums pārvērtās īstā trakumā. Viņa stundām ilgi pārlūkoja bezmaksas sludinājumu vietnes, veikli atrodot tur īstus “dārgumus”. Kādu dienu sieviete uzdūrās sludinājumam par veca skapja atdošanu. Skapis bija masīvs, ar nolupušu krāsu un robiem, taču Dzintra tajā saskatīja ko vairāk nekā nevajadzīgu koka kasti.
— Madara, iedomājies, kādu skapi es atradu! — māte sajūsmā paziņoja, ienākot dzīvoklī. — Vajag tikai to nedaudz pielabot, un tas būs kā jauns.
Meita nepaspēja nekādi noreaģēt uz sievietes vārdiem, jo vairāki kalsni vīrieši ienesa dzīvoklī masīvu mēbeli, kas aizņēma gandrīz visu viesistabu.
Madara zināja, ka runāt ar māti ir bezjēdzīgi. Dzintra lēmumu jau bija pieņēmusi, un nekādi argumenti to nevarēja mainīt.
— Mamma, nu kāpēc mums vēl viens skapis? Mums tāpat nav vietas, — mēģināja iebilst Madara.
— Meitiņ, tu nesaproti. — iesaucās Dzintra. — Tas taču ir bez maksas. Un, ja mēs to savedīsim kārtībā, varēsim pārdot un pat nopelnīt.
Madara tam visam nenoticēja. Viņa jau sen bija samierinājusies ar mammas dīvainībām, taču katru reizi cerēja, ka kādu dienu tas beigsies. Dienas ritēja viena pēc otras, un dzīvoklis ļoti ātri pārvērtās par bezmaksas mantu noliktavu. Katru rītu Dzintra atnesa jaunus atradumus: vecus krēslus, saplīsušas lampas, nevajadzīgas rotaļlietas. Trīs istabu dzīvoklis burtiski plīsa pa vīlēm no lietu daudzuma, kuras neviens neizmantoja.
Kādu dienu Madara atgriezās mājās no darba un priekšnamā ieraudzīja milzīgu televizoru, kas aizņēma gandrīz visu brīvo telpu.
— Mammu, kas tas ir? — viņa jautāja, tikko iespraucoties iekšā.
— Tas ir televizors, meitiņ. — lepni paziņoja Dzintra. — Iedomājies, tiku pie tā pilnīgi par brīvu. Tikai ekrāns nedaudz saplaisājis, bet to var salabot un pēc tam izdevīgi pārdot.
Madara smagi nopūtās kārtējo reizi. Viņa jau bija nogurusi no mātes bezgalīgajiem mēģinājumiem “uzlabot” viņu dzīvi uz bezmaksas mantu rēķina.
— Mamma, mums nevajag televizoru. Mums tāpat jau ir divi, — mēģināja paskaidrot meita.
— Es jau nesaku, ka mums tas ir vajadzīgs. Es to pārdošu. — ar aizrautību noteica Dzintra.
Madara atmeta ar roku, saprotot, ka kārtējo reizi ir zaudējusi. Televizors palika stāvam priekšnamā, nosprostojot eju. Viņa neko nelaboja un neko viņa nepārdeva…
Mārtiņš, Madaras vīrs, arī nebija sajūsmā par sievasmātes atradumiem. Viņš uzskatīja, ka bezmaksas mantas rada vairāk problēmu nekā labuma. Kādu dienu viņš garāžā atrada vecu veļas mašīnu, ko Dzintra bija atstiepusi pirms pāris nedēļām un par ko bija veiksmīgi aizmirsusi.
— Dārgā sievasmāt, esiet tik laipna un atbrīvojiet manu garāžu no savas veļas mašīnas. — aizkaitināts viņš palūdza.
— Kā atbrīvot? — sieviete sašuta. — Tā taču ir praktiski jauna. Tikai vajag to nedaudz iztīrīt, un viss būs kārtībā.
— Mums jau ir veļas mašīna, citu mums nevajag, — sarunā iejaucās Madara.
