Mājas solis ir kā skābeklis – kamēr tas ir, neviens to nepamana, bet, tiklīdz tas pazūd, iestājas smagums. Septiņus gadus mana mīlestība tika mērīta tīros kreklos un mirdzošās izlietnēs, līdz kādā pirmdienā es nolēmu kļūt par spoku pati savās mājās
Tas bija klusais eksperiments: cik dienas nepieciešams, lai pašsaprotamais pārvērstos par nepanesamo? Pirmdiena sākās kā vienmēr – ar tējkannas svilpienu uz plīts un kafijas smaržu, ko biju paspējusi uzvārīt, kamēr viņš vēl baudīja rīta miegu. Tikai šoreiz pēc brokastīm šķīvis ar drupatām palika uz galda, bet es, pirmo reizi septiņu laulības gadu laikā, pagāju garām izlietnei neapstājoties. Otrdiena nesa papildinājumu: brokastu traukiem pievienojās netīra panna no vakariņām, pāris tases ar kafijas biezumiem un šķīvis, ko viņš pēc uzkodas bija atstājis uz dīvāna.
Trešdiena – un viņš, ejot garām virtuvei, iepleta acis, it kā izlietne būtu pārvērtusies par melno caurumu, kas piesaista skatienus. Ceturtdiena dāvāja pirmo jautājumu, kas tika pasviests starp mums kā nejauši nomests nazis: “Bet kad tu taisies novākt šo visu nekārtību?” – taču es tikai paraustīju plecus, turpinot lasīt grāmatu. Piektdiena kļuva par vārīšanās punktu, kad, paskatījies uz iespaidīga izmēra trauku kalnu, viņš pēkšņi pajautāja:
– Vai tad mums mājkalpotāja uzteica darbu?
Nogurums no neredzamā darba uzkrājās nevis dienām vai nedēļām, bet gadiem – kā putekļi zem dīvāna, kurus visi redz, bet neviens neslauka. Atmiņas par to, kad pēdējo reizi biju ēdusi siltas pusdienas, sajaucās ar atmiņām par to, kad pēdējo reizi klusēju, norijot aizvainojumu. Pēdējais piliens nebija nekāds grandiozs konflikts, bet gan parasts vakars, kad es, atgriežoties no darba, sastapu viņu pie datora tajā pašā pidžamā, kurā viņš bija pamodies, bet izlietnē – trauku kalnu no aizvakardienas.
– Es taču nepaspēju, – viņš noteica, nenovēršot skatienu no ekrāna, un šajos vārdos es sadzirdēju nevis attaisnojumu, bet paviršu teikumu. Spriedumu manai neredzamībai.
Lēmums nobrieda nevis emociju uzplūdā, bet ar aukstu zinātnieka aprēķinu, kurš vēro eksperimentu. Es sapratu: ja mans darbs netiek pamanīts, kad tas ir, lai to sajūt tad, kad tā nav. Nekādu skaļu vārdu, nekādu ultimātu – tikai klusums, ko aizpilda ierasto darbību trūkums.
Pirmdiena pagāja pilnīgā mēmumā. Es gatavoju kā parasti, bet pēc ēšanas katrs atstāja savus traukus tur, kur maltīte tika pabeigta. Viņš pat nepamanīja, ka viņa šķīvis ar drupatām mētājas uz galda līdz vakaram, līdz es to ieliku izlietnē – nenomazgājot, bet vienkārši pārliekot, lai tas netraucē. Otrdiena pielēja eļļu ugunij: brokastu šķīvim pievienojās vakara panna, pāris tases ar kafijas aplikumu un uzkodu šķīvis. Viņš gāja garām, ik pa laikam pametot skatienu uz augošo konstrukciju, taču klusēja, it kā tas būtu laikmetīgās mākslas eksponāts, kuru nav pieņemts komentēt.
Trešdiena lika viņam apstāties pie ieejas virtuvē, metot līkumu, lai nesaskartos ar izlietni skatieniem. Es pamanīju, ka viņš sāka ēst augļus bez šķīvja un dzert kafiju no vienas un tās pašas tases, kuru pats rūpīgi mazgāja, paslēpies aiz stūra. Ceturtdiena atnesa pirmo jautājumu, kas gaisā tika pasviests ar cerību uz ātru atbildi:
– Bet kad tu taisies novākt? – taču es tikai pacēlu acis no grāmatas, paraustīju plecus un atgriezos pie lasīšanas, atstājot jautājumu karājamies starp mums kā putekļainu zirnekļu tīklu.
Lasi vēl: Pieņēmām pie sevis noklīdušu kucēnu, bet par vēlu sapratām, ka tas it nemaz nav suns
Piektdiena kļuva par dienu, kad vienaldzības maska nokrita. Viņš ienāca virtuvē, apstājās, cieši raugoties uz kaudzi, kas bija sasniegusi iespaidīgus izmērus, un pēkšņi, it kā atklājis lielu noslēpumu, noteica:
– Vai tad mums mājkalpotāja uzteica darbu?
Viņa balsī nebija dusmu – tajā bija naivs patiesums, kurš pirmo reizi ieraudzījis, ka mamma dāvanas 8. martā nesaņem tāpat vien. Es pacēlu acis, paskatījos uz viņu un pirmo reizi visas nedēļas laikā pasmaidīju – nevis priecīgā smaidā, bet tajā, kāds mēdz būt speciālistiem, kad tie paziņo neiepriecinošu ziņu. Tajā vakarā mēs pirmo reizi ilga laika gaitā sarunājāmies nevis par bērniem, nevis par rēķiniem, bet par to, kas notiek ar mums. Viņš teica, ka nebija pamanījis, cik ļoti pieradis pie klusuma, ko es radīju ar savām rokām. Es klausījos un sapratu, ka viņa jautājums par mājkalpotāju nav muļķība, bet gan atmošanās. Rūgta, sāpīga, bet atmošanās.
Mēs neaizgājām katrs savu ceļu. Bet arī nepalikām tādi paši kā iepriekš. Šī nedēļa kļuva par atskaites punktu jaunām attiecībām, kurās mans darbs pārstāja būt neredzams, bet viņa līdzdalība – izvēles iespēja. Patiesība ir tāda, ka klusais protests darbojas tikai tad, kad abi ir gatavi sadzirdēt klusumu.
