Šis ir stāsts par Jūliju no Rīgas. Mēs iepazināmies Rīgā. Viņa toreiz bija tipiska galvaspilsētas iedzīvotāja: mērena, bet nemitīga steiga, kafija ejot cauri Vecrīgai, sabiedriskais transports kā ikdienas rutīna un sajūta, ka dzīve pulsē tieši pilsētas centrā
Tad viņai gadījās pārvākšanās — darbs, mīlestība, apstākļi, kā tas parasti notiek. Un lūk, jau 12 gadus viņa dzīvo Kazaņā. Pilsētu viņa ciena, vietām mīl, reizēm aizstāv, bet katru reizi, kad sazvanāmies, saruna agrāk vai vēlāk nonāk pie vienas frāzes: “Es joprojām pie tā neesmu pieradusi.” Un, jo ilgāk viņa tur dzīvo, jo interesantāki ir viņas novērojumi. Tāpēc, ka tas nav tūristes vai sajūsminātas iesācējas skatījums, bet gan cilvēka, kurš it kā ir “savējais”, taču iekšēji joprojām jūtas kā rīdziniece.
1.Pirmais, kas salauž ierasto priekšstatu — laiks it kā rit citādi
Rīgā viss notiek ar savu, skaidru ritmu, bez liekām pauzēm. Tu izej no mājas — un jau esi iekļāvusies pilsētas plūsmā. Savukārt Kazaņa dzīvo maigāk. Un runa nav par lēnīgumu, bet gan par ritmu. Jūlija stāstīja, ka pirmajos gados tas viņu kaitināja. Viņa aizgāja uz kafejnīcu, un oficiants varēja mierīgi pabeigt sarunu ar kolēģi, pirms pienākt klāt. Valsts iestādē neviens nekur neskrēja, pat ja bija rinda.
“Man bija sajūta, ka es visu laiku esmu nedaudz ātrāka par pilsētu,” viņa teica.
Ar laiku viņa saprata: šeit nav pieņemts dzīvot ar maksimālu ātrumu. Cilvēki nesacenšas par to, kurš noguris vairāk. Un it kā tas ir pluss, taču sajūta “es pastāvīgi apsteidzu realitāti” tā arī nav pazudusi.
2.Otrais — klusums, kas dažreiz nospiež spēcīgāk par troksni
Rīga mēdz būt klusa, bet tas ir ziemeļniecisks klusums, pie kura pierod. Kazaņā turpretī ir daudz tāda klusuma, kas šķiet gandrīz taustāms. It īpaši vakaros, it īpaši guļamrajonos. Jūlija atzinās, ka sākumā šis klusums viņu pat biedēja. Rīgā tu pilsētu jūti vienmēr — pat naktī tās ir pazīstamas skaņas. Kazaņā mēdz būt vakari, kad šķiet, ka dzīve ir nolikta uz pauzes.
“Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka man pietrūkst tās Rīgas piejūras vēja dūkoņas un pilsētas šalkoņas. It kā pilsēta elpotu — un tu kopā ar to,” viņa teica.
3.Trešais — cilvēki ir noslēgtāki, nekā šķiet
Stereotips vēsta, ka reģionos cilvēki ir atvērtāki. Un tā ir patiesība — bet ne uzreiz. Kazaņā cilvēki ir pieklājīgi, korekti, mierīgi. Taču tajā pašā laikā viņi nesteidzas ielaist savā lokā. Ja Rīgā var caur kopīgiem paziņām ātri atrast savējos, tad šeit viss notiek lēnāk. Uzticība veidojas ilgi. Īsta tuvība — vēl ilgāk. “Esmu šeit 12 gadus, un man joprojām ir mazāk tuvu cilvēku, nekā Rīgā bija pēc trim gadiem,” viņa reiz teica.
4.Ceturtais — divvalodība, kas vienmēr ir blakus, pat ja tu to neizmanto
Kazaņa ir divu valodu pilsēta, un tas ir jūtams pastāvīgi. Izkārtnes, paziņojumi, runa ielās. Pat ja tu nerunā tatāru valodā, tu tik un tā dzīvo šīs kultūras realitātē. Jūlija teica, ka sākumā tā bija vienkārši eksotika. Pēc tam — ieradums. Bet līdz galam viņa tā arī nespēja sajusties “iekšpusē”, nevis “blakus”. “Tas ir kā dzīvot mājā, kur visiem ir kopīga ģimenes valoda, un tu to saproti, bet nerunā tajā,” — ļoti precīzs salīdzinājums.