— Bet ja nu vecā salūst? Tad mums būs rezerves. — pārliecinoši paziņoja māte un noslēpumaini pasmaidīja, apmierināta ar izteikto domu.
Mārtiņš saprata, ka runāt ar sievasmāti vai to pārliecināt ir bezjēdzīgi, un klusējot aizvilka veļas mašīnu pie atkritumu konteineriem. Kādu dienu Madara atgriezās mājās pēc darba un atklāja, ka viņas mīļākais atpūtas krēsls ir pazudis. Tā vietā viesistabā stāvēja vecs ādas krēsls, ko Dzintra bija atradusi bezmaksas sludinājumu vietnē.
— Mamma, kur ir mans krēsls? — apmulsusi viņa jautāja.
— Tas bija vecs un neērts, — mierīgi atbildēja Dzintra. — Es nolēmu to nomainīt pret šo skaisto ādas krēslu.
Madara nespēja ticēt savām ausīm. Viņas mīļākais krēsls, kurā viņa pavadīja vakarus, lasot grāmatas vai skatoties filmas, bija vienkārši pazudis.
— Bet tas bija mans. — sieviete teica. — Kā tu varēji to izmest?
— Tev tik vien ir kā konfliktēt ar mani. Paskaties, kāda āda… — Dzintra pārlaida roku krēsla sēdeklim.
Madara juta, kā iekšā vārās. Viņa vairs nespēja paciest mātes dīvainības.
— Pietiek. — viņa iesaucās. — Vairāk nekādu bezmaksas mantu. Mums nevajag tavus atradumus. To dēļ mums drīz nāksies mest ārā savas lietas.
Dzintra sastinga. Viņa nebija gaidījusi no meitas tādu emociju uzliesmojumu.
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
Aptuveni divas dienas sievietes savā starpā nesarunājās. Toties šajā laikā dzīvoklī vairs neparādījās neviena nevienam nevajadzīga lieta. Trešajā dienā Mārtiņš pasauca sievu un sievasmāti kopā pavakariņot. Viņš nolēma nerunāt aplinkus un tieši paziņoja:
— Ja jūs vēlaties arī turpmāk dzīvot kopā ar mums, tad tieciet vaļā no saviem krāmiem.
Vēloties iežēlināt znotu un meitu, Dzintra pat sāpīgi nošņukstēja.
— Kā lai es no tiem tieku vaļā? — neapmierināti nomurmināja sieviete.
— Mēs jums palīdzēsim. — apņēmīgi paziņoja Mārtiņš.
Laulātie palīdzēja viņai noorganizēt izpārdošanu par grašiem, lai atbrīvotos no liekajiem krāmiem. Izrādījās, ka, lai gan ar lielām grūtībām, lietas tomēr izdevās izmitināt un par to pārdošanu pat iegūt simtus.
— Ak, mums tagad ir astoņi simti, — pačukstēja apmierinātā sieviete.
— Neiedomājieties peļņas dēļ atkal piekrāmēt mūsu dzīvokli. — visus viņas nodomus jau saknē pārtrauca znots.
— Nē, nē, es tevi lieliski sadzirdēju, — smagi nopūšoties, pamāja Dzintra.
Vairāk meitas un znota dzīvoklī viņa neko nesa, taču vēl ilgi atradinājās no ieraduma ieskatīties bezmaksas sludinājumu vietnēs.
Atziņa
Dzīve mūs māca, ka mājas nav noliktava, bet gan telpa mieram un tuvībai. Reizēm mēs tā aizraujamies ar lietu krāšanu un “izdevīgiem darījumiem”, ka nepamanām, kā tie sāk aizsegt pašu svarīgāko — cieņu pret līdzcilvēkiem un kopīgu harmoniju. Patiesa bagātība nav vis tajā, cik daudz mēs spējam iegūt par brīvu, bet gan spējā atšķirt vērtīgo no liekā un atstāt telpu tam, kas patiesi silda sirdi.
