Es atnācu. Es apsveicu, izdomāju dzejoļus. Jūs ar draugiem nolēmāt sarīkot bērnu tirgu, kur katram ir pienākums kaut ko pasniegt, un tagad pieprasāt čeku par kūkas gabalu
— Mammu, bet kur ir dāvana no tantes Agneses? — Mārtiņš piespieda pie krūtīm kasti ar konstruktoru un ieskatījās man acīs tik nopietni, it kā es kabatā varētu paslēpt veselu velosipēdu.
— Ē-ē… tante Agnese to atstāja mājās, dēliņ, — es izdvesu, novēršot skatienu. — Teica, ka atvedīs vēlāk.
— Aha, — viņš pamāja, bet lūpas spītīgi sakļāvās. — Labi. Es pēc tam pajautāšu viņai pats.
Virtuvē jau smaržoja pēc siltas vaniļas un svaigām zemenēm, istabā skanēja balsis. Bērni skraidīja pa koridoru, atstājot aiz sevis smieklu dūkoņu un iepakojuma papīra čaboņu. Pieaugušie sēdēja pie galda, pieklājīgi sarunājās, šķindināja glāzes ar limonādi, kāds čukstēja, ka “torte ir brīnišķīga, recepti obligāti atsūti”.
Un tikai Agnese, mana draudzene no “pagātnes dzīves” — tās, kurā piektdienās mēs apspriedām jauno kino un plānojām pēkšņus braucienus, — sēdēja taisni, it kā eksāmenā, un uzmanīgi bīdīja prom no sevis serpentīna krelles, kas nejauši bija pieskārušās viņas plecam.
— Agnese, tev limonādi? — es pajautāju, cenšoties, lai balss skanētu mundri.
— Paldies, esmu pie stūres, — viņa nedaudz pasmaidīja tikai ar lūpu kaktiņiem, vēsi.
Es pamanīju viņas tukšās rokas jau priekšnamā, bet nepievērsu tam nozīmi: mazums, varbūt paslēpa maisiņu zem galda. Kad Mārtiņš vēra vaļā dāvanas, Agnese pat nepienāca tuvāk — palika uz dīvāna un, kad visi sāka aplaudēt kārtējai mašīnītei, klusi pateica: “Apsveicu” — un nolasīja īsu četrrindi. It kā mīļi, bet kaut kāpēc no tā kļuva vēsi, kā no nelaikā atvērta loga ziemā.
— Mammu, vai tantei Agnesei ko, naudas nav? — man pačukstēja Roberts, mūsu kopīgās draudzenes Elīnas dēls, kad bērni izklīda pa istabām.
— Nav tava daļa, — Elīna apklusināja dēlu un paskatījās uz mani ar vainīgu līdzjūtību. — Neņem galvā, Māra. Gan jau viņa vienkārši… nu, tu zini.
— Zinu, — es pateicu skaļi, bet pie sevis nodomāju: “Nezinu”.
Kad plaukšķeņu uguņošana bija apdzisusi, kad papīra druskas bija saslaucītas un trauki salikti izlietnē, kad pēdējais “paldies par svētkiem” izgaisa tumšajā kāpņu telpā, es aizvēru durvis, atspiedos pret tām ar muguru un sapratu: mani spiež sašutums.
Svešais bērns
— Mammu, vai tante Agnese tiešām aizmirsa dāvanu? — Mārtiņš izliecās no istabas, turot rokā savu mīļāko kravas auto.
— Domāju, ka jā, — es atbildēju. — Viņa atnesīs. Noteikti.
— Tad es pagaidīšu, — apņēmīgi viņš teica un aizstūma kravas auto pa koridoru.
Bet es piezvanīju Agnesei.
— Kāpēc tu Mārtiņam neko neuzdāvināji? — es tieši pajautāju. Mans tonis izskanēja skarbāk, nekā biju plānojusi.
— Uzdāvināju, — mierīgi viņa atbildēja. — Savu klātbūtni un dzejoļus. Tu taču dzirdēji.
Mēs tikāmies kafejnīcā pēc divām dienām. Es speciāli izvēlējos vietu, kur nekas netraucētu mūsu godīgajai sarunai: gaišas sienas, lieli logi, neitrāla mūzika. Šķita, ka gaiss šeit ir izlīdzināts līdz līmenim “nesastrīdēties”. Bet katrai somā gulēja savi akmeņi.
