Elīn, nu tu taču tāpat sēdi mājās. — Kristīne pārgāja uz tiešo. — Tev nav ne ģimenes, ne kompānijas. Gan jau garlaikojies pie televizora. Bet tā vismaz ar māsas bērniem paspēlēsies, viņiem būs jautri, tev nebūs vientuļi. Ideāls variants
— Elīna, pat nedomā meklēt atrunas, mēs jau esam taksometrā, un tas ir Viestura karjeras jautājums.
Māsas balss klausulē skanēja tik spalgi, ka man nācās atvirzīt telefonu nost no auss. Es sastingstot apstājos. Manā rokā joprojām bija norasojusi glāze ar ledainu dzērienu, bet skatiens bija vērsts uz ideāli izrotāto eglīti, kurā maigi mirdzēja sudraba vītne. Pirms sekundes dzīvoklī smaržoja pēc laimes, skujām un ceptas pīles ar āboliem. Tagad gaiss bija piesūcies ar trauksmi.
Pulkstenis rādīja tieši astoņpadsmit nulle nulle trīsdesmit pirmajā decembrī.
— Kristīne, pagaidi, — es mēģināju iestarpināt kādu vārdu viņas runas plūdos. — Uz kurieni jūs braucat? Es nevienu negaidu.
— Mēs braucam pie tevis. — priecīgi, tomēr ar sarkastiskām notīm izpļāpāja māsa. — Klausies, tas ir vienkārši Jaungada brīnums. Viesturam priekšnieks tikko atsūtīja “karstās” ieejas kartes uz “Kristālu”. Iedomājies? Uz “Kristālu”. Tur ieeja maksā tikpat, cik mana mēneša alga, bet mums — par brīvu!
Es klusēju, jūtot, kā iekšā sāk vārīties. “Kristāls” bija pati lepnākā vieta pilsētā. Es zināju, ka Kristīne sapņoja tur nokļūt, lai saceptu “storijus” un ierādītu vietu draudzenēm.
— Priecājos par jums, — es beidzot izdvesu. — Bet kāds man ar to sakars?
— Nu, kāds sakars? — Kristīne sašuta. — Bērnus taču nav kur likt. Mamma ir prom, tu pati zini. Bet mūsu aukle, tā simulante, paziņoja, ka viņai tas vai šis. Jaunajā gadā. Tu iedomājies, kāds līmenis?
— Un tāpēc jūs nolēmāt aplaimot mani? — es precizēju, vērojot, kā burbulīši glāzē ceļas uz augšu un saplīst, tieši tāpat kā mani plāni par mierīgu vakaru.
— Elīn, nu tu taču tāpat sēdi mājās. — Kristīne pārgāja uz tiešo. — Tev nav ne ģimenes, ne kompānijas. Gan jau garlaikojies pie televizora. Bet tā vismaz ar māsas bērniem paspēlēsies, viņiem būs jautri, tev nebūs vientuļi. Ideāls variants!
— Nē, — es stingri pateicu.
— Ko “nē”?
— Es nepieskatīšu viņus. Man ir savi plāni. Es gribu sagaidīt šo gadu viena. Klusumā.
— Ak, nesmīdini mani. — māsa nosmējās. — Kādi plāni? Vieni pašai rasolu ēst? Nevajag. Mēs būsim pie tevis pēc divdesmit minūtēm. Mārtiņš jau prasīja par tavu kaķi.
Pieminot Mārtiņu, mans kaķis, kurš mierīgi gulēja uz palodzes, noraustīja ausi. Pagājušajā reizē septiņgadīgais Mārtiņš mēģināja viņu noskūt ar Viestura elektrisko matu mašīnīti, bet sešgadīgā Sanita uzlēja ķiršu sulu uz mana bēšā dīvāna.
— Kristīne, nebrauciet. Es nevēršu vaļā, — es paaugstināju balsi.
— Beidz. — viņa teica, atmetot mīļās māsiņas toni. — Tev ir pienākums palīdzēt. Tā ir vīra karjera. Tur būs vajadzīgie cilvēki. Ja mēs neaiziesim, Viesturs tā arī paliks tajā savā nodaļā līdz pensijai pūt. Tu gribi māsai ko tādu?
— Es gribu mieru sev. Jūs pat nepajautājāt atļauju. Jūs vienkārši nostādījāt mani fakta priekšā.
— Tāpēc, ka ģimenei vienam otram ir jāpalīdz bez liekiem jautājumiem. — Kristīne noteica. — Viss, mēs piebraucam pie centra, drīz būsim. Gatavo dāvanas.
Klausulē atskanēja īsi pīkstieni. Es skatījos uz nodzisušo telefona ekrānu kā uz laika mehānismu. Divdesmit minūtes. Man bija palikušas tikai divdesmit minūtes līdz apokalipsei. Es iztēlojos, kas tūlīt notiks. Viņi iebrāzīsies kā skaļš pūlis. Kristīne skraidīs pie spoguļa pielabot grimu. Viesturs īdēs, ka viņam ir neērti. Bērni apgriezīs māju kājām gaisā, nobiedēs kaķi un, visticamāk, sasitīs kaut ko vērtīgu. Bet es Jaungada nakti pavadīšu nevis ar glāzi un “Likteņa ironiju”, bet ar lupatu un birsti.
“Nē, — es nodomāju. — Tikai ne šoreiz.” Gadiem ilgi es viņiem biju parocīga. “Elīna pieskatīs”, “Elīna izpalīdzēs”, “Elīnai tāpat nav nekādu darīšanu”. Pietiek. Es sāku mētāties pa istabu. Aiziet no mājām? Ārā ir mīnus piecpadsmit grādu sals, visas pieklājīgās vietas rezervētas jau kopš novembra. Aizslēgties un izlikties, ka manis nav mājās?
Kristīne dauzīs skaļi, dzirdēs pa visu kāpņu telpu, apkaunos kaimiņu priekšā. Mana kaimiņiene stāvu zemāk, inteliģenta pianiste, kaut ko tādu nepārdzīvos. Es piegāju pie loga. Pagalmā bija kluss, sniga skaists sniegs, apklājot automašīnas ar baltām cepurēm. Un pēkšņi mans skatiens aizķērās aiz dzeltena taksometra, kas lēnām brauca garām kāpņu telpai.
Galvā kā zibsnis nobrieda plāns. Nežēlīgs? Iespējams. Taisnīgs? Absolūti. Es atcerējos par Ausmu.
Ausma bija Viestura māte, Kristīnes vīramāte. Vecā kaluma sieviete, bijusī matemātikas ģimnāzijas mācību daļas vadītāja. Kristīne no viņas baidījās tā, ka ceļi trīcēja. Ausma uzskatīja manu māsu par izšķērdētāju un tā tālāk. Ciemošanās pie viņas Kristīnei bija trakums. Tur nedrīkstēja kliegt, skraidīt un kaprīzēties. Tur bija jāsēž taisni un jāskaita dzejoļi. Es sagrābu telefonu un atvēru taksometra lietotni.
— Mašīnu pie trešās kāpņu telpas. Komforta klasi. Jā, tieši tagad, — es pačukstēju, veicot pasūtījumu.
Tad es kā bulta aiztraucos uz priekšnamu. Nomuļļāju mājīgās čības, uzvilku zābakus. Halāta vietā uzmetu dūnu jaku virs mājas tērpa. Visur izslēdzu gaismu, atstājot tikai vīteni eglītē — lai domā, ka mājās neviena nav vai ka esmu aizgājusi. Es izgāju kāpņu telpā, aizslēdzu durvis ar diviem apgriezieniem un nokāpu lejā. Es nostājos aukstajā vējtverī starp durvīm, pa spraugu vērojot pagalmu. Tieši pēc piecām minūtēm pagalmā, bremzēm skanot, ielidoja Viestura melnais apvidus auto.
Viņš noparkojās kā pagadās, aizsprostojot iebrauktuvi. Durvis atvērās vaļā. No mašīnas izvēlās Kristīne — īsā kažociņā, mirdzošā kleitā un uz augstpapēžu kurpēm, kas slīdēja pa ledu. Viņai sekoja Viesturs, saraustīts un tramīgs. Un, visbeidzot, no aizmugurējā sēdekļa izbira bērni. Mārtiņš uzreiz iespēra sniega kupenai, apšļācot māsu ar sniegu. Sanita iesaucās tā, ka man aizkrita ausis pat caur stiklu.
— Klusu. — Kristīne uz viņiem nošņāca. — Ejam pie tantes Elīnas. Uzvedieties pieklājīgi, citādi Salavecis dāvanas atņems.
— Es gribu planšeti. — iesaucās Mārtiņš.
— Bet es gribu dzert. — sāka īdēt Sanita.
Viņi devās pie kāpņu telpas.
Es dziļi ievilku elpu, uzliku uz sejas ledaina miera masku un pagrūdu smagās ārdurvis, izejot viņiem pretī tieši uz lieveņa. Kristīne ieraudzīja mani un atplauka platā, bet pilnīgi viltotā smaidā. Rokās viņa stiepa divus milzīgus maisus — acīmredzot ar maiņas drēbēm un rotaļlietām.
— Ak, Elīn. Tu iznāci pretī? Lūk, to es saprotu, viesmīlība. — viņa devās pie manis, mēģinot iebučot vaigā. — Turi maisus, smagi. Viestur, dod ātrāk bērnus, mēs jau kavējam.
Viesturs, neskatoties man acīs, stūma bērnus uz pakāpieniem.
— Čau, Elīn. Izpalīdzi, mēs tev pēc tam… nezinu, kaut ko atvedīsim, — viņš noteica gaitā.
Es nostājos durvju ailē, izpletusi rokas un aizsprostojot ceļu.
— Stop, — es skaļi noteicu. — Tālāk neviens neiet.
Kristīne sastinga ar maisiem rokās. Smaids lēnām pazuda no viņas sejas, to nomainīja nesapratnes grimase.
— Elīn, tu ko? Joko? Ir taču auksts. Laid siltumā.
— Es taču teicu pa telefonu, Kristīne. Es nepieskatīšu. Es eju prom.
— Kur tu ej? Tu taču teici, ka būsi mājās.
— Plāni mainījās, — es mierīgi atbildēju, lai gan iekšā viss trīcēja no spriedzes. — Man ir randiņš.
— Kāds randiņš? Ar ko? Tev taču neviena nav. Tu vienkārši gribi mums visu sabojāt. Mēs jau biļetes aktivizējām. Mēs naudu samaksājām.
Mārtiņš, izmantojot to, ka uz viņu neskatās, sāka noplēst logu tīrītāju blakus esošajai mašīnai. Sanita rāva māti aiz kažoka:
— Mammu, man ir auksti.
— Lūk, redzi. — Kristīne mēģināja mani pastumt malā ar plecu. — Es zinu, ka tu nekur neej. Dod man atslēgas, es pati durvis atvēršu.
Tā bija viņas klasika. Spiediens un pilnīga pārliecība, ka es, mīkstčaulīgā vecākā māsa, tūlīt salūzīšu, bet ielaidīšu viņus.
— Kristīne, ja tu spersi vēl vienu soli, es izsaukšu…
Viesturs, dzirdot noraustījās un nobālēja.
— Kristīn, varbūt… varbūt nevajag? Elīna šodien kaut kāda dīvaina. Davai, piezvanām auklei, iedosim vairāk naudas…
— Elīna, tu esi gan.
— Dzirdu, — es pamāju. — Bet dzīvoklī jūs neieiesiet.
Tajā brīdī pie kāpņu telpas nedzirdami pieripoja mans izsauktais taksometrs. Dzeltenā mašīna ar šaha galdiņa rakstu maigi nobremzēja pie apmales.
— Tā, — es paskatījos pulkstenī. — Jums ir divi varianti.
Kristīne un Viesturs ieurbās manī skatieniem.
— Pirmais variants: jūs ņemat viņus līdzi uz “Kristālu”. Domāju, “feiskontrole” būs sajūsmā.
— Tu joko? Tur ar viņiem nedrīkst.
— Otrais variants, — es neizprotami turpināju. — Šeit ir taksometrs. Tas ir apmaksāts. Vadītājs aizvedīs bērnus uz ļoti labu, uzticamu adresi. Tur viņus gaida, pabaros ar karstu zupu un noliks gulēt tieši deviņos.
Kristīne aizdomīgi piemiedza acis.
— Pie kā? Pie mammas? Viņa taču ir prom…
— Nē. Pie Ausmas.
Iestājās klusums. Tik biezs un sīcošs, ka šķita — pat sniegpārslas sastinga gaisā, baidoties nokrist. Viestura acis kļuva apaļas kā apakštasītes. Kristīnes seja nespēja noslēpt izbrīnu.
