Pārcēlāmies dzīvot kopā uz Jelgavu, bet divas nedēļas starp četrām sienām ar Aivaru (53) bija pietiekami, lai saprastu, ka kļūdījos

Pārvākšanās uz Jelgavu pie Aivara man šķita kā drosmīgs sākums jaunai dzīvei, taču es pat nenojautu, kā viss izvērtīsies.

Mēdz teikt, ka cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākus posmus. Viens no tiem ir tas klusais periods, kad bērni ir izskoloti, palaisti savā dzīvē un mājas kļūst tukšas. Es savos piecdesmit gados jutos labi – man bija savs darbs, savi hobiji un draudzenes, taču brīžiem piezadzās sajūta, ka pietrūkst tāda vienkārša, ikdienišķa atbalsta. Tāpēc, kad manā dzīvē ienāca Aivars, es to uztvēru kā skaistu iespēju.

Aivars (53) bija tieši tāds vīrietis, kādu šajā vecumā gribas redzēt sev blakus. Viņš bija nosvērts, runāja mierīgi un vienmēr šķita zinošs par jebkuru tēmu. Mēs iepazināmies rudenī, kad vakaros jau gribas siltu tēju un sarunas. Mūsu randiņu periods ilga trīs mēnešus – mēs gājām uz izstādēm, braucām pastaigāties gar jūru un stundām ilgi runājām par to, kādu mēs redzam savu vecumdienu mieru. Viņš dzīvoja Jelgavā, es – Rīgā. Katru reizi, kad viņš mani veda mājās, mēs runājām par to, cik nogurdinoši ir šie attālumi.

Tāpēc, kad Aivars ierosināja: “Kāpēc mums jātērē laiks ceļā? Man ir plašs dzīvoklis Jelgavā, tur vietas pietiks abiem. Pārcelies pie manis, sāksim dzīvot kopā,” man tas šķita loģisks un pareizs solis. Es ticēju, ka divi pieauguši, saprātīgi cilvēki vienmēr spēs vienoties.

Pirmā nedēļa: Cerību un ziedu laiks

Pārvākšanās uz Jelgavu sakrita ar brīnišķīgu, mierīgu laiku. Pilsēta mani apbūra ar savu lēno ritmu, promenādi gar Lielupi un sakoptajiem parkiem. Pirmajās dienās viss šķita kā jaunā dzīvē. Aivars bija parūpējies, lai es justos gaidīta – virtuvē uz galda vienmēr bija svaigi ziedi, viņš centās gatavot vakariņas un rādīja man labākās vietas, kur iepirkties vai pastaigāties.

Es biju paņēmusi līdzi tikai pašu nepieciešamāko – drēbes, pāris mīļākās grāmatas un savu iecienīto kafijas krūzi. Sākumā es pat nepievērsu uzmanību tam, ka Aivara dzīvoklis izskatījās kā muzejs. Katrai lietai tur bija sava vieta, viss bija tīrs, sakārtots un nedaudz par vēsu manai gaumei. Es domāju – nekas, mēs pamazām ienesīsim šeit manu siltumu, un viss mainīsies. Taču tieši šeit sākās pirmās nesaprašanās.

Otrā nedēļa: Kad “mana kārtība” kļūst par traucēkli

Kad pirmā sajūsma noplaka un sākās parasta darba ikdiena, es pamanīju, ka Aivars patiesībā nav gatavs nekādām izmaiņām. Viņš gadu desmitiem bija dzīvojis viens un izveidojis savu, gandrīz vai matemātisku kārtību.

Pirmo reizi es to jutu virtuvē. Es mīlu gatavot – man tas ir radošs process, kurā es atpūšos. Vienā vakarā es nolēmu palutināt Aivaru ar sacepumu pēc savas receptes. Kamēr es darbojos, es jutu, ka viņš stāv virtuvē un vēro katru manu kustību. Viņš nesmējās, viņš nepiedāvāja palīdzēt. Viņš tikai mierīgi teica: “Zini, es parasti šos dēlīšus glabāju vertikāli, tā tie ātrāk nožūst.” Pēc brīža sekoja nākamā piezīme: “Tu pieliki pārāk daudz garšvielu, es tās parasti lietoju mazāk, lai nepazaudētu produkta garšu.”