— Nu? — es sāku, tiklīdz pie mums pieripoja tases. — Paskaidro.
— Ko tieši? — Agnese ar karotīti aizķēra putas, īsti neskatoties ne uz mani, ne uz tasi.
— Dzimšanas dienā. Tu atnāci bez dāvanas. Pavisam. Mārtiņš pajautāja. Man nācās izlocīties.
— Māra, — viņa pacēla skatienu, un tas izrādījās noguris, bet ass, — es atnācu. Es apsveicu. Es izdomāju dzejoļus. Jūs ar draugiem nolēmāt sarīkot bērnu tirgu, kur katram ir pienākums kaut ko pasniegt, un tagad pieprasāt čeku par kūkas gabalu?
— Runa nav par kūku, — es savaldījos, lai gan gribējās atsist plaukstu pret galdu. — Runa ir par pieklājību. Pieaugušie uz dzimšanas dienām iet ar dāvanu. Pie bērniem — jo īpaši. Tā nav “obligātā nodeva”, tā ir cieņas zīme gaviļniekam.
— Un kāda iemesla dēļ man būtu kaut kas jāpērk svešam bērnam?
Agnese nolika tasi, un plānais porcelāns atsitas pret apakštasīti kā rotaļu pistoles šāviens. — Tāpēc, ka “tā ir pieņemts”? Tāpēc, ka tu esi mamma, un tavai māmiņas lomai ir jābūt galvenajam projektam visiem apkārtējiem?
— Pie kā šeit mana māmiņas loma? — man izrāvās. — Pie kā šeit “pienākums”? Varēja taču atnest kaut šokolādi. Kaut uzlīmes no kioska. Viņš ir bērns, Agnese. Viņam ir svētki. Tas ir prieks. Un jā, tā ir ieraža — nest dāvanas gaviļniekam. Kas tur ir sarežģīts?
— Sarežģīts? — viņa pasmīnēja. — Sarežģīti ir pieņemt svešus noteikumus tāpēc, ka tā rīkojas “visi”. Es negribu piedalīties sacensībās “kurš atnesa lielāku kasti”. Es negribu stāvēt rindā bērnu veikalā un klausīties mazuļu raudās. Es negribu melot sev, it kā man būtu interesanti skatīties, kā pieci sešgadnieki plēš iepakojumus un bļauj. Es atnācu pie tevis. Atbalstīt tevi. Atzīmēt to, ka tu esi spējusi izaudzēt lielisku puiku. Pateicu dzejoļus. Man tā ir dāvana. Tas bija godīgs žests.
Atbalsts nav mērāms naudā
— Godīgs? Godīgi būtu brīdināt: “Man ir smagi bērnu svētkos, es labāk ienākšu atsevišķi, bez pūļa”. Godīgi ir neiet ar tādu sejas izteiksmi un nerādīt bērnam, ka viņš tev ir nepatīkams. Tu sēdēji kā dzīvokļu īpašnieku sapulcē. Ar kādu izteiksmi tu norunāji tos dzejoļus — it kā lasītu savstarpējo norēķinu salīdzināšanas aktu.
— Piedod, — viņas balsī pavīdēja nogurums. — Es tiešām esmu nogurusi. Man bija divas nakts maiņas pēc kārtas, jauns projekts. Un jā, man ne pārāk patīk trokšņaini bērni. Man viņi nav jāmīl. Man nav pienākuma.
— Neviens nelūdz mīlēt. Lūdz cienīt, — es klusi pateicu. — Mans dēls pamanīja. Viņš ir mazs, bet viņš pamanīja. Un tas bija nepatīkami.
— Bet man ir nepatīkami, kad mani sauc tur, kur esmu lieka, — Agnese atcirta. — Es atnācu tevis dēļ. Bet izskatās, ka tev vajadzēja nevis mani, bet manu “somas” ieguldījumu. Tu vismaz “vēlmju sarakstu” būtu atsūtījusi.
— Es būtu atsūtījusi, ja zinātu, ka tu par dāvanām domā kā par nodokli, — es nopūtos. — Agnese, beidzam teātri. Varēja atnest zīmuļu komplektu. Viņš lēkātu no laimes. Pieci eiro, saproti? Runa nav par naudu. Runa ir par to, ka mūsu draudzības valodā pēkšņi ir ielikts jauns vārds — “pienākums”. Un šo vārdu pateici tu.
