Sveiciens visiem jaunajā, 2026. gadā! Pie mana loga aust pirmais janvāra rīts. Mājā valda klusums: kaķis vēl spēlējas ar sudraba bārkstīm zem eglītes, bet vīrs saldi guļ. Es sēžu virtuvē ar lielu tējas krūzi un baudu to īpašo “vakarējo” rasola maizīti, kas 1. janvāra rītā garšo vislabāk.
Pārcilājot vecas bildes, atradu vienu no 1995. gada. Mēs ar vīru jauni, man mugurā “lureksa” kleita, kas toreiz šķita pēdējais modes kliedziens. Skatos un smaidu – cik daudz kas ir mainījies, bet tā sajūta… tā joprojām ir dzīva.
Kamēr pasaule vēl mostas, atcerēsimies, kā mēs svinējām pirms 30 gadiem un kāpēc toreiz viss šķita košāks.
Rasols kā lielākais sasniegums
Atzīstieties godīgi – cik daudz ēdiena jums palika pāri šogad? Ledusskapji ir pilni, un jebko var pasūtīt ar piegādi pat nakts vidū. Tas ir ērti, bet pazūd tā vērtības sajūta.
Pirms trīsdesmit gadiem svētku galds bija īsta “speciāloperācija”, kas sākās mēnešus iepriekš.
Šprotu bundžiņa, kas glabāta kā dārgums.
Servelāts, kas sagriezts tik plānās šķēlītēs, ka spīd cauri.
Mandarīni, kuru smarža piepildīja visu istabu un nozīmēja tikai vienu – tūlīt būs brīnums.
Rasola griešana (milzu bļodā!) bija kolektīvs rituāls. Mēs meklējām, “dabūjām” un gatavojām paši, tāpēc katrs kumoss garšoja pēc svētkiem un uzvaras.
Eglīte ar “Lietutiņu” un vates sniegu
Skatos uz mūsu pašreizējo eglīti – meita to izrotājusi perfekti, vienā krāsu gammā, viss saskan. Skaisti, bet… mazliet bezpersoniski.
1996.gadā eglītes bija citādