Kad Padomju Savienībā nopietni ķērās pie pilsētu apzaļumošanas, filozofēšanai neatlika laika. Bija nepieciešams ātrs, lēts un maksimāli efektīvs risinājums – tāds, lai koks augtu strauji, gandrīz kā kareivis ar armijas uztura devu.
Izvēle krita uz papeli – savveida zaļo “universālo kareivi” starp kokiem. Tā ar saknēm viegli spraucās cauri asfaltam, aktīvi attīrīja gaisu, dāsni dāvāja ēnu un… katru gadu pieteica karu alerģiskiem cilvēkiem ar savām pūkām. Tomēr tieši šī suga nospēlēja milzīgu pozitīvu lomu pilsētvides un ekoloģijas veidošanā.
Kāpēc izvēlējās tieši papeli? Un vai var piedot kokam, kas nodrošina mūs ar skābekli, bet vasaru pārvērš par savdabīgu “balto puteni”? Mēģināsim noskaidrot – tikai uzmanīgi, nešķaudiet!
Pilsētām bija nepieciešams “zaļais vairogs”
Masveida papeļu stādīšana pilsētās sākās pagājušā gadsimta 50. gados. Pēckara periodā pilsētvidei bija nepieciešama steidzama atjaunošana – valdīja pelēcība, putekļi un zaļuma trūkums. Tas bija laiks, kad iedzīvotājiem bija nepieciešama ne tikai jauna infrastruktūra, bet arī psiholoģisks mierinājums un sajūta, ka pilsētās atgriežas dzīvība un miera laika harmonija.
Pilsētas izskatījās pelēkas un izdegušas, ēnas gandrīz nebija. Apzaļumošanai bija jādod ātrs vizuāls un sanitārs efekts. Tieši šajā brīdī uz skatuves parādījās pieticīgā, bet ārkārtīgi izturīgā papele.
Kāpēc ne ozols, liepa vai bērzs? Pirmsrevolūcijas laikā mīlēja stādīt tieši tos – skaistuma un cēlā izskata dēļ. Taču pēckara gados šie koki izrādījās pārāk lēni un prasīgi.
Papele – praktiskuma čempione
Papele izrādījās ideāls praktiskais variants. Tā aug ar apbrīnojamu ātrumu – līdz 30 metriem 10–15 gadu laikā, tai nav nepieciešams mēslojums un tā iztiek ar minimālu laistīšanu. Masveida stādījumiem tas bija izšķirošs arguments.
Papeļu ekoloģiskais efekts ir iespaidīgs. Viens pieaudzis koks spēj nodrošināt ar skābekli līdz četriem cilvēkiem diennaktī. Tās lapas aktīvi uztver putekļus, kvēpus un kaitīgās gāzes, bet spēcīgā sakņu sistēma palīdz nosusināt purvainas vietas.
Papele absorbē smagos metālus, slāpekļa oksīdus un rūpnieciskos izmešus, attīrot gan gaisu, gan augsni. Gada laikā viens koks var nofiltrēt līdz 30 kilogramiem kvēpu un putekļu – rādītājs, kuram zaudē daudzas citas sugas. Turklāt saknes droši notur augsni, tāpēc papeles bieži stādīja gar ceļiem grunts nostiprināšanai.
Ātrums, kuram nav konkurentu
Augšanas ātruma ziņā papelei mērenajā klimatā praktiski nav konkurentu. Desmit gadu laikā tā spēj izstiepties vairāk nekā 20 metru augstumā, gadā pieaugot par 2–4 metriem. Salīdzinājumam: bērzs 22 gadu vecumā sasniedz aptuveni 14 metrus, bet ozols, liepa un kļava aug gandrīz trīsreiz lēnāk.
Ātrs rezultāts bija principiāli svarīgs. Vienīgais nopietnais papeles konkurents bija bērzs, taču tas daudz sliktāk panes pilsētas putekļus un piesārņojumu. Atsevišķs pluss – pieticība. Papeļu spraudeņus varēja burtiski iespraust zemē, un jau pēc gada parādījās pirmais zaļums. Vērienīgiem stādījumiem tas bija īsts atradums.
Dienvidu reģionos īpašu popularitāti guva piramidālā papele. Tās šaurais, vertikālais vainags netraucēja elektrolīnijām un ēkām. Šādus kokus stādīja blīvās rindās gar ceļiem un ietvēm – glīti un sakārtoti, it kā tie būtu parādē.
“Sniega putenis” vasaras vidū
Idille būtu pilnīga, ja ne pūkas. Tas pats baltais, visuresošais murgs, kas lido acīs, mutē un ventilācijā. Sākotnēji plānoja stādīt tikai “vīrišķos” kokus, kuriem pūku nav. Taču darbu apjomi bija kolosāli, laika stādu pārbaudei trūka, un rezultātā miljoniem “sievišķo” papeļu katru gadu pilsētās sarīkoja pūku vērpetes.
Pavasaros pilsētas pārvērtās dīvainā ziemas un vasaras hibrīdā: balti virpuļi, karstums, odi. Alerģiski cilvēki mocījās, bērni spēlēja “pūku karus”, bet ugunsdzēsēji ar trauksmi vēroja, lai neviens neiemet izsmēķi šajā viegli uzliesmojošajā masā.
Kas ar papelēm notiek šodien?
Savu vēsturisko misiju tās ir izpildījušas: pilsētas tika apzaļumotas un gaisa kvalitāte uzlabota. Taču tagad daudzas no tām strādā drīzāk “mīnusā”.
Vecie koki kļūst bīstami – zari krīt uz automašīnām, saknes bojā asfaltu, bet pūkas joprojām sagādā problēmas. Daudzas papeles ir kļuvušas par “zaļajiem pensionāriem”, un aicinājumi tās nocirst skan arvien skaļāk.
Daļēji tās tiešām tiek aizstātas, taču tas nenozīmē pilsētvides nabadzību. To vietā nāk kļavas, liepas, platānas vai jaunas papeļu šķirnes, kurām neveidojas pūkas. Papeļu laikmets pamazām aiziet, taču to ieguldījums pilsētu vēsturē paliek neapstrīdams.
Vai jūsu pagalmā joprojām aug šie vēsturiskie milži? Kā jūs tiekat galā ar “papeļu sniegu” vasarā? Dalieties pieredzē komentāros!
