Mums daudziem pienāk brīdis, kad jāsaprot – liela māja, kurā pavadīts viss mūžs, lēnām sāk prasīt vairāk spēka un enerģijas, nekā mums ir dots.
Kamēr spējam, mēs paši tiekam galā ar visiem saimniecības darbiem, cīnāmies ar zāles pļaušanu vasarās un sniega šķūrēšanu ziemās. Tomēr bērnu acīs arvien biežāk sāk parādīties bažas par to, cik ilgi mēs vēl spēsim šo nastu nest. Tā notika arī manā ģimenē, un šis stāsts ir par izvēlēm, kuras mēs izdarām miera un drošības vārdā.
Mans dēls un viņa sieva pirms kāda laika nāca klajā ar ļoti racionālu un, no viņu skatpunkta, modernu piedāvājumu. Viņi ierosināja pārdot manu lielo lauku īpašumu un par iegūto naudu nopirkt man gaišu, modernu un siltu dzīvokli tepat Olainē. Viņu galvenais arguments bija vienkāršs un šķietami neapstrīdams – lai es būtu tuvāk viņiem un mazbērniem, lai man vairs nebūtu jātērē pēdējie spēki vecās mājas uzturēšanai un nebeidzamajiem remontdarbiem.
Es ilgi domāju. No vienas puses – šī māja bija mans mūža darbs, tajā bija ielikts katrs koka dēlis un katra puķe dārzā. No otras puses – dēla vēlme man palīdzēt un atvieglot manu ikdienu šķita ļoti patiesa un mīloša. Kurš gan negribētu vecumdienās dzīvot bez rūpēm par cauru jumtu vai malkas sagādi? Pēc vairākām naktīm es piekritu. Es paskatījos dēlam acīs un teicu: „Labi, dēls, darām tā. Bet atceries tikai vienu…”
Dēls uz brīdi sastinga. Viņš droši vien gaidīja garas diskusijas par naudas sadali vai pārmetumus par to, ka viņš grib mani “izlikt” no manām mājām. Taču mans nosacījums viņu pilnībā pārsteidza un, jāsaka godīgi, nedaudz samulsināja: jaunajam dzīvoklim jābūt reģistrētam uz mana vārda.
„Es vēlos justies stabili un droši”
Es viņam mierīgi un nosvērti izskaidroju savu nostāju. Mans mērķis nebija apšaubīt viņa godaprātu, bet gan nodrošināt sev sirdsmieru. — Es ļoti novērtēju jūsu rūpes un to, ka gribat man labu, — es teicu. — Bet man ir svarīgi justies kā saimniekam savās mājās. Šis dzīvoklis pēc likuma paliks jums, kad es to vairs neizmantošu, bet līdz tam brīdim es vēlos saglabāt savu pilnīgu neatkarību. Es vēlos zināt, ka nekas un neviens nevar mainīt manu dzīvesvietu bez mana akcepta.
Dēla sievas un paša dēla reakcija bija negaidīta un pat nedaudz jūtīga. Viņi šo lūgumu uztvēra kā personīgu apvainojumu un neuzticēšanās zīmi. Gaisā uzvirmoja spriedze, jo viņi bija iecerējuši dokumentus noformēt uzreiz uz dēla vārda, lai “vēlāk nebūtu jākārto liekas formalitātes”. Taču es paliku pie sava. Dzīves pieredze man ir iemācījusi, ka dzīvē gadās visādi – mainās attiecības, mainās plāni, un skaidri noteikumi ir labākais veids, kā saglabāt labas ģimenes attiecības ilgtermiņā.
Jauns sākums ērtā vidē
Pēc garām diskusijām un dažiem ne tik patīkamiem klusuma brīžiem dēls tomēr piekrita. Dzīvoklis Olainē tika iegādāts atbilstoši manam nosacījumam. Es iekārtojos jaunajā vietā ar lielu cerību. Man patika, ka dzīvoklis ir silts, ka iecienītais tirdziņš ir tepat aiz stūra. Es tiešām sākumā izjutu atvieglojumu – vairs nebija jāuztraucas par to, vai sūknis pagrabā neaizsals vai kāds neappludinās dārzu.
Es cerēju, ka tagad beidzot sāksies tas skaistais laiks, kad biežāk redzēšu mazbērnus, kad mēs kopā iesim pastaigās pa Olaines mežaparku un vakarus pavadīsim kopīgās tējas sarunās pie manis jaunajā virtuvē. Es domāju, ka fiziskais tuvums (tikai dažas ielas starp mums!) automātiski nozīmēs arī emocionālo tuvumu.
Klusums, ko negaidīju
Tomēr pēc pārvākšanās situācija lēnām, bet neatgriezeniski sāka mainīties. Sākumā es sevi mierināju – dēlam ir daudz darba, sievai savas rūpes, mazbērniem pulciņi un skola. Taču pagāja mēneši, un ciemiņu kļuva arvien mazāk. Zvani, kas agrāk bija gari un sirsnīgi, kļuva īsi un formāli – tikai pajautājot, vai viss kārtībā un vai nevajag ko nopirkt veikalā.
Nesen man bija apaļa dzimšanas diena. Es biju pārliecināts, ka šī būs tā diena, kad visi nesaskaņu mākoņi izklīdīs un mēs sanāksim kopā pie lielā galda. Es gatavojos šai dienai visu nedēļu – uzposu dzīvokli, sacepu dēla mīļākos pīrāgus, pagatavoju rasolu pēc mūsu ģimenes vecās receptes un uzklāju savu skaistāko galdautu. Es biju uzvilcis savu labāko kreklu un gaidīju.
Es sēdēju pie loga un vēroju garāmgājējus, pie katra trokšņa kāpņu telpā cerīgi saspicējot ausis. Pulkstenis rādīja divi, tad četri, tad jau sāka krēslot. Gaidītais zvans pie durvīm tā arī neatskanēja. Tikai īsa īsziņa telefonā: “Sveicam svētkos! Piedod, netiekam, bērniem treniņš. Iebrauksim citreiz.”
Vai uzticēšanās ir dārgāka par papīriem?
Diena pagāja pilnīgā klusumā. Sēžot pie klātā galda un skatoties uz tukšajiem krēsliem, es sāku sev uzdot jautājumus. “Vai tiešām mana vēlme pēc miera un skaidrības bija tik nepareiza, ka tā radīja šo auksto klusumu starp mani un dēla ģimeni? Es vēlējos tikai justies droši savā jaunajā mājvietā, bet šobrīd šķiet, ka mana piesardzība ir tikusi uztverta kā neuzticēšanās tiem, kurus mīlu visvairāk.
Man ir jumts virs galvas, kā solīts. Man ir ērti, silti un nav jārūpējas par malku. Bet tajā pašā laikā es sāku šaubīties – vai es rīkojos pareizi? Vai drošība ir tā vērta, ja tās cena ir attiecību atdzišana? No vienas puses, es zinu, ka pasargāju sevi, bet no otras – es jūtu, ka esmu pazaudējis kaut ko daudz vērtīgāku par nekustamo īpašumu.
Šī situācija man ir likusi aizdomāties par to, cik trauslas ir ģimenes saites. Vai bērniem ir jāmācās pieņemt vecāku vēlmes bez aizvainojuma? Vai arī mums, vecākiem, reizēm ir “jālaiž vaļā” sava kontrole, lai saglabātu mīlestību?
