Artūrs un Inta decembra sākumā saņēma ziņu no Baibas. Teksts bija mundrs un priecīgs: “Aicinām uz Jauno gadu, kā vecos, labos laikos, siltā kompānijā”. Sieviete izlasīja un sajuta, kā no atmiņām saraujas
– Baiba aicina uz svētkiem, – viņa teica vīram.
Artūrs atrāvās no telefona un paskatījās uz sievu. Pēc viņas sejas viņš saprata visu.
– Atkal aizbrauksim izsalkuši? – viņš jautāja.
– Droši vien, – Inta nopūtās. – Atceries pagājušo reizi?
Kā gan neatcerēties. Pagājušā gada viesošanās pie Valda un Baibas bija pārvērtusies par izturības maratonu. Saimnieki viņus sagaidīja sirsnīgi, apsēdināja pie skaisti klāta galda. Uz galdauta dega sveces, salvetes bija salocītas gulbju formā, skanēja patīkama mūzika. Taču ēdiena bija maz. Pavisam maz.
Valdim patika tosti. Viņš pacēla glāzi ik pēc piecpadsmit minūtēm, teica garas runas par draudzību, par aizvadīto gadu, par nākamā gada plāniem. Viesi klausījās, māja ar galvu, bet uz šķīvjiem bija trīs kanapē maizītes uz cilvēku. Baiba nesa ēdienus ar milzīgām pauzēm. Sākumā bija sīkas tartaletes, tad siera plate, tad vēl kaut kas mikroskopisks.
Silto ēdienu pasniedza tikai pēc pusnakts. Tajā brīdī Inta jau juta, ka viņai no izsalkuma kļūst garlaicīgi pat viņa klausīties, jo domas vien ap ēdienu. Gaļa bija garšīga, taču porcija bija mazas plaukstas izmērā. Artūrs savējo apēda trīs kumosos un skumji paskatījās uz tukšo šķīvi.
Viņi aizbrauca četros no rīta. Pa ceļam atrada atvērtu kebaba darbnīcu un metās virsū ēdienam kā vilki. Mājās nekā nebija, jo viņi bija gatavojušies svētkiem ciemos un nebija iepirkuši produktus. Viņiem pat prātā nevarēja ienākt, ka viņi paliks izsalkuši.
– Nekad vairs, – toreiz teica Artūrs, košļājot kebabu.
– Nekad, – sieva piekrita.
Bet nu bija pagājis gads, un atkal pienāca ielūgums. Valdis un Baiba bija labi cilvēki: jautri, interesanti, sirsnīgi. Vienkārši viņu priekšstati par viesmīlību atšķīrās no vispārpieņemtajiem. Viņi uzskatīja, ka svētkos galvenais ir saskarsme, bet ēdiens ir otršķirīgs.
– Varbūt atteiksimies? – Artūrs ierosināja.
– Apvainosies, – Inta pakratīja galvu. – Viņi taču no sirds aicina.
– Tad kaut kas ir jāizdomā.
Viņi sēdēja virtuvē un izstrādāja stratēģiju. Plānam bija jābūt nemanāmam, delikātam, bet efektīvam.
– Paēdīsim mājās pirms iziešanas, – teica Inta. – Kārtīgi. Lai neatbrauktu izsalkuši.
– Laba doma, – vīrs pamāja. – Bet ar to var nepietikt visai naktij.
– Paņemsim līdzi kaut ko sātīgu, – sieviete aizdomājās. – Kā ieguldījumu kopīgajā galdā. Lielu picu, piemēram. Vai pīrāgu.
– Pica ir labāka, – Artūrs atplauka. – Es pats izcepšu. Milzīgu, ar desu un sēnēm.
– Un vēl ieliksim somā šokolādes un riekstus, – Inta galvā sastādīja sarakstu. – Katram gadījumam.