— Pie… pie Ausmas? — Viesturs pārprasīja čukstus, it kā pašas mātes vārds būtu dēmona izsaukšanas buramvārdi. — Viņa taču… viņa taču mūs… Mēs viņai teicām, ka sēžam mājās, sargājam ģimenes pavardu…
— Lūk, lieliski, — es pasmaidīju. — Būs pārsteigums. Vecmāmiņa viņus pusgadu nav redzējusi. Viņa būs laimīga.
— Tu neuzdrošināsies, — Kristīne nošņāca. — Viņa uzzinās, ka mēs esam klubā. Viņa mums nedos kredīta segšanai nākamajā mēnesī.
— Nu, tie jau ir jūsu riski, — es paraustīju plecus. — Izvēle ir jūsu ziņā. Vai nu viņi brauc ar jums mašīnā un jūs nokavējat gadsimta ballīti, atgriežoties mājās griezt rasolu. Vai arī viņi brauc pie mīļās vecmāmiņas, bet jūs — dejot.
Es atvēru taksometra aizmugurējās durvis.
— Jums ir viena minūte. Taksometrs negaidīs mūžīgi.
Mārtiņš, dzirdot vecmāmiņas vārdu, pārstāja lauzt logu tīrītāju un paskatījās uz tēvu. Pat viņi zināja: pie omes Ausmas “jokus nedzen”.
— Mammu, es negribu pie vecmāmiņas. — viņš sāka īdēt. — Viņa liek rēķināt piemērus.
— Sēdies ātri. — pēkšņi teica Viesturs.
Acīmredzot bailes no Ausmas bija lielas, bet vēlme nokļūt bezmaksas ballītē “Kristālā” izrādījās spēcīgāka. Viņš izvēlējās mazāko no ļaunumiem. Mātes teātris būs rīt, bet jautrība — šodien.
— Viestur, ko tu dari?
— Kristīn, sēdini viņus iekšā. Vai arī mēs tūlīt griežamies apkārt un braucam mājās skatīties “TV3”. Es nejokoju.
— Es tev to pieminēšu.
— Laimīgu Jauno gadu, Kristīne, — es ar žestu uzaicināju viņus mašīnā. — Mārtiņ, Sanita, leciet iekšā. Ome Ausma sacepa pīrādziņus ar kāpostiem. Jums patiks.
Es noliecos pie vadītāja — gados veca vīrieša ar laipnām ūsām, kurš ar interesi vēroja šo ainu.
— Brīvības iela, četrdesmit otrā māja, astotais dzīvoklis. Ausma. Viņa ir mājās. Nogādājiet sveikus un veselus, lūdzu. Lūk, paņemiet, — es pasniedzu viņam divdesmit eiro banknoti. — Tas par kaitējumu no trokšņa.
— Neuztraucieties, skaistulīt, nogādāšu vislabākajā veidā, — vadītājs pamirkšķināja. — Pats esmu vectēvs, zinu, kā ar viņiem tikt galā.
Es aizcirtu taksometra durvis. Mašīna lēni izkustējās, aizvedot uz disciplīnas un kārtības mītni.
Kristīne stāvēja uz ietves un skatījās pakaļ attālinošajiem taksometra sarkanajiem lukturiem. Tad viņa strauji pagriezās pret mani.
— Tu… tu esi vienkārši, man nav vārdu Elīna.
— Bet jūs — brīnišķīgi cilvēki, kuri iegrūda viņus taksometrā kluba dēļ, — es atcirtu. — Skrieniet, citādi galdiņš “aizies”.
Viņa atvēra muti, lai izlietu pār mani kārtējo indes devu, bet Viesturs jau vilka viņu aiz dārgā kažoka piedurknes.
— Kristīn, braucam. Nokavēsim.
Viņi ielēca savā apvidus auto, ierūcināja motoru un izrāvās no pagalma tā, ka no riteņu apakšas aizlidoja netīrs sniegs, gandrīz nošķiežot manu dūnu jaku. Es paliku viena. Sniega snigšanas klusumā. Lēnām izpūšot tvaika mākonīti, es atgriezos kāpņu telpā. Es uzkāpu savā stāvā, atvēru durvis ar atslēgu. Dzīvoklis mani sagaidīja ar to pašu mājīgo smaržu, kuru es tā baidījos pazaudēt. Es nometu dūnu jaku tieši uz grīdas un iegāju istabā.
