Pusdienas uz citu rēķina. “Klausies, neērti sanāca, — viņš ar vainīgu skatienu paskatījās uz Ievu. — Karti aizmirsu birojā. Vari samaksāt? Rīt atdošu, goda vārds”
— Ieva, varbūt aizskrienam paēst pusdienas? — Māris izliecās no kabineta aizgalda, plaši smaidot. — Tur atvērusies jauna vieta, runā, ka tur gatavojot dievīgu pastu.
Ieva novērsās no monitora un paskatījās pulkstenī. Pusdivi. Vēders tiešām pieprasīja uzmanību.
— Davai. Tikai fiksi, man līdz trijiem jānodod atskaite.
Viņi strādāja būvniecības uzņēmuma birojā jau pusgadu — Ieva par mārketinga speciālisti, Māris par pārdošanas menedžeri. Kolektīvs neliels, kādi divpadsmit cilvēki, visi viens otru pazina. Ar Māri viņi sēdēja blakus kabinetos, tāpēc bieži pusdienoja kopā. Jaunā kafejnīca izrādījās stilīga, ar marmora galdiņiem un ēdienkarti, kuras cenas lika aizdomāties. Taču pasta tiešām smaržoja lieliski.
— Ņemšu karbonāru, — Māris pat nepaskatījās cenrādī. — Un apelsīnu svaigi spiestu sulu. Un, laikam, tiramisū.
Ieva pasūtīja salātus ar vistu un tēju. Paēda ātri, sarunājoties par pēdējiem biroja jaunumiem. Kad viesmīle atnesa rēķinu, Māris iebāza roku žaketes kabatā, pēc tam biksēs.
— Klausies, neērti sanāca, — viņš ar vainīgu skatienu paskatījās uz Ievu. — Karti aizmirsu birojā. Vari samaksāt? Rīt atdošu, goda vārds.
— Nekas, gadās, — Ieva izvilka savu karti un pielika pie termināļa. 42 par abiem. Nekas traks.
Nākamajā dienā Māris tiešām atdeva naudu. Pēc nedēļas stāsts atkārtojās. Viņi aizgāja uz citu kafejnīcu, Māris atkal pasūtīja iespaidīgas pusdienas, un atkal kartes nebija līdzi.
— Piedod, es esmu kļuvis pavisam izklaidīgs, — viņš noplātīja rokas. — Atdošu rīt, kā parasti.
Ieva klusējot samaksāja. 50 eiro. Trešā reize notika mēneša beigās. Māris piedāvāja aiziet uz japāņu virtuves restorānu.
— Klausies, es tur vēl neesmu bijis, bet tu laikam pieminēji? — viņš nostājās blakām viņas darba vietai, turot rokās telefonu ar atvērtu iestādes ēdienkarti.
Ieva atcerējās, ka bija runājusi par šo restorānu. Cenas tur bija virs vidējā, bet rullīšus gatavoja lieliskus. Pie galdiņa Māris pasūtīja komplektu diviem, miso zupu un auksto tēju.
— Dzīvojam tikai vienreiz, vai ne? — viņš piemiedza ar aci.
Kad pienāca laiks norēķināties, Ieva jau gandrīz gaidīja izdzirdēt pazīstamo frāzi.
— Iev, tu neticēsi… — Māris ar vainīgu žestu māja ar rokām. — Karte atkal mājās. No rīta steigā izgāju, galva pavisam citur. Kompensēšu rīt, apsolu.
72 eiro. Ieva tos atdeva bez vārdiem, bet mājās atvēra piezīmes telefonā un sāka vest uzskaiti.
Ceturtā reize notika pēc trim dienām
Vienmēr Māris “aizmirsa” karti. Bet vienmēr atdeva naudu nākamajā dienā. Taču Ieva pamanīja likumsakarību: kad viņš piedāvāja vietu pusdienām, tā vienmēr bija dārgāka par parastajām biroja ēdnīcām. Un viņš vienmēr pasūtīja vairāk nekā viņa. Mēneša laikā sakrājās vairāk nekā 200. Formāli Māris neko nebija parādā — naudu atdeva regulāri. Bet pēcgarša palika.
— Klausies, varbūt pietiks viņam apmaksāt pusdienas? — reiz jautāja Anete, kolēģe no grāmatvedības, kad Ieva pārtraukuma laikā virtuvē pastāstīja viņai par situāciju. — Man šķiet, ka viņš vienkārši izmanto situāciju.
— Bet viņš taču atdod, — nedroši iebilda Ieva.
— Nu jā, atdod. Bet kāpēc tad vienmēr “aizmirst”? — Anete skeptiski pacēla uzaci. — Mums birojā visi ir pieauguši cilvēki, visiem ir kartes. Cik reizes tu esi aizmirsusi savējo?
Ieva aizdomājās. Pusgada darba laikā — ne reizi. Nākamajā nedēļā Māris atkal pienāca pie viņas galda.
— Iev, ejam uzkost? Te blakus atvērusies jauna burgeru vieta, saka, ka esot vienkārši “uguns”.
