Eksistē tāds kluss brieduma paradokss. Jo vairāk spēku zūd, jo skaidrāk rodas apziņa: dzīvot gribas… kaut kā citādāk. Ne straujāk, ne pareizāk – bet maigāk.
“Slinkums ir ieradums atpūsties vēl pirms tu esi paguris,” – tā mēdz teikt tautā, un gadu gaitā šī frāze sāk skanēt pavisam citādi. Ne ironiski, bet glābjoši.
Pēc 60 gadu sliekšņa daudziem parādās dīvaina sajūta, it kā kāds no krūtīm būtu nocēlis milzīgu pienākumu akmeni. Taču vienlaikus ieslēdzas jaunas bažas: “a ja nu es nedzīvoju pietiekami pilnvērtīgi?”, “a ja nu es novecoju nepareizi?”. It kā eksistētu kaut kādi standarti, pēc kuriem būtu jākārto eksāmens par “pareizām vecumdienām”.
Taču brieduma gadi nav stāsts par eksāmeniem. Tas ir stāsts par to, lai beidzot pārstātu skriet pakaļ tam, kas jau sen vairs nav tavs. Par maigu, siltu slinkumu, kas nevis sagrauj, bet dziedē. Un lūk, deviņas jomas, kurās slinkot nav vienkārši atļauts – tas ir nepieciešams.
1. Pārstājiet attaisnoties par savām vēlmēm
Ir apbrīnojami, cik viegli cilvēki spēj izskaidrot citu vajadzības – un cik grūti savējās. Jauna kleita? “Ai, nu tā, vienkārši bija atlaide.” Brauciens vienatnē? “Nu, tā vienkārši sakrita apstākļi.” Svētki bez pīrāgiem? “Nebija noskaņojuma, piedodiet.”
It kā pieaugušai sievietei obligāti būtu jāuzrāda izziņa par to, kāpēc viņa vēlas to, ko vēlas. Vecums ir reta dāvana. Tas atļauj nomest no pleciem šīs tonnām smagās cerības un gaidas. Tas atļauj gribēt. Un neattaisnoties par to.
Atļaut sev dzīvot – tā nav greznība. Tā ir brieduma pazīme.
2. Atlaidiet nevajadzīgās lietas
Dīvaina lieta: jo vairāk nodzīvots, jo biežāk dzīvoklis sāk pildīt muzeja funkciju. Burkas, pogas, “tas pats” servīze, kas gaidīja viesus 30 gadus un tā arī nesagaidīja. Kārbas ar biksēm “gadījumam, ja palikšu tievāka”. It kā tajās kārbās gulētu nevis audums, bet gan kādas senas bailes.
Tas viss nav tikai lietas. Tā ir atmiņa par laiku, kad trūkums bija norma. Kad krāšana nozīmēja izdzīvošanu. Taču dzīve ir mainījusies. Un tagad krāmi vairs nav aizstāvji, bet gan klusi spēka zagļi. Brīvība sāk mājot tur, kur parādās tukšums. Telpa. Gaiss. Un reizēm vieglums dvēselē sākas ar vienu izmestu kārbiņu.
3. Beidziet pāraudzināt tuviniekus
Pienāk brīdis, kad tu saproti: esi nodzīvojis pietiekami ilgi, lai zinātu daudz… un pārāk ilgi, lai tevi tajā visā klausītos. Jaunie iet tā, it kā viņu priekšā būtu nevis ceļš, bet batuts – viņi lec, tic, kļūdās. Un gribas viņus apturēt. Paklāt to pašu “pagali” zem kājām. Pasargāt.
Bet patiesība ir tāda, ka šo palīdzību mēdz atgrūst. Savukārt kļūdas ir daļa no pieaugšanas procesa. Nekādas lekcijas neaizstās cilvēka paša gūtos punus. Maiga klātbūtne ir vērtīgāka par jebkuru pamācību. Ir neizsakāmi grūti saturēt mēli aiz zobiem, taču daudz viedāk ir vienkārši būt blakus. Bez “es taču teicu”. Bez smagām nopūtām. Reizēm vislabākā audzināšana ir mīlestība bez lietošanas instrukcijas.
4. Neizpatīciet visiem pēc kārtas
Vecākās paaudzes sievietēm piemīt kāda iedzimta “superspēja” — teikt “jā” jebkuros apstākļos. Automātiski. It kā iekšienē būtu iebūvēts pieklājības regulators: “esi ērta”.
Taču ap sešdesmit septiņdesmit gadu vecumu atnāk sapratne, kuru jaunieši dzird reti: “Nē” nav rupjība. Tā arī ir mīlestības forma. Pret sevi.
