Piparkūku smarža un sveču gaisma solīja skaistu vakaru, bet vīrieša vārdi lika man pieņemt lēmumu, ko viņš negaidīja.
Ziemassvētku gaidīšanas laiks vienmēr šķiet nedaudz maģisks. Gribas siltumu, kanēļa smaržu un kādu, ar ko kopā izbaudīt šo mieru. Tāpēc, kad mans paziņa Viktors (52) ierosināja, ka mēs varētu kopā uzcept piparkūkas, es nodomāju — kāpēc gan ne? Es sagatavoju mīklu, sakopu māju un gaidīju ciemiņu. Taču tas, kas notika pēc tam, kad viņš pārkāpa mana dzīvokļa slieksni, lika man rīkoties nekavējoties.
Ir lietas, kuras sieviete neaizmirst nekad. Sevišķi tad, ja runa ir par pirmo tikšanos pēc ilga pārtraukuma, kad pēc šķiršanās beidzot esi gatava atvērt savas durvis kādam citam. Man ir 54 gadi, un savas mājas es uzskatu par savu mierostu. Viktors šķita krietns vīrietis, kaimiņš, ar kuru sarunas pastaigu laikā kļuva arvien siltākas. Es vēlējos vienkārši atkal justies kā sieviete — skaista, vēlama un svarīga.
Visu dienu veltīju tam, lai radītu svētku sajūtu. Izvilku omes vecās piparkūku formiņas, milti jau bija uz galda, mīkla ledusskapī — tieši tāda, kādu es pati biju rūpīgi gatavojusi. Es pat uzvilku savu skaistāko mājas kleitu, iededzu sveces un ar nepacietību gaidīju pulksten septiņus. Es jutos kā jauna meitene pirms pirmā randiņa.
Un tad atskanēja zvans pie durvīm. Es atvēru… un burtiski sastingstot paliku uz sliekšņa.
Viktors stāvēja manā priekšā ar pilnīgi tukšām rokām. Ne zieda, ne mazas šokolādes tāfelītes, ne pat simboliska nieka, kas liecinātu par cieņu pret saimnieci, kura viņu uzņem savās mājās un ir klājusi galdu. Es apmulsusi jautāju: — Viktor, tu atnāci ar pilnīgi tukšām rokām?
Viņa atbilde man lika burtiski noskurbināties. Viņš tikai pasmaidīja, pārliecināti ienāca priekšnamā, izvilka no kabatas telefonu un noteica: — Nu, kas tur slikts? Mēs taču vairs neesam bērni, kam tie ziedi un konfektes vajadzīgas. Labāk iedod man sava “wi-fi” paroli, man te viena svarīga ziņa jānosūta. Tu tur sāc rullēt to mīklu, es pēc brīža pieslēgšos.
Tajā mirklī es sapratu visu. Es neredzēju vīrieti, kurš vēlas kopā radīt svētku sajūtu. Es redzēju cilvēku, kurš uzskatīja, ka mana mājvieta, mans laiks un mans darbs virtuvē viņam pienākas pašsaprotami, pretī nedodot ne piles uzmanības vai elementāras pieklājības.
— Zini, Viktor, — es mierīgi teicu, — wi-fi paroli tev nevajadzēs. Savus svarīgos darbus un ziņas tu daudz ērtāk varēsi izsūtīt savā dīvānā, nevis manējā.
Es negaidīju paskaidrojumus. Es vienkārši atvēru durvis un lūdzu viņu aiziet. Viņš bija nesaprašanā, kaut ko murmināja par “augstprātīgām vecmeitām”, bet es vienkārši aizvēru durvis. Nepagāja ne piecas minūtes, kopš viņš bija pārkāpis manu slieksni.
Jā, es biju vīlusies. Bet tajā pašā laikā es jutu milzīgu pateicību par šo ātru mācību. Ja vīrietis jau pirmajā viesošanās reizē neprot parādīt cieņu un elementāru uzmanību, tad nākotnē cerēt uz ko vairāk nav jēgas.
Vēlāk kaimiņi stāstīja, ka Viktors pa visu apkaimi izplata baumas, ka es esmu lepna un palikšu viena. Bet lai viņš runā. Es labāk būšu pati ar sevi un savu pašcieņu, nekā ar cilvēku, kurš domā, ka sievietei pietiek ar viņa “klātbūtni” vien.