Lasi vēl: Agnese atnāca bez dāvanas un mana dēla dzimšanas dienu – patiesais iemesls man šķita dīvains
Plāns bija gatavs
Viņi jūtās kā spiegi, kas gatavojas slepenai spēlei. Trīsdesmit pirmajā decembrī Inta piecēlās agrāk un pagatavoja sātīgas pusdienas. Kartupeļi ar gaļu, dārzeņi, maize. Viņi ēda lēni, pamatīgi, uzkrājot enerģiju ilgajam vakaram. Artūrs izcepa divas picas cepešpannas izmērā. Tās izdevās pufīgas, aromātiskas, sarkanīgas, ar kraukšķīgām maliņām.
– Tas ir mūsu glābšanas riņķis, – viņš teica, iepakojot to folijā. – Vienu paņemsim līdzi, otrā paliks mums pirmajam janvārim.
– Mūsu apdrošināšana pret izsalkumu, – smejoties piebilda sieva.
Somā viņa ielika četrus šokolādes batoniņus un riekstu paciņu. Viss bija gatavs. Viņi ieradās pie Valda un Baibas sapucējušies un paēduši. Saimnieki viņus sagaidīja ar apskāvieniem un priecīgiem sveicieniem. Galds bija uzklāts tikpat skaisti kā pagājušajā gadā. Sveces, salvetes, mūzika. Un tās pašas niecīgās ēdiena porcijas.
– Mēs atvedām picu, – Artūrs nolika milzīgo paplāti uz galda.
– Ak, cik jauki, – Baiba ieskatījās zem folijas. – Nolikšu pagaidām cepeškrāsnī, lai neatdziest.
Pica pazuda virtuvē. Inta un Artūrs saskatījās. Plāna pirmā daļa bija apdraudēta. Valdis sāka tostus. Viņš runāja skaisti, ar izteiksmi, paceļot glāzi te par draudzību, te par veselību, te par nākotni. Uz galda stāvēja kanapē. Trīs gabaliņi uz cilvēku. Inta apēda savējos un sajuta pazīstamo velkošo sajūtu kuņģī. Pagāja pusstunda. Baiba iznesa dārzeņu plati. Tomāti un gurķi, sagriezti plānās šķēlītēs. Artūrs uzlika sev pāris gabaliņus un skumji paskatījās uz sievu.
– Aiziešu pārbaudīt, vai mūsu pica ir labi uzsilusi, – viņš skaļi teica.
– Es tev līdzi, – Inta piecēlās.
Viņi iegāja virtuvē. Pica stāvēja cepeškrāsnī, aromātiska un karsta. Artūrs to izņēma, nogrieza divus milzīgus gabalus. Viņi ēda ātri, cenšoties netrokšņot, un rīstījās no smiekliem.
– Mēs esam kā kaut kādi trakie, – čukstēja Inta.
– Trakie, kas glābj sevi no izsalkuma, – vīrs iekodās nākamajā gabalā.
Viņi atgriezās zālē sātības sajūtas pārņemti un apmierināti. Valdis tieši teica kārtējo tostu, šoreiz par to, cik svarīgi ir novērtēt katru mirkli. Visi klausījās, māja ar galvu. Inta pārtvēra vīra skatienu un tikko valdīja smieklus. Ap pusnakti saimniece iznesa silto ēdienu. Mazas vistas porcijas ar rīsiem. Garšīgi, bet maz. Pārējie viesi pieklājīgi smaidīja un centās neizrādīt vilšanos. Bet Artūrs un Inta ēda mierīgi, jo jau bija paēduši.
Pēc pusnakts sākās otrais tostu vilnis. Valdis bija pa īstam iekarsis. Viņš runāja par dzīves jēgu, par vērtībām, par to, cik svarīgi ir palikt labiem cilvēkiem. Viesi klausījās, uzturēja sarunu, bet vēderi kurkstēja.
Inta nemanāmi izvilka no somas šokolādi un pasniedza vīram zem galda. Artūrs to paslēpa kabatā. Viņi izgāja priekšnamā it kā izvēdināt galvu, pārlauza šokolādi uz pusēm un apēda, cenšoties nečaukstināt papīru.
– Ģeniāls plāns, – čukstēja Artūrs.
– Mēs uzvarējām sistēmu, – Inta slaucīja drupačas no lūpām.
