Termokamera, ierīce, kas mēra temperatūru un vizualizē to, pārvēršot siltuma izstarošanas datus vizuālā attēlā, parādīja kaut ko tādu, kam tur nevajadzēja būt. Ārā bija mīnus divdesmit trīs grādi. Latvijas ziema, nekādas pielaides vai kompromisu.
Dzīvoklī Rīgā, parastā 20. gadsimta vidus ēkā, austriešu inženieris Markuss Bauers stāvēja ģērbies tikai džemperī un slaucīja pieri. Ne jau satraukuma dēļ. Karstuma dēļ.
Viņš turēja rokās termokameru, darba instrumentu, ar kuru bija apbraukājis pusi Eiropas. Parasti viss notika vienādi. Auksti stūri, termiskie tilti, noplūdes, kuras var parādīt pasūtītājam un pēc tam dārgi un laikietilpīgi novērst.
Bet tagad kameras ekrāns spītīgi rādīja plakanu attēlu. Sienas siltas. Grīda saglabā siltumu. Griesti neizstaro aukstumu. Šķita it kā ierīce par viņu ņirgātos. Tajā brīdī viņš saprata, ka īstenojot “viedo māju” projektus, visu laiku risinājis nepareizo problēmu.
Viņš ieradās Rīgā kā pārliecināts speciālists
Markuss bija ieradies no Grācas ne jau ziņkārības vadīts. Viņu uzaicināja kā energoefektivitātes ekspertu. Lai novērtētu, fiksētu un sniegtu ieteikumus. Prātā bija ierastā shēma. Veca ēka, ievērojami zaudējumi, morāli novecojuši risinājumi. Tieši to pašu, ko viņš bija redzējis atskaitēs gadu desmitiem. Bet šī shēma sāka brukt, tiklīdz viņš iegāja šajā Rīgas dzīvoklī.
Durvis, kuras nesimbolizē prestižu
Viņš pat nenovilka jaku. Vienkārši apstājās un paskatījās. Viņa priekšā nebija vienas durvis, bet divas. Smagas ārdurvis, tad gaiss, tad iekšdurvis. Bez dizaineru paneļiem, sensoriem, moderniem vārdiem.
Dzīvokļa īpašnieks Imants nespēja saprast, kas bija piesaistījis speciālista uzmanību. Viņam tā bija parasta ieeja. Markusam – gatava termoslēdzene. Buferis, kas atslēdz aukstumu, pirms tas sabojā iemītnieku dzīvi.
Austrijā šādi risinājumi tiek pārdoti kā daļa no tā dēvētās pasīvās mājas koncepcijas. Šeit tie vienkārši bija. Markuss vairākas reizes atvēra un aizvēra durvis, klausoties spiediena izmaiņās. Tajā brīdī viņš pirmo reizi saprata, ka, iespējams, visu šo laiku ir meklējis sarežģītas atbildes tur, kur jau sen pastāvējušas vienkāršas atbildes.
Telpa, kas nepaliek neizmantota
Priekšnamā Markuss pacēla acis un sastinga. Antresoli. Mazas durtiņas pie griestiem. Rietumeiropā šī telpa tiek uzskatīta par nederīgu. To neizmanto, bet turpina apsildīt, maksājot par “papildu gaisu”. Rīgas dzīvokļa gadījumā nav skaisti. Nav moderni. Vienkārši gudri.
Grīda, kas “nebaidās” no laika zoba
Dzīvojamā istabā grīda klusi čīkstēja. Markuss apsēdās, pārvilka tai roku un pārbaudīja, vai nav kļūdījies. Šis bija īsts parkets, nevis imitācija. Īsts koks, kas saglabājies gadu desmitiem.
Rietumeiropā šāda grīda jau izsenis ir bagātības apliecinājums. Cilvēki par to rūpējas un baidās sabojāt. Šeit mājokļa iemītnieki vienkārši staigāja pa to. Katru dienu. Bez īpašas cieņas, jo tieši staigāšanai grīda arī bija paredzēta. Markuss pieķēra sevi pie domas, ka pārāk ilgi strādājis pagaidu risinājumu pasaulē.
Radiators, kas nedemonstrē, ka ir silts
Termokameras rādījumi pie loga pilnībā “izsita pamatu zem kājām”. Čuguna radiators kvēloja, it kā tam būtu vienaldzīgi siltuma tarifi vai ietaupījumi. Istabā bija noturīgi silts. Nevis “nedaudz”, nevis “pieņemami”, bet patiesi silts.
Pēc Markusa pieredzes, parasti tas tiktu uzskatīts par pārmērīgu patēriņu. Bet šeit tā bija norma. Šie radiatori saglabāja siltumu stundām ilgi, pat bez padeves. Tie nesildīja gaisu; tie uzkrāja enerģiju. Pirmo reizi vīrietis aizdomājās, ka atšķirība nav tehnoloģijā, bet gan pieejā. Rietumos komforts tiek pārdots. Latvijā tas tiek nodrošināts.
Mazs vēdlogs pretstatā lielām sistēmām
Logs bija nedaudz pavērts caur augšējo ventilācijas atveri. Ne spraugā, ne līdz pusei. Akurāti. Ieplūda auksts gaiss, sajaucās ar silto gaisu no radiatora un vienmērīgi izplatījās pa visu telpu.
Markuss vēroja un saprata, ka šī sistēma darbojas labāk nekā daudzi viņa izstrādātie risinājumu. Nekādu sensoru. Nekādu kļūmju. Tīra fizika. Vadāma ar roku, nevis ar lietotni.
Virtuve, kur vēsuma dēļ nav nepieciešama kontaktligzda
Skapītis zem palodzes izskatījās dīvaini. Iekšā bija vēss. Markuss izņēma mērlenti, nomērīja sienu un pasmaidīja. Viss kļuva skaidrs. Āra aukstums tiek izmantots pārtikas uzglabāšanai. Mūsdienās par šādiem risinājumiem piešķir grantus un raksta atskaites. Šeit tas bija standarts. Bez elektrības. Bez atkarības.
Komforts bez stresa
Gāzes plīts deglis liesmoja spēcīgi un mierīgi. Neviens neskatījās uz liesmu. Neviens neskaitīja sekundes. Tas Markusam šķita neierasti. Viņš dzīvoja sistēmā, kur resursi vienmēr tika kontrolēti un pakļauti spiedienam. Šeit nebija stresa. Un tas izrādījās svarīgāk par jebkuriem skaitļiem.
Lietas, kas nekad nav jānomaina
Tualete atsevišķi no vannas istabas, čuguna vanna, bezvadu dvieļu žāvētājs, ventilācija bez motoriem, gandrīz metru biezas sienas. Tas viss neizskatījās iespaidīgi. Bet darbojās gadu desmitiem. Kad īpašniekam izdevās minūtes laikā pievilkt kontaktligzdu ar parastu skrūvgriezi, Markuss beidzot saprata atšķirību. Latvijā lietas nereti var salabot, nevis vienkārši uzreiz izmest.
Māja, kas “domā uz priekšu”
Radio punkts bija pēdējā detaļa. Autonoms trauksmes kanāls. Neatkarīgs. Vienkāršs. Iebūvēts katrā mājā. Markuss taksometrā klusēja. Viņš brauca atpakaļ nevis ar atskaiti, bet gan ar nepatīkamu secinājumu. Viņš bija apmācīts būvēt viedās mājas, bet nu viņš bija redzējis patiesi gudru māju. Bez ekrāniem, bet ar cilvēcisku izpratni.
Ja šis stāsts jūs uzrunāja, atzīmējiet ar “patīk” un komentējiet, kurus veco māju inženiertehniskos risinājumus jūs joprojām novērtējat un kurus nolēmāt nomainīt pāragri, bez īstas nepieciešamības. Priecāsimies arī, ja dalīsieties ar šo rakstu!