Mana glāze joprojām stāvēja uz galdiņa. Burbulīši tajā bija gandrīz pazuduši, bet tā joprojām bija auksta. Es ieslīgu krēslā, paraujot zem sevis kājas. Garšīgi. Pulkstenis rādīja astoņpadsmit četrdesmit. Visa Jaunā gada glābšanas izrāde aizņēma mazāk par četrdesmit minūtēm. Es iedomājos, kas tagad notiek otrā pilsētas galā. Lūk, taksometrs piebrauc pie augstceltnes. Lūk, vadītājs zvana pie nama vārtiem.
Lūk, stingrā Ausma atver durvis un ierauga viņus. Vienus pašus. Ar maisiem. Bet pēc tam… pēc tam viņa paņems telefonu. Un piezvanīs Viesturam. Vai Kristīnei. Pašā jautrības karstumā klubā “Kristāls”. Es pasmaidīju. Vai tas bija par traku? Jā. Bet viņi paši teica: “Ģimenei ir jāpalīdz.” Lūk, es arī palīdzēju. Noorganizēju paaudžu tikšanos. Vecmāmiņa būs priecīga par mazbērniem, mazbērni saņems audzināšanu, bet vecāki… vecāki saņems neaizmirstamu mācību.
Es paņēmu telefonu un, sekundi padomājusi, ieslēdzu “Lidmašīnas režīmu”. Tad es piegāju pie atskaņotāja, uzliku Frenka Sinatras vinila plati un pagriezu skaļāk.
— Let it snow, let it snow, let it snow… — samtainais baritons piepildīja istabu, apklusinot visas aizejošā gada raizes. Es piegāju pie galda, ieliku sev milzīgu karoti salātu, dāsni uzziedu uz bagetes ikrus un aizvēru acis. Pie durvīm atskanēja zvans. Vai tiešām atgriezās? Vai tiešām sirdsapziņa pamodās? Vai arī taksists atveda viņus atpakaļ? Es uz pirkstgaliem, cenšoties nečīkstināt parketu, piegāju pie durvīm un paskatījos actiņā. Laukumiņā stāvēja kurjers dzeltenā jakā ar milzīgu puķu pušķi un kādu greznu kasti.
Es izpūtu elpu un atvēru durvis.
— Elīna Vārslavāne? — puisis pasmaidīja.
— Jā…
— Jums piegāde. Sveicu svētkos.
Es parakstījos un paņēmu ziedus. Balto rožu pušķī bija maza kartīte. Es to atvēru.
“Elīna! Piedod Es zinu, ka tu gribēji pabūt viena, bet es nevarēju neapsveikt. Tas tev no manis un tēta (viņš zvanīja no kuģa, slikti sakari). Mīlam tevi. Mamma. P.S. Ja Kristīne zvanīs un lūgs pieskatīt — dzen viņu ratā. Es viņai teicu, ka tu aizbrauci ārpus pilsētas, bet viņa, šķiet, neizticēja. Turi aizsardzību. Laimīgu Jauno gadu, meitiņ!”
Kastē bija manu mīļāko “makarūnu” kūciņu komplekts no pilsētas labākās konditorejas. Es iesmējos. Skaļi, no visas sirds. Mamma, pat atrazdamies simtiem kilometru attālumā, mēģināja mani piesegt ar “braucienu ārpus pilsētas”. Žēl, ka šī versija nenostrādāja, bet mana pašas improvizācija izrādījās kur kas efektīvāka.
Es atgriezos krēslā, paņēmu rozā kūciņu un nokodu gabaliņu. Tā kusa mutē. Kaut kur tur, trokšņainajā klubā, Kristīnes telefons tūlīt sāks plīst pušu no Ausmas zvaniem. Kaut kur tur, stingrajā dzīvoklī ar cietinātām salvetēm, Mārtiņš un Sanita mācās dzejoļus par eglīti vecmāmiņas uzraudzībā. Bet man — klusums. Un tā bija labākā dāvana, ko es varēju pasniegt pati sev. Es pacēlu glāzi un saskandināju ar savu laimīgo atspulgu tumšajā logā.
— Laimīgu Jauno gadu, Elīna. Tu to esi pelnījusi.
Priekšā bija visa nakts. Mana nakts. Un es precīzi zināju: neviens vairs neuzdrošināsies to sabojāt. Bet rīt… rīt es ieslēgšu telefonu un noklausīšos māsas balss ziņas. Tas būs atsevišķs izklaides veids. Bet tas būs rīt.
