Es biju gatavojusies stundām ilgi, bet mans vakars izvērtās pavisam citādi, nekā biju iedomājusies.
Februāra vakari mēdz būt gari un klusi, tāpēc nolēmu, ka ir laiks beidzot satikties dzīvē ar Mārtiņu (39), ar kuru bijām sarakstījušies jau kādu laiku. Viņš šķita inteliģents, pieklājīgs un sarunās bieži uzsvēra, cik augstu vērtē mājas mieru un kārtīgu saimnieci. Tā kā ārā joprojām valdīja sals, es ierosināju: tiksimies pie manis Jelgavā, es pagatavošu sātīgas vakariņas, un mierīgā gaisotnē iepazīsimies tuvāk.
Gatavošanās kā maziem svētkiem
Es piederu pie tām sievietēm, kurām ciemiņu uzņemšana ir kas vairāk par vienkāršu maltīti. Tas ir veids, kā izrādīt rūpes. Gatavošanos sāku jau iepriekšējā dienā. Es devos uz tirgu, lai atrastu labāko liellopa mēli rasolam, meklēju “to īsto” majonēzi un stundām ilgi vārīju dārzeņus, uzmanot, lai tie neizšķīstu. Man gribējās, lai katrs zirnītis un katrs kubiņš būtu savā vietā.
Vakariņu pievakarē mana virtuve smaržoja pēc mājas miera. Uz galda rindojās tradicionālie labumi: paštaisīts galerts ar mārrutkiem, krāsnī lēni gatavots cepetis un, protams, lielā bļoda ar rasolu. Es vēlējos, lai viss būtu nevainojami un Mārtiņš justos tiešām gaidīts. Biju pat piemeklējusi skaistas salvetes un iededzinājusi sveces. Pulkstenis rādīja septiņus vakarā, kad atskanēja durvju zvans.
“Lielais” pārsteigums pie durvīm
Mārtiņš ieradās ar smaidu, nopurinot sniegu no mēteļa apkakles. Viņa rokās bija neliels mandarīnu maisiņš un dzēriens svētku noformējumā, kas acīmredzami pirkts pēc pēdējā brīža akcijas vietējā lielveikalā. Es sev klusi atgādināju, ka dāvanas lielumam nav nozīmes – galvenais ir nodoms. Tomēr neliela šaubu ēna pārslīdēja pār manu prātu. Iepriekšējās sarunās viņš sevi raksturoja kā cilvēku, kurš mīl baudīt dzīvi ar vērienu. Šis pienesums drīzāk liecināja par vēlmi pavadīt vakaru uz cita rēķina.
Mēs apsēdāmies pie galda. Fonā skanēja klusa mūzika, sveces radīja mājīgumu, un atmosfēra šķita gandrīz ideāla. Es ieliku viņam šķīvī rasolu, gaidot to patīkamo mirkli, kad pirmais kumoss liek cilvēkam pasmaidīt. Taču smaids neparādījās. Tā vietā viņš sāka lēni un pētoši bakstīt salātus ar dakšiņu.
Kad viena frāze sabojā visu
Mārtiņš lēni pacēla dakšiņu, pagaršoja salātus un tad uz brīdi apklusa. Viņa skatiens kļuva vērtējošs, pat nedaudz neapmierināts.
— “Zini, Lēn,” viņš iesāka, uzmanīgi noliekot dakšiņu atpakaļ uz galda. “Rasols, godīgi sakot, tāds nekāds… Man šķiet, ka tu esi par smalku visu sagriezusi, garšas saplūst kopā. Un majonēze – vai tiešām nevarēji atrast ko labāku? Manai mammai tas vienmēr izdodas izteiksmīgāks un sātīgāks.”
Šajā brīdī es sajutu dīvainu tukšumu. Tās nebija dusmas, bet gan milzīga vilšanās. Es biju ieguldījusi savu laiku un sirdi, lai radītu skaistu vakaru mums abiem, bet saņēmu salīdzinājumu ar “mammas rasolu” jau pirmajā tikšanās stundā. Tomēr es mēģināju situāciju vērst uz joku, cerot, ka tā ir tikai neveikla piezīme. Bet Mārtiņš neapstājās.
— “Bet kur ir ikri vai vismaz kāda delikatese?” viņš turpināja, it kā meklētu kaut ko pazudušu starp šķīvjiem. “Es biju domājusi, ka šovakar būs kaut kas… nu, īpašāks. Te viss izskatās pārāk vienkārši. Varēja tomēr pacensties radīt kādu svētku sajūtu, nevis tikai parastas vakariņas kā jebkurā otrdienā.”
Robežu novilkšana bez scēnām
Tajā mirklī manā galvā viss salikās pa plauktiņiem. Šis cilvēks neredzēja ne manu darbu, ne viesmīlību. Viņš uzvedās kā klients restorānā, kurš saņēmis nepareizo pasūtījumu, nevis kā ciemiņš. Vīrietis, kurš ieradās ar mandarīnu maisiņu un lētāko dzērienu, uzskatīja par pieņemamu kritizēt sievieti, kura bija sarūpējusi visu pārējo.
Es lēnām piecēlos no galda. Es nejutu vajadzību strīdēties vai kaut ko pierādīt. Ja vīrietis 39 gadu vecumā nesaprot, ka ciemos ierodas ar pateicību, nevis ar pretenziju sarakstu, tad es viņam to neiemācīšu.
— “Mārtiņ,” es mierīgi teicu. “Es saprotu, ka mans galds un manas pūles neatbilst tavam līmenim. Tā kā es nevaru tev piedāvāt to, ko tu gaidi, es domāju, ka tev būs labāk doties vakariņot tur, kur pasniedz rasolu tieši tavā gaumē.”
Viņš izskatījās patiesi pārsteigts. Viņš mēģināja teikt, ka tā bijusi tikai “atklāta valoda”, taču es jau biju pieņēmusi lēmumu. Es devos uz gaiteni, paņēmu viņa mēteli un mierīgi atvēru durvis. Nebija nekādu scēnu – tikai klusa un stingra pārliecība.
Vakara turpinājums ar mierīgu sirdi
Kad durvis aiz viņa aizvērās, es atgriezos istabā. Klusums, kas iestājās, nebija smags – tas bija atvieglojošs. Es uzliku sev vēl nedaudz rasola (kurš, starp citu, man garšoja lieliski), pagatavoju tasi aromātiskas tējas un vienkārši atpūtos.
Daudzi varētu teikt, ka es rīkojos pārāk krasi. “Tikai viena frāze par ēdienu, un tu izbeidz randiņu?” Bet patiesībā tas nebija par rasolu. Tas bija par cieņu. Ja sākums ir šāds, tad kāda būtu ikdiena? Vai man visu mūžu būtu jāatskaitās par to, ka majonēze nav īstā?
Es nepazaudēju vakaru – es ieguvu brīvību no nepareizā cilvēka. Galu galā, labāk ir apēst rasolu vienatnē ar prieku, nekā baudīt vakariņas kopā ar kādu, kurš tavu darbu uzskata par pašsaprotamu un “tādu nekādu”.