5.Piektais — pilsēta ir skaista, bet ne vienmēr dzīvīga
Ar šo viņai vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības. Kazaņa tiešām ir uzposta, kārtīga, restaurēta. Centrs ir nospodrināts, krastmalas ir skaistas, tūristu maršruti pārdomāti. Bet viņa bieži teica: “Man dažreiz pietrūkst tā rīdzinieciskā haosa un neparedzamības.” Rīgā pilsēta dzīvo pati par sevi, ar savu vēsturisko slāņojumu. Kazaņā tā dažreiz šķiet kā ļoti labi ieprojektēta telpa, kur viss ir savās vietās. Un kādam tas ir ideāli. Bet kādam — nedaudz sterili.
6.Sestais — darbs un ambīcijas tiek uztvertas citādi
Rīgā (un Eiropā kopumā) ir savs ambīciju līmenis — tiekties pēc Eiropas standartiem, sasniegt vairāk. Tas ir dzinulis. Kazaņā cilvēki biežāk izvēlas stabilitāti. Labu, mierīgu darbu. Līdzsvaru. Ģimeni. Komfortu. Jūlija atzinās, ka viņai vajadzēja vairākus gadus, lai pārstātu justies “pārāk ambicioza” apkārtējai videi.
“Šeit nav pieņemts degt. Šeit ir pieņemts dzīvot,” viņa teica.
7.Septītais — pilsēta it kā zina par tevi visu
Rīga savā ziņā arī ir maza, bet tur tu tomēr vari pazust pūlī. Kazaņā viss ir kompaktāks un personiskāks. Šeit ātri uzzina, kas tu esi, no kurienes, ar ko nodarbojies. Jūlija sākumā to uztvēra kā mājīgumu. Pēc tam — kā nelielu spiedienu.
“Dažreiz gribas vienkārši būt svešiniecei. Bet šeit tu vienmēr esi kāda paziņas paziņa,” viņa smējās.
8.Astotais — Kazaņa nelaiž vaļā, pat ja neesi kļuvusi par savējo līdz galam
Un lūk, pats dīvainākais paradokss. 12 gadu laikā viņa tā arī nav kļuvusi pilnībā par “kazanieti”. Iekšēji viņa joprojām ir rīdziniece. Ar savu ziemeļniecisko gaumi, tempu un cerībām. Bet tajā pašā laikā viņa vairs nav tā pati Rīgas Jūlija. Rīga tagad viņai šķiet citāda, varbūt pat nedaudz sveša savā jaunajā attīstībā. “Es esmu it kā iestrēgusi starp divām pasaulēm,” viņa reiz teica. Kazaņa viņu ir mainījusi. Padarījusi mierīgāku. Klusāku. Domīgāku. Bet pilnībā pieņemt tās ritmu viņa tā arī nespēja.
Secinājums, ko viņa noformulēja pati
-Kazaņa ir pilsēta, kurā ir viegli iemīlēties. Bet dzīvot tajā — tā ir atsevišķa izvēle.
-Šī pilsēta nav domāta steigai. Ne sacensībām. Tā ir par līdzsvaru, tradīcijām un cieņu pret laiku.
-Un, ja tu esi no Rīgas, tad daļa tevis vienmēr ilgosies pēc tās īpašās Baltijas sajūtas. Pat ja tev šeit ir labi.
Pēdējais elements — koferis, kurš nekad netiek izpakots līdz galam
Interesantākais atklājās pēdējā reizē, kad viesojos pie viņas Kazaņā. Jūlija man parādīja kādu plauktu savā skapī. Tur, starp tatāru rakstiem izšūtiem spilveniem un vietējām tējām, stāvēja maza koka kastīte ar Rīgas jūrmalas smiltīm un izskalotu dzintara gabaliņu.
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
“Zini,” viņa smaidot teica, “Kazaņa man ir iemācījusi pieklājību un pacietību, bet Rīga manī joprojām sargā spītu un to vēso Baltijas mieru. Kad man kļūst par grūtu no šejienes siltuma un tuvības, es vienkārši pieskaros šim dzintaram.” Tas arī ir viņas lielākais noslēpums. Viņa nav vienkārši pārcēlusies — viņa ir uzbūvējusi neredzamu tiltu. Viņa gatavo tradicionālo čak-čak, bet pasniedz to uz santīmu laikos pirkta Rīgas porcelāna šķīvja.
Kazaņa ir pilsēta, kurā ir viegli iemīlēties, bet grūti “izšķīst”. Dzīvot tajā nozīmē iemācīties būt diviem cilvēkiem vienlaikus. Tā ir pilsēta, kas neprasa, lai tu aizmirstu, no kurienes nāc. Tā vienkārši pacietīgi gaida, kad tu beigsi skriet. Un, kad tu beidzot apstājies, tu saproti: tu vairs neesi ne rīdziniece, ne kazaniete. Tu esi kaut kas jauns un daudz plašāks.
Un tieši tajā brīdī, kad tu pārstāj meklēt mājas kartē, tu tās beidzot atrodi sevī. Pat ja daļa tevis joprojām klusi ilgojas pēc jūras vēja, stāvot pašā Kazaņas sirdī.