Ieva saglabāja dokumentu un pagriezās pret viņu.
— Lieliski. Bet šodien katrs maksā par sevi, norunāts? Es paņēmu tieši tik, cik manām pusdienām, vairāk nav.
Lasi vēl: Pielūdzējs Mārtiņš mani uzaicināja uz vecāku māju; viņi sagaidīja šortos un netīros T-kreklos
Māris uz sekundi sastinga, tad ātri pamāja.
— Jā, protams. Bez problēmām.
Burgeru kafejnīcā Ieva pasūtīja standarta komplektu: burgeru, kartupeļus un ūdeni. Māris ilgi pētīja ēdienkarti, tad nedroši norādīja uz pašu vienkāršāko variantu.
— Ņemšu klasisko burgeru un kafiju.
Nekādu papildu uzkodu, desertu vai kokteiļu. Ieva pie sevis atzīmēja šo detaļu. Kad pienāca laiks maksāt, viesmīle jautāja:
— Kopā vai atsevišķi?
— Atsevišķi, — stingri teica Ieva.
Māris iebāza roku kabatā un… izvilka karti. Parastu bankas karti, kura vienmēr bija pie viņa. Viņš norēķinājās, neskatoties uz Ievu, un viņi klusējot atgriezās birojā. Atlikusī dienas daļa pagāja saspringtā klusumā. Māris nepienāca, nejokoja pāri aizgaldam kā parasti. Ieva strādāja, bet domas atgriezās pie pusdienām. Karte bija. Vienmēr bija. Bet kāpēc viņš to neizmantoja??
Darba dienas beigās, kad lielākā daļa kolēģu jau bija izklīduši, Māris pienāca pie viņas galda.
— Varam parunāt?
Ieva pamāja. Viņi izgāja ārā, apsēdās uz soliņa pie biroja ēkas. Māris klusēja, pētot asfaltu zem kājām.
— Tu saprati, ja? — viņš izmeta.
— To, ka karte tev vienmēr ir līdzi? Jā.
Viņš nopūtās.
— Piedod. Tiešām piedod. Es negribēju… gribēju, protams, bet… — viņš aprāvās, meklējot vārdus. — Es šobrīd esmu sarežģītā situācijā. Pirms trim gadiem paņēmu mašīnu, pēc tam dzīvoklī sāku remontu, pēc tam vēl aizņēmos priekš… īsāk sakot, dzīvoju parādos. Maksāju procentus, knapi velku dzīvību. Un lūk, izdomāju sev tādu veidu, kā ietaupīt — ja kāds cits samaksā par pusdienām, es to summu atlieku dzēšanai.
Ieva skatījās uz viņu klusējot. Māris turpināja:
— Zinu, izklausās pretīgi. Es vienmēr sev teicu, ka vairs tā nedarīšu, bet pēc tam atkal… Tu pirmā pamanīji. Vai pirmā pateici.
— Un pārējie? — jautāja Ieva. — Ar ko vēl tu tā pusdieno?
— Ar Kārli no pārdošanas reizēm. Ar Andri. Bet viņi retāk piekrīt iet uz jaunām vietām, dod priekšroku ēdnīcai.
Ieva juta vilšanās un līdzjūtības maisījumu.
— Paklausies, — viņa iesāka, cenšoties runāt mierīgi. — Es saprotu, ka parādi ir smagi. Bet tas, ko tu darīji, ir manipulācija. Tu izvēlējies dārgas vietas, pasūtīji vairāk nekā nepieciešams un pārliki izmaksas uz citiem. Turklāt vienmēr tēloji “aizmāršību”.
— Es taču atdevu naudu, — klusi iebilda Māris.
— Jā, atdevi. Bet tas nemaina būtību. Tu izmantoji cilvēku labvēlību savās interesēs.
Māris nodūra galvu.
— Tev taisnība. Man ir kauns.
Ieva izņēma telefonu, atvēra kontaktus.
— Nosūtīšu tev numuru. Tā ir finanšu konsultante, draudzenes paziņa. Viņa palīdz cilvēkiem tikt galā ar parādiem, sastāda atmaksas plānus. Ja tiešām vēlies atrisināt problēmu, nevis pārlikt to uz apkārtējiem, — vērsies pie viņas.
Māris paņēma telefonu, paskatījās ekrānā un pamāja.
— Paldies.
— Lūdzu. Bet pusdienās kopā mēs vairs neiesim.
Viņš pacēla acis.
— Saprotu.
Viņi piecēlās no soliņa. Māris devās uz stāvvietu, Ieva — uz pieturu. Pa ceļam viņa domāja par to, cik viegli var iekrist pieklājības slazdā. “Nu, karti aizmirsa, gadās”, “Es taču neesmu skopa”, “Viņš atdos, nekas traks”. Bet cilvēks tikmēr izbūvē sistēmu, kurā tava labvēlība kļūst par daļu no viņa problēmu risināšanas veida. Mājās Ieva atvēra piezīmes un izdzēsa pusdienu sarakstu ar Māri. Muļķīgi turēt aizvainojumu uz to, kurš vismaz atzinis savu kļūdu.
