Pieskatīju mazmeitu, bet dēla dīvainais aizliegums lika man beidzot nospraust stingras robežas un rīkoties pašai savā labā.
Būt vecmāmiņai ir liela atbildība, un, kad dēla ģimenē pieteicās mazmeitiņa, es labprāt piekritu palīdzēt. Tomēr viena epizode dēla virtuvē lika man mainīt skatījumu uz mūsu sadarbību un pieņemt lēmumu, kas ietekmēja mūsu turpmāko ikdienu.
Kopš mazmeitas dzimšanas es dēla mājās biju biežs viesis. Jau pirms astoņiem rītā biju klāt, lai jaunie vecāki varētu laicīgi doties uz darbu. Mana diena pagāja rūpēs par bērnu: pastaigas, barošana un rotaļas. Kamēr mazā gulēja, es parasti sakārtoju virtuvi vai izgludināju veļu, lai viņiem vakarā būtu mazāk darba. Man tas šķita dabiski – ja reiz esmu tur, kāpēc nepalīdzēt?
Es nekad neprasīju nekādu atlīdzību, jo uzskatīju, ka ģimenē ir jāatbalsta vienam otrs. Tomēr, kā izrādījās, mūsu priekšstati par to, kas ir pašsaprotams, krasi atšķīrās.
Kādā otrdienas rītā, pēc divu stundu pastaigas svaigā gaisā, es jutu, ka vajadzētu ieturēt nelielu maltīti. No rīta nebiju paspējusi paēst, tāpēc devos pie ledusskapja. Tajā brīdī dēls, kurš vēl nebija izgājis no mājas, mani apturēja:
— “Mammu, lūdzu, neko no ledusskapja neņem. Mums tur viss ir saplānots nedēļai un katra porcija ir paredzēta konkrētai ēdienreizei.”
Es biju pārsteigta. — “Bet es šeit pavadu visu dienu. Vai tiešām man pat neliela uzkoda nav paredzēta?” Dēls atbildēja tieši: — “Būtu labāk, ja tu turpmāk pusdienas ņemtu līdzi pati savā kārbiņā. Tā mums būs vieglāk sekot līdzi pirkumiem un nekas nesajuks.”
Kad dēls aizgāja, es paliku stāvam virtuvē. Man nebija žēl tās maizes šķēles vai jogurta, bet radās dīvaina sajūta – es šeit pavadu savu brīvo laiku, palīdzot bez maksas, bet tieku uztverta kā darbinieks, kuram pat pusdienas nepienākas. Es sapratu, ka šāda situācija nav pareiza. Ja mana palīdzība tiek uztverta kā serviss, tad arī man ir tiesības noteikt savus noteikumus.
Visu dienu es domāju par to, kā rīkoties. Es mīlu mazmeitu, bet nevēlējos turpināt attiecības, kurās mana klātbūtne tiek vērtēta tik tehniski. Nākamajā rītā pulksten astoņos dēls mani gaidīja, bet es neierados. Kad viņš piezvanīja, es mierīgi paskaidroju situāciju:
— “Šodien tev nāksies atrast auklīti vai palikt mājās pašam. Es vairs nevaru būt cilvēks, kurš tikai pielāgojas jūsu grafikam, nesaņemot pretī pat elementāru sapratni. Es esmu mamma un vecmāmiņa, nevis tikai daļa no jūsu plāna.” Dēls to negaidīja.
Viņš izteica savus argumentus un emocijas, uzsverot, ka es viņus pieviļu pēdējā brīdī, taču es turējos pie sava. Šī nebija kaprīze, bet gan nepieciešamība nospraust robežas. Ja pret manu darbu un laiku izturas tik lietišķi, tad arī man ir tiesības izvēlēties, kā šo laiku tērēt. Šī pieredze nebija viegla, bet tā bija vajadzīga. Mēs nerunājām dažas dienas, taču pēc tam dēls atnāca pie manis aprunāties.
Viņš atzina, ka reizēm viņu paaudze pārāk aizraujas ar saviem “režīmiem” un aizmirst par vienkāršu pieklājību. Tagad es joprojām pieskatu mazmeitu, bet mēs esam vienojušies par pavisam citādiem noteikumiem. Es vairs neuzņemos visu uz saviem pleciem un dēls vienmēr parūpējas, lai es justos gaidīta. Es izvēlējos parūpēties par sevi, un tas nāca par labu visai mūsu ģimenei. Meita un dēls iemācījās novērtēt tos, kuri viņiem palīdz, un es atkal varu palīdzēt ar prieku, nevis aizvainojumu.
