Iepazīšanās ar gados jaunāku vīrieti no Jelgavas sākās kā cerīgs romāns, taču drīz vien aiz skaistiem vārdiem atklājās pavisam cita realitāte.
Dažreiz dzīve piespēlē situācijas, kas liek mums pārvērtēt savas robežas un prioritātes. Šis ir mans personīgais stāsts par to, kā es, būdama nobriedusi sieviete, gandrīz ļāvos skaistai ilūzijai, un par brīdi, kad mana pašcieņa kļuva svarīgāka par vēlmi nebūt vienai.
Dzīve pēc piecdesmit gadu sliekšņa nereti atnāk ar jaunu mieru. Bērni ir izauguši, dēls jau vairākus gadus veiksmīgi strādā ārzemēs, un mūsu saziņa šobrīd notiek galvenokārt videozvanos. Darba vide ir kļuvusi stabila un prognozējama, un es beidzot biju iemācījusies baudīt savu neatkarību un brīvo laiku. Tomēr, iestājoties vēsākam laikam, arvien biežāk piezagās doma, ka būtu patīkami šajos vakaros ar kādu aprunāties klātienē.
Draudzenes nereti mudināja: “Tev vajag kādu blakus! Tu esi enerģiska, izskaties lieliski – neatņem sev iespēju satikt domubiedru.” Es parasti tikai pasmaidīju. Manā vecumā atrast cilvēku, ar kuru veidot kopīgu ikdienu, nešķita vienkārši. Bieži vien likās, ka vīrieši šajā posmā meklē nevis līdzvērtīgu partneri, bet gan kādu, kurš uzņemsies visas sadzīves rūpes.
Tajā rudenī es bieži devos pastaigās pa Jelgavas pils salu un gar Lielupes krastu. Tas bija mans laiks sev – sakārtot domas un atpūsties no darba. Tur es pirmo reizi pamanīju viņu. Viņš bija ievērojami jaunāks par mani, vienmēr kopts un pavadā veda lielu, draudzīgu suni.
Sākumā tie bija tikai pieklājīgi sveicieni, pēc tam — dažas frāzes par laikapstākļiem. Viņa balss bija mierīga un pārliecinoša. Es uzzināju, ka viņu sauc Mareks, viņam ir 39 gadi un viņš nesen pārcēlies uz Jelgavu profesionālu izaicinājumu dēļ. Mūsu sarunas kļuva arvien garākas, līdz kādu dienu viņš ierosināja iedzert kafiju kādā no pilsētas kafejnīcām.
Sākot tikties, es jutos patiesi iedvesmota. Mareks prata klausīties un likt man justies saprastai. Viņam šķita interesanti mani stāsti par ceļojumiem un karjeru. Gadu starpība sarunās nebija jūtama – viņš šķita nobriedis un mērķtiecīgs.
Pēc divu mēnešu pazīšanās Mareks arvien biežāk sāka palikt pie manis. Mana klusā dzīvokļa vide mainījās. Es ar prieku gatavoju vakariņas un rūpējos par to, lai mājās valdītu mājīgums. Man šķita, ka beidzot esmu satikusi cilvēku, kuram nav būtiski stereotipi par vecumu, bet gan tas, cik labi mēs saprotamies.
Tomēr laika gaitā situācija sāka mainīties. Mareks kļuva arvien pasīvāks. Viņš vairs neizrādīja iniciatīvu kopīgiem pasākumiem, tā vietā labprātāk pavadīja vakarus pie televizora, kamēr es viena pati rūpējos par visiem mājas darbiem.
Pirmais nopietnais pārdomu brīdis pienāca, kad es lūdzu viņu vairāk iesaistīties kopējā mājas uzkopšanā. Viņa reakcija bija izvairīga: “Tev tas padodas tik dabiski, es pat nezinātu, ar ko sākt.”
Drīz pēc tam Mareks pieminēja, ka viņam darbā esot īslaicīgas finansiālas grūtības, tāpēc viņš kādu laiku nevarēšot piedalīties kopējos ikdienas tēriņos. Tajā pašā laikā viņš turpināja baudīt visas ērtības, ko es nodrošināju. Taču vissāpīgākais bija viņa komentārs par mūsu parādīšanos publiskos pasākumos. Kad ierosināju apmeklēt kādu pilsētas pasākumu, viņš atteica: “Zini, labāk nevajag. Es negribu, lai mani paziņas mūs redz kopā. Cilvēki mēdz dažādi interpretēt šādu gadu starpību.”
Šie vārdi bija izšķiroši. Es sapratu, ka viņš nemēģina mani pasargāt no runām, bet gan nevēlas saistīt savu tēlu ar mani sabiedrībā. Tajā pašā laikā viņam nebija nekādu iebildumu pret manu mājokli un manu atbalstu. Es sapratu, ka šajās attiecībās neesmu līdzvērtīgs partneris, bet gan drīzāk ērts nodrošinājums viņa ikdienai.
Es nolēmu rīkoties. Vienā no vakariem es aicināju viņu uz atklātu sarunu. Es mierīgi izklāstīju, ka attiecībās sagaidu cieņu un abpusēju iesaisti gan pienākumos, gan finansiālajā jomā. Viņa atbilde mani pārsteidza ar savu tiešumu. Viņš paziņoja, ka, manuprāt, man vajadzētu būt priecīgai par to, ka man blakus ir jaunāks partneris, un tāpēc man būtu jāuzņemas visas sadzīves rūpes un izmaksas.
Pēc viņa domām, tas bija godīgs “mainījums”. Tajā brīdī man nebija vairs nekādu šaubu. Viņa vārdos nebija ne mīlestības, ne elementāras cieņas.
Es sapratu, ka vēlmē pēc tuvības, biju pieļāvusi situāciju, kurā pret manu labvēlību izturas nepienācīgi. “Es domāju, ka mums abiem būs labāk, ja mēs šo posmu noslēgsim tagad,” es mierīgi teicu. “Lūdzu, sakārto savas mantas un dodies prom. Manā dzīvē nav vietas cilvēkam, kurš neciena manu ieguldījumu.”
Sākumā viņš neticēja, ka es runāju nopietni. Bija mēģinājumi runāt pretī un pārmest man nepamatotu nelokāmību, taču es paliku pie sava lēmuma. Kad viņš aizgāja, es jutu milzīgu atvieglojumu. Jā, plāni par kopīgu nākotni bija iziruši, taču iekšēji es jutu mieru un lepnumu par sevi.
Šī pieredze man iemācīja ko ļoti svarīgu – miers un neatkarība ir daudz vērtīgāka par attiecībām, kurās nav patiesas cieņas. Daudz sliktāk ir atrasties attiecībās, kurās tevi neciena un uztver kā pašsaprotamu servisu.
Es joprojām ticu, ka ir iespējams satikt cilvēku, kurš novērtēs manu personību, nevis tikai manas nodrošinātās ērtības. Mēs, sievietes, esam pelnījušas partneri, kurš būs blakus tāpēc, ka viņam ir dārga mūsu klātbūtne, nevis izdevīgums.