Pēc nedēļas, plānošanas sanāksmes laikā, Māris pienāca pie viņas ar kafijas krūzi.
— Tev, — viņš teica. — Vienkārši tāpat. Un vēl… es piezvanīju tai konsultantei. Mēs tiekamies šonedēļ. Viņa teica, ka ir restrukturizācijas iespējas.
Ieva pieņēma kafiju un pasmaidīja.
— Prieks dzirdēt. Turies.
Birojā dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Māris vairs nepiedāvāja iet pusdienās — tagad viņš nesa līdzi ēdiena trauciņus no mājām. Ieva dažreiz redzēja, kā viņš kopīgajā virtuvē silda griķus ar vistu, un saprata, ka viņš tiešām strādā pie problēmas risināšanas. Bet viņa guva svarīgu mācību: labvēlība nedrīkst pārvērsties par ērtu rīku manipulācijām. Dažreiz ir pilnīgi normāli pateikt: “Šodien katrs par sevi.”
Bet Ievu nepameta doma kur viņš dabūja to skaidro naudu…
Viņa atcerējās katru reizi, kad Māris bija atdevis naudu. Tas vienmēr notika no rīta, pie kafijas automāta. Viņš nekad neveica pārskaitījumu. Viņš vienmēr pastiepa banknotes — gludas, vēsas un nedaudz dīvaini smaržojošas. Toreiz viņa tam nepievērsa uzmanību, bet tagad, sēžot vakarīgajā krēslā, viņa skaidri atsauca atmiņā šo smaržu. Tā nebija ne ēstuves, ne tabakas smarža. Tā bija mitra pagraba un veca papīra smaka.
Ieva piecēlās, lai dotos uz pieturu, bet pamanīja, ka Māris pie savas automašīnas ir kaut ko nometis. Viņa piegāja klāt. Pie vadītāja durvīm gulēja neliela, caurspīdīga aploksne. Viņa to pacēla. Aploksnē nebija naudas. Tur bija veca, nodeltējusi fotogrāfija, kurā Māris sēdēja pie galda ar kādu vīrieti, kurš izskatījās pēc viņa dubultnieka, tikai par gadiem divdesmit vecāks. Fotogrāfijas otrā pusē bija uzrakstīts datums un teksts: “Parāds nav brālis. Bet brālis ir parāds. Turpini barot, un viņš klusēs.”
Ieva sajuta aukstus šermuļus. Viņa atcerējās Māra vārdus par mašīnu, remontu un finanšu konsultanti. Tas viss skanēja tik pareizi, tik… sagatavoti. Bet ja nu viņa stāsts par parādiem bankai bija tikai dūmu aizsegs kaut kam daudz tumšākam? Nākamajā rītā Ieva ieradās darbā agrāk. Viņa gribēja atdot Mārim aploksni, bet viņa kabinets bija tukšs. Uz galda stāvēja vakardienas kafijas tase, bet blakus tai — glīti salocīta desmit eiro banknote. Tā bija par kafiju, ko viņa viņam nemaz nebija pirksi. Viņa pacēla banknoti un pielika pie deguna. Tā pati pagraba smarža. Ieva piegāja pie Anetes no grāmatvedības.
— Anet, vai tu zini, kurā bankā Mārim ir alga? Man vajag precizēt vienu pārskaitījumu.
Lasi vēl: Kāpēc agrāk etiķi pildīja trīsstūrveida pudelēs – izrādās ne bez iemesla
Anete pārsteigta paskatījās uz viņu. — Mārim? Iev, par ko tu runā? Māris jau trīs mēnešus algu nesaņem uz kontu. Viņš rakstīja iesniegumu, ka viņam ir izpildītāji, un lūdza visu izmaksāt skaidrā naudā no kases. Bet lieta tāda… kasē nekad nav bijis tik daudz skaidras naudas, lai viņam samaksātu. Viņš vienkārši paraksta papīrus, ka ir saņēmis, un aiziet.
— Bet no kurienes viņam tad ir nauda, ko tērēt? — Ieva pusčukstus jautāja.
Anete noraustīja plecus un pievērsās monitoram. — Es nezinu. Bet esmu redzējusi, ka katru rītu pirms darba viņš ieiet tajā vecajā, pamestajā grāmatnīcā aiz stūra. Tajā, kurai nav pat izkārtnes. Viņš tur ieiet ar tukšām rokām, bet iznāk, bāžot kaut ko kabatās.
Ieva apsēdās savā vietā. Viņa saprata, ka Māris tiešām “aizmirsa” karti nevis tāpēc, ka gribēja ietaupīt, bet tāpēc, ka viņa karte jau sen bija tukša. Taču jautājums palika — kas bija tie cilvēki, kas viņam katru rītu deva skaidru naudu, lai viņš varētu atdot parādus par restorāniem, kuros viņš nemaz nevarēja atļauties būt?