— Bet tu pateici “pieklājība”, un tas izklausījās pēc “pakļaujies”, — viņa strauji piecēlās. — Es neesmu “māmiņa-trakiņa”. Man nav pienākuma spēlēt pēc jūsu ģimenes noteikumiem, kur viss tiek mērīts “kā bērniem”. Man ir citi noteikumi. Savi.
— Tad nenāc, — es pateicu un pati brīnījos, cik mierīgi izskanēja šie vārdi. — Ja tev ir slikti manās mājās — nenāc. Es negribu tevi spiest paciesties. Bet arī paciest aukstumu pret manu bērnu es negrasos.
— Norunāts, — viņa īsi pamāja. — Samaksāšu par kafiju un braukšu.
— Agnese, — es viņu apturēju, kad viņa jau gāja pie letes. — Es taču tevi pasaucu, jo domāju: “Visi mūsējie būs. Arī Agnese”. Es negribēju “iemaksu”. Es gribēju plecu.
— Plecs nav krāsaina kaste, — viņa pagriezās. — Bet, acīmredzot, tev — jā.
Un viņa aizgāja.
Dāvana no tantes Agneses
Mājās bija pārāk kluss. Pat pulkstenis tikšķēja kaut kā vainīgi. Es staigāju no istabas uz istabu, pacēlu no galda kāda aizmirstu salveti, palaboju uzlīmi uz skapīša, pārkārtoju vāzi — bezjēdzīgas kustības, lai neklausītos savās domās.
— Mamma, — Mārtiņš iebāza galvu pa pavērtajām virtuves durvīm, — bet kad tante Agnese atnāks ar dāvanu?
— Nezinu, — es godīgi atbildēju.
— Viņa teica, ka uzdāvināja dzejoļus, — viņš aizdomājās. — Bet vai dzejoļi ir telefonā? Tos var aptaustīt?
— Dzejoļi ir galvā un sirdī, — es mehāniski noskaitīju skolas formulu. — Tos var sajust.
— Bet rotaļlietas ir rokās, — viņš stingri noteica. — Ar tām var spēlēties.
— Jā, — es pasmaidīju, cik spēju. — Ar tām var spēlēties.
Viņš aizgāja, bet es atvēru ziņapmaiņas lietotni. Mūsu vecajās sarakstēs ar Agnesi bija daudz gifu un pēkšņu “laižam uz Valmieru”, nakts pastaigu fotogrāfiju, jaunu grāmatu apspriešanu. Mēs abas bijām “mūžīgās meitenes”, līdz es kļuvu par mammu, bet viņa — par to, kura godīgi izvēlējās dzīvot citādi. Es cienīju viņas brīvību: viņas rīta skrējienus, ārzemju pases, kas nekad nestāvēja dīkā, spēju trīs stundu laikā sataisīties uz citu pilsētu un atgriezties rītausmā.
Man patika, ka blakus viņai pasaule šķita plaša kā lauks pēc lietus. Un tikpat godīgi es gribēju, lai viņa tagad cienītu manu realitāti: rīta multenes, vakara pasakas, plastilīna smaržu uz paklāja, mūsu mazo prieka kalendāru, kur ar sarkanu atzīmētas dienas ar torti. Es uzrakstīju Elīnai.
— Kā domā, es pāršāvu pār strīpu? — es pajautāju.
— Domāju, ka jūs abas esat nogurušas, — viņa atbildēja. — Un katrai ir sava taisnība. Bet Mārtiņš ir mazs. Viņa taisnība neprot gaidīt.
— Tieši tā, — es nopūtos. — Es negribu no tā taisīt spēli “bērnotie pret bezbērnu cilvēkiem”. Es gribu, lai mans bērns nejustos neredzams.
Elīna atsūtīja sirsniņu. Un tās pašas tortes recepti. Varbūt atkal cepsim, kad viss norims. Nākamajā dienā, atgriežoties no darba, es iegāju mazā veikaliņā uz stūra. Plaukti ar albumiem, etiķetes ar krāsainiem burtiem, guašas burciņas, kas smaržo pēc bērnības. Pārdevēja pacēla acis virs brillēm.