Pārējie viesi izskatījās nomocījušies. Viena sieviete atklāti žāvājās, vīrietis viņai blakus skatījās pulkstenī. Taču Valdis un Baiba baudīja sarunas. Ap trijiem naktī sākās atvadīšanās. Saimnieki visus apskāva, pateicās par kompāniju, aicināja nākt vēl. Inta un Artūrs arī apskāvās, smaidīja, teica siltus vārdus. Un tas viss bija sirsnīgi, jo draugi viņiem tiešām patika.
– Paldies par brīnišķīgo vakaru, – teica Inta.
– Nāciet vēl, – Baiba noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem.
Viņi iesēdās taksometrā un brauca mājās. Sākumā abi klusēja, pēc tam vienlaikus iesmējās.
– Šoreiz mēs uzvarējām, – teica vīrs.
– Esam paēduši, apmierināti un laimīgi, – sieviete atliecās sēdeklī.
– Un draugus neapvainojām.
– Un sevi nenomocījām.
Viņi atbrauca mājās, pārģērbās, apgūlās gulēt. Vēderi bija pilni, sirdis mierīgas. Svētki bija izdevušies. Viņi pieņēma draugu dīvainības un atrada veidu, kā komfortabli eksistēt viņu koordinātu sistēmā. No rīta Inta pamodās pirmā, aizgāja uz virtuvi. Izņēma picu, kuru viņi vakar tālredzīgi bija atstājuši sev rītam. Viņa nogrieza gabalu, uzsildīja, apsēdās pie galda. Artūrs iznāca miegains, izpūris.
– Brokastīs ēd picu? – viņš jautāja.
– Mūsu glābēju, – atbildēja sieva. – Gribi?
– Protams.
Viņi ēda, atcerējās vakardienas vakaru un smējās. Plāns nostrādāja perfekti. Neviens neko nepamanīja, draugi palika apmierināti, bet viņi paši necieta no izsalkuma.
– Nākamgad atkārtosim? – jautāja Artūrs.
– Noteikti, – Inta pamāja. – Tikai picu uztaisīsim vēl lielāku.
Viņi saprata, ka Valdis un Baiba nekad nemainīsies. Tosti būs gari, ēdiens trūcīgs, bet pasēdēšana bezgalīga. Taču tie bija viņu draugi, labi, sirsnīgi cilvēki. Un šīs draudzības vārdā varēja pielāgoties, paņemot līdzi provīzijas krājumus un humora izjūtu. Galvenais, ka tagad viņi zināja laimīgu svētku noslēpumu ciemos pie šādiem saimniekiem – sagatavoties iepriekš un necerēt uz brīnumu.
Atziņas
Draudzība ir vērtīgāka par tradīciju nesaderību: Artūrs un Inta saprot, ka viņu draugi ir “labi, jautri un sirsnīgi cilvēki”, pat ja viņu priekšstats par viesmīlību (maz ēdiena) ir dīvains. Stāsts māca, ka nav vērts pārtraukt attiecības tikai tādēļ, ka draugiem ir citādi paradumi.
Prasme pielāgoties un uzņemties atbildību par savu komfortu: Tā vietā, lai sūdzētos, apvainotos vai mēģinātu pāraudzināt namatēvu un namamāti, galvenie varoņi paši parūpējās par to, lai justos labi. Viņi negaidīja brīnumu, bet rīkojās.
Radoša problēmu risināšana saglabā mieru: ar picu un šokolādi ne tikai remdēja izsalkumu, bet arī padarīja vakaru par jautru piedzīvojumu pašiem partneriem. Tas parāda, ka humora izjūta un kopīga stratēģija var glābt situācijas, kas citādi būtu kaitinošas.
Pieņemšana bez pārmetumiem: Galvenā atziņa ir tajā, ka mēs nevaram mainīt citus cilvēkus (Valdis un Baiba nekad nemainīsies), bet mēs varam mainīt savu attieksmi un sagatavotības līmeni, lai šie cilvēki joprojām būtu mūsu dzīvē.
Kopsavilkumā: Laimīgu attiecību noslēpums slēpjas spējā pieņemt draugu trūkumus, saglabājot savu labsajūtu ar nelielu viltību un krietnu devu humora.