Izpatikšana sagrauj cilvēku lēnām, gandrīz nemanāmi. Sākumā — nogurums. Pēc tam — aizkaitinājums. Tad — tukšums. Patiesi tuvinieki izturēs atteikumu. Tāpēc, ka viņi mīl jūs, nevis pakalpojumu, ko varat viņiem sniegt. Reizēm pati labākā rīcība ir atļaut sev nebūt ideālai palīdzei.
Lasi vēl: Kāpēc virtuvē vienmēr jābūt lupatiņai nevis sūklim
5. Beidziet tiekties pēc ideālisma
Māja, kurā viss spīd un laistās, bet neviens nesmejas — tas ir muzejs, nevis dzīve. Var piederēt ideāls dzīvoklis, bet pavisam iztukšota dvēsele. Var gatavot svētku galdu, bet pati sapņot tikai par to, kā vienkārši apsēsties.
Ideālisms ir izrāde, kurā ne vienmēr gribas spēlēt. Brieduma gados visbiežāk gribas atmest tieši pārlieko centību. Atstāt vienkāršo, dzīvo un cilvēcisko. Nelīdzenas pankūkas. Smieklus nekārtības vidū. Sarunas darbu starpā. Tur ir vairāk dzīvības nekā pašā sterilākajā kārtībā.
6. Nebaidieties būt smieklīga
Kurš vispār izdomāja, ka līdz ar gadiem cilvēkam jākļūst par akmens kluci? Ka koši lakati “nav atbilstoši vecumam”, bet sirsnīgi smiekli ir “nesolīdi”?
Bērniem vēlāk nav ko atcerēties par “solīdumu”. Taču viņi vienmēr atceras vieglumu. To, kā vecmāmiņa dejoja pie kādas vecas dziesmas. Kā mācīja viņiem lipināt pelmeņus. Kā varēja smieties līdz asarām par kaut ko pavisam muļķīgu. Būt smieklīgai nozīmē būt dzīvai. Septiņdesmit gados tas izskatās īpaši skaisti.
7. Pārtrauciet visu kontrolēt
Cik gadu desmitus sievietes ir vilkušas uz saviem pleciem māju, ģimeni, svētkus, lēmumus, attiecības un gaisotni? Savā ziņā viņas ir bijušas citu cilvēku dzīvju diriģentes.
Cilvēki pieaug, uzņemas vairāk atbildības, mācās. “Ļauj lietām ritēt savu gaitu – un viss nostāsies savās vietās,” teikts daoisma filozofijā. Un taisnība vien ir – reizēm ir vērts vienkārši paiet malā un pavērot, cik labi viss virzās uz priekšu arī bez jūsu pastāvīgās vadības.
8. Nedramatizējiet pagātni
Pagātne ir viltīga lieta. It īpaši vakaros. Tiklīdz apsēdies krēslā, tā klusi sāk zagties klāt domas: “ak, ja toreiz es būtu…”, “a ja nu es būtu varējusi citādāk…”.
Taču pagātne nav audums, ko var pāršūt. Tas ir pleds, kurā ir gan traipi, gan raksti. Gan siltas vietas, gan caurumi. Viss kopā arī ir dzīve. Var bezgalīgi savā galvā pārrakstīt pagātnes scenārijus, taču tajā nav laimes. Tajā ir tikai smagums. Atlaist nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē pārstāt nēsāt līdzi nastu, kas vairs nesilda. Tie, kuri dzīvo “vakardienā”, reti pamana dāvanas, ko sniedz “šodiena”.
9. Neatlieciet prieku uz vēlāku laiku
Laikam jau pats spilgtākais cilvēku malds ir ticība tam, ka dzīve sāksies tad, kad beigsies ikdienas rūpes. “Lūk, pabeigšu darbus – un tad…”,
Taču dzīve nekad negaida. Tā notiek tagad. Starp tējkannu un namdurvīm. Starp mazbērnu zvanu un gājienu pēc maizes. Mārgarita Lī Ranbeka rakstīja: “Laime nav galamērķis, bet gan ceļošanas veids.”
Ceļot var jebkurā vecumā. Un jo īpaši – briedumā. Ar maziem priekiem. Ar šķietami muļķīgām vēlmēm. Ar kūku “tāpat vien”. Un, ja kaut ko atlikt – tad lai tā ir putekļu lupata, nevis personīgais prieks.
Lasi vēl: Zodiaka zīmju reitings: kuras rakstura īpašības mēdz būt vissmagākās un kāpēc
Slinkums šajos deviņos aspektos nav vājums. Tā ir gudrība, ko reizēm saprot tikai ar gadiem. Jo iejūtīgāk cilvēks izturas pret sevi, jo vieglāk viņam. Un jo vairāk viņa dzīvē parādās tās pašas klusās, cilvēciskās laimes – ne kliedzošas, ne ārišķīgas, bet īstas.