— Vai jums palīdzēt?
— Jā, — es pamāju. — Man vajag labu krāsu komplektu. Un albumu — biezu papīru, lai ūdens nesavelk.
— Bērnam? — viņa pasmaidīja.
— Manam dēlam, — es teicu. — No tantes Agneses.
— Ak, tante Agnese zina ko vajag, — sieviete iesmējās. — Mums tieši atveda jaunus komplektus. Zilie vāciņi nav noturīgi, ņemiet tos ar zaļajiem.
Es izvēlējos krāsas, albumu ar baltiem padebešiem uz vāka un vēl uzlīmju komplektu ar mašīnām, jo tā bija vieglāk elpot. Atnesu mājās.
— Skaties, — es teicu Mārtiņam. — Tas ir no tantes Agneses.
— Urā! — viņš sasita plaukstas. — Paldies tantei Agnesei!
— Pateiksi viņai, kad tiksieties, — es atbildēju, saprotot, ka tikšanās, iespējams, nebūs drīz.
Viņš apsēdās uz grīdas, kā vienmēr, ar vēderu pret pasauli, izsaiņoja krāsas, bet es klausījos, kā viņa otiņa sitas pret ūdens burciņu. Katram ir sava mierinājuma skaņa. Man šodien — šī.
Telefons klusi iemirgojās. Ziņa no Agneses.
Par robežām
— Māra, — īsi. — Piedod, ja aizvainoju. Es tiešām negribēju sāpināt Mārtiņu. Es neprotu uzvesties bērnu svētkos. Tas nav attaisnojums, tas ir godīgums. Dāvanas es nenesu principiāli — tā ir mana lieta. Bet varu atnākt pie jums abiem, bez pūļa, un palasīt viņam par “Pūķi, kuram garšoja arbūzi”. Viņš smiesies. Un pīrāgs man sanāk lielisks. Bez svecītēm, apsolu.
Es ilgi skatījos ekrānā, it kā burti uz tā būtu dzīvi. Vārdi “principiāli” un “godīgums” stāvēja blakus kā divas meitenes skolas formās, kuras nav izlēmušas, vai viņas draudzējas vai konkurē.
— Paldies, ka uzrakstīji, — es atbildēju. — Davai vēlāk. Tagad lai viss mazliet nosēžas.
— Labi, — atnāca pēc minūtes. — Ja kas, esmu tepat blakus.
Vakarā es ne uzreiz iemigu. Galvā sarunājās divas sievietes. Viena — māte, kurai ir prieka kalendārs un gatavība skaidrot kaimiņiem, ka “pret bērniem vajag ar siltumu”. Otra — meitene no manas pašas pagātnes dzīves, tā, kura mīlēja pēkšņus braucienus un sajūtu, ka nekas viņu netur. Viņas abas dzīvoja manī, un abas gribēja, lai viņas sadzird.
— Nu, un kas tagad? — jautāja viena.
— Tagad — par robežām, — atbildēja otra. — Par to, ka var godīgi teikt “man ir tik smagi, es nenākšu”, un tas nav kaprīze. Un par to, ka “man sāp no tava aukstuma tuvumā”, un tā nav manipulācija.
— Un par dāvanām?
— Un par dāvanām. Ka kādam dzejolis ir dāvana, bet kādam — tukšums rokās. Un, ja mīli — ņem vērā ne tikai savus principus, bet arī otra jūtas.
— Tātad kādam ir jāpiekāpjas?
— Nevis jāpiekāpjas. Jāsaprot. Vai godīgi jāšķiras uz dažādiem ceļiem. Tā arī mēdz notikt. Ne tāpēc, ka “bezbērnu cilvēki ir slikti” vai “māmiņas ir neizturamas”. Bet tāpēc, ka draudzības valoda dažreiz pārstāj sakrist.
Es paskatījos uz Mārtiņu — viņš gulēja, ieracies ar degunu spilvenā, blakus uz nakts skapīša žuva viņa glezna: zaļš kvadrāts, sarkana līnija, dzeltens aplītis — “mamma, tā ir mašīna, kas brauc pa varavīksni”. Katram sava varavīksne, es nodomāju. Un katram — savs ceļš uz to.
Pēc dažām dienām mēs ar Elīnu tikāmies bērnu laukumā. Saule, smiltis, ratiņu riteņi, viens, divi, trīs — bums pa slidkalniņu. Saruna ritēja kā visām mammām: “kāds dārziņš”, “kā ēd”, “cik guļ”. Bet es tomēr atgriezos pie tās tēmas.
— Zini, — es teicu, — es nopirku Mārtiņam krāsas “no tantes Agneses”. Viņš tā nopriecājās, it kā viņam būtu uzdāvināta lidmašīna.
— Nu, un pareizi, — Elīna pamāja. — Bērniem ir svarīgs priekšmets. Viņiem ir grūti sajust, kas ir “klātbūtne un dzejoļi”. Viņi to iemācīsies vēlāk. Ja gribēs.
Katram savi secinājumi
— Es negribu to izvērst par sacensību pret tiem, kuriem nav bērnu, — es izdvesu. — Bet es, šķiet, kļūšu piesardzīgāka. Pirms aicināt, jautāšu: “Tev ir ok? Tu tiešām gribi?” Un, ja “nē” — neapvainoties. Vienkārši saprast: mums ir dažādas plaknes.
— Dažādas plaknes nenozīmē dažādas planētas, — Elīna piebilda. — Sarunas dažreiz būvē tiltus.
— Dažreiz — būvē sienas, — es paraustīju plecus. — Bet arī sienas ir noderīgas: tās parāda, kur beidzas mana māja.
Vakarā es atkal uzrakstīju Agnesei. Ne par dāvanām un ne par “pareizi — nepareizi”.
— Agnese, — es rakstīju. — Es tevi dzirdu. Un tiešām saprotu, ka tev šie dzejoļi ir patiess žests. Mārtiņš pagaidām to nesaprot, un man nācās izlocīties. Paņemsim pauzi. Un, kad būsim gatavi, tiksimies trijatā. Bez pūļa. Tu palasīsi par arbūziem. Es — izcepšu pīrāgu. Un bez saistībām.
— Norunāts, — atnāca gandrīz uzreiz. — Es tiešām esmu blakus. Vienkārši dažreiz blakus nav vienā telpā.
Es noliku telefonu un aizgāju uz virtuvi. Izņēmu no skapja miltus, noliku bļodu, sasitu olu. Kamēr cukurs čabēja bļodā, es domāju, ka katram no mums ir savs “principiāli”. Un, ja saglabā pieklājību — to īsto, nevis “vajag” formā, bet formā “es redzu tevi t”, — tad, varbūt, dzejoļi un šokolāde kādu dienu iemācīsies dzīvot uz viena plaukta. Mārtiņš atnāca uz smaržu.
— Mamma, vai pīrāgs būs ar āboliem?
— Būs, — es pamāju.
— Vai mēs aicināsim tanti tanti Agnesi?
Es pasmaidīju.
— Aicināsim, ka viņa būs gatava. Un kad tu būsi gatavs. Norunāts?
— Norunāts, — nopietni viņš teica. — Bet tad es uzzīmēšu viņai arbūzu.
— Lielisks plāns, — es noglaudīju viņa pakausi. — Un tā būs tava dāvana. Arī godīga.
Mēs klusējot skatījāmies, kā ceļas mīkla. Šajā klusumā nebija aizvainojuma — tikai kāda jauna, vēl neierasta kārtība. Es neteiktu, ka tā ir ideāla. Bet tā ir mūsējā. Un tajā ir vieta gan dzejoļiem, gan zīmuļiem, gan godīgam “nē”, kas negrauj, bet sargā.
Es nesāku “darīt secinājumus” par visiem bezbērnu cilvēkiem. Tas būtu pārāk vienkārši un pārāk nepieklājīgi. Es izdarīju secinājumu par mums ar Agnesi: arī mūsu draudzībai ir vecums, un kā jebkurš vecums tā prasa pārmācīties runāt. Ar cieņu. Ar robežām. Ar iespēju paspert soli sāņus — un neaizcirst durvis.
Bet pagaidām — mums ir krāsas. Mums ir pīrāgs. Un papīra lapa, uz kuras zaļa mašīna traucas pa dzeltenu varavīksni. Un maza paraksts stūrī: “Tantei Agnesei”.