Sākumā es tikai pasmaidīju un mēģināju pajokot, ka katrai saimniecei ir savi noslēpumi. Taču ar katru dienu šo pamācību kļuva vairāk. Viņam bija svarīgi, kā es nolieku apavus gaitenī, kādā leņķī ir pakārts dvielis vannas istabā un kā es izmantoju sadzīves tehniku. Es sapratu, ka es nevis dzīvoju kopā ar vīrieti, bet gan mēģinu iziet eksāmenu par tēmu “Kā pareizi dzīvot Aivara dzīvoklī”. Man nebija atļauts ieviest nevienu savu ieradumu. Pat manu kafijas krūzi viņš pēc mazgāšanas paslēpa skapīša tālākajā stūrī, jo tā “neiederas kopējā servīzē”.

Trešā nedēļa: Klusums, kas neuzlādē

Vēl grūtāk par sadzīves sīkumiem bija pieņemt emocionālo gaisotni. Esmu cilvēks, kuram vajag sarunas. Es gribu pārrunāt, kā gājis darbā, ko esmu izlasījusi vai vienkārši pajokot par kaimiņu suni. Aivars turpretī bija klusētājs. Atnākot mājās, viņš ieslēdza ziņu kanālu un ieslīga savās domās. Televizors darbojās kā fons visu vakaru, radot tādu kā mākslīgu troksni, kas neļāva mums patiesi sarunāties.

Ja es mēģināju izslēgt televizoru vai uzsākt sarunu, viņš skatījās uz mani ar vieglu neizpratni. “Es taču esmu šeit, blakus. Ko vēl tu gribi?” viņš vaicāja. Bet ar to, ka kāds fiziski atrodas tajā pašā istabā, man nepietika. Starp šīm četrām sienām es jutos vientuļāka nekā savā Rīgas dzīvoklī. Tur man bija mans klusums, ko es pati kontrolēju. Šeit tas bija viņa klusums, kurā es biju tikai fona troksnis.

Trešās nedēļas vidū es pamanīju, ka saku sevi pieķert pie domas – es vairs negribu braukt mājās pēc darba. Es labprātāk ilgāk uzkavējos pilsētā, klīdu pa Jelgavas ielām vai sēdēju mašīnā, skatoties uz upi. Tajā brīdī es sapratu bīstamu lietu: es baidījos atgriezties dzīvoklī, jo zināju, ka tur mani gaida kontrole un vienaldzība, kas ietērpta pieklājīgās frāzēs.

Lēmums, kas atnāca pats

Vienā lietainā ceturtdienas vakarā notika pavisam ikdienišķa situācija. Es biju nejauši sajaukusi atkritumu šķirošanas tvertnes, un Aivars, ieraudzījis manu kļūdu, ar tādu kā dziļu nopūtu un pacietīgu sejas izteiksmi sāka man skaidrot, kāpēc šāda rīcība ir nepieļaujama. Viņš runāja ar mani kā ar bērnu, kurš neko nesaprot.

Tajā brīdī es nevis iesaistījos sarunā, bet vienkārši klusējot iegāju istabā un paskatījos uz savu somu. Aivars nebija slikts vīrietis. Viņš bija gadiem veidojis savu perfekto pasauli, kurā viņš jutās drošībā. Viņam nemaz nevajadzēja otru cilvēku ar savām domām un paradumiem. Viņam vajadzēja dekorāciju, kas papildinātu viņa mierīgo dzīvi. Bet es nebiju dekorācija. Es biju dzīvs cilvēks ar savām vajadzībām.

Nākamajā rītā es mierīgi pateicu, ka pārvācos atpakaļ. Viņš bija pārsteigts, bet viņš nejautāja “kāpēc”. Viņš tikai pajautāja, kurā laikā atbrauks mašīna pēc manām mantām, lai viņš varētu saplānot savu dienu. Tajā brīdī es guvu pēdējo apstiprinājumu tam, ka rīkojos pareizi.

Atziņas pēc divām nedēļām

Šīs divas nedēļas man iemācīja vairāk nekā pēdējie pieci gadi. Es sapratu, ka mūsu vecumā kopdzīve nav tikai jūtām balstīts lēmums. Tas ir darbs, kas prasa milzīgu gatavību piekāpties, ko ne visi ir spējīgi izdarīt. Es atgriezos savā dzīvoklī, noliku savu krūzi tieši tur, kur es gribēju, un pirmo reizi trīs nedēļu laikā dziļi ieelpoju. Man vairs nebija jābaidās nolikt apavus šķībi vai ieslēgt mūziku, kad man to gribas.

Reizēm klusēšana pasaka vairāk nekā vārdi. Kā jums šķiet – vai šādās situācijās labāk ir ieturēt pauzi, lai sakopotu domas, vai tomēr mēģināt visu izrunāt uzreiz? Dalieties ar savu viedokli komentāros!