Šis gads Raimondam Paulam atnesis valsts augstāko atzinību – viņš kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa Lielkrusta komandieri. Lai gan komponists stāv uz savas deviņdesmitās jubilejas sliekšņa, publikas pielūgsme neizplīst – biļetes uz viņa koncertiem mūzikas namā “Daile” joprojām pazūd zibensātrumā.
Tomēr, neskatoties uz panākumiem, Maestro sirdī mīt skumjas. Viņu sarūgtina gan pašreizējās Latvijas mūzikas vides kvalitāte, gan smagie personīgie zaudējumi.
Decembra nogalē Latvijas Televīzijas komanda tikās ar Paulu viņa radošajā svētnīcā – Latvijas Radio 1. studijā. Šī vieta septiņdesmit gadu garumā ir bijusi viņa otrās mājas un Latvijas mūzikas vēstures šūpulis. Maestro ieradās leģendārās Māras Eglītes pavadīts, ierasti viegli aizkaitināts, taču gatavs atklātai sarunai.
Lasi arī: Zirga simbolika un Jaunais gads: ko izvēlētais tēls vēsta par jūsu iecerēm
Zaudējumu smagums un mūzikas mierinājums
Saruna skāra sāpīgas tēmas: māsas Edītes un tuva cīņu biedra, dzejnieka Jāņa Petera, aiziešanu mūžībā, kā arī paša Maestro veselības likstas un neseno operāciju. Tomēr pat skumju brīžos viņa rokas neviļus meklēja klavieru taustiņus, uzburot Ziemassvētku noskaņu. Kādu brīdi viņš pat iedziedājās, radot tik aizkustinošu atmosfēru, ka intervētājai Anetei Bērtulei un vērotājiem no malas bija grūti valdīt emocijas.
Pauls atzīst, ka mūzika viņam vienmēr ir bijusi glābiņš. Viņš skeptiski raugās uz intervijām un politiku, norādot, ka par politiskajām gaitām savulaik saņēmis vienīgi pārmetumus, tāpēc tagad dod priekšroku klusēšanai par globāliem konfliktiem. “Kam tas interesē, ko es domāju?” viņš retoriski vaicā, lai gan sabiedrība viņa vārdos joprojām meklē patiesību.
Kritika mūsdienu mūzikas procesiem
Maestro neslēpj ironiju par mūsdienu kultūras dzīvi. Viņš uzteic izcilus aktierus un klasiskās mūzikas profesionāļus, taču kritiski vērtē organizatoriskos procesus un mākslīgi radīto slavu. Viņaprāt, mūsdienu mūzikai trūkst “meldiņa” – tās lipīgās, tautai saprotamās melodijas, kas liek dungot līdzi. Viņš pasmaida par jaunajiem “komponistiem”, kuri pēc vienas dziesmas sarakstīšanas jau jūtas kā meistari, un atgādina par tādiem fenomeniem kā Edgars Liepiņš vai Fredis, kuru repertuārs uzreiz kļuva par tautas ziņģēm.
Pauls joprojām meklē jaunos talantus, taču ar nožēlu atzīst, ka trūkst spēcīgu, skaistu balsu. Tāpēc viņš labprātāk atgriežas pie pārbaudītām vērtībām – sadarbības ar talantīgiem aktieriem, kā Gundars Grasbergs vai Marija Bērziņa, lai klasiskās Ziemassvētku dziesmas izskanētu tieši tā, kā tām jāskan – smuki un ar baznīcas noskaņu.
Godīgums pret publiku un nākotnes bažas
Runājot par savu jauno ordeni un PSRS laiku nosaukumiem, Pauls saglabā pieticību. Viņš uzskata, ka viņa lielākais sasniegums nav tituli, bet gan tas, ka viņa mūziku – savulaik caur Allas Pugačovas balsi – pazina pat Japānā un Ķīnā. Viņš jūtas gandarīts, ka pret savu klausītāju Latvijas laukos un pilsētās vienmēr ir izturējies godīgi, spēlējot pat tur, kur nebija elektrības. Cilvēku nestais medus vai konservi viņam nozīmē vairāk nekā oficiāli apbalvojumi.
Tuvojoties jubilejas gadam, Maestro ir bažīgs par negodprātīgu viņa vārda izmantošanu komerciālos nolūkos. Viņš kategoriski norobežojas no pasākumiem, ko rīkotāji dēvē par “Paula dziesmu svētkiem”, norādot uz necaurredzamiem organizatoriskajiem procesiem. Paulam nepatīk falšums – viņš vēlas palikt uzticīgs savai mūzikas izjūtai un tiem melnbaltajiem taustiņiem, kas viņu nekad nav pievīluši.
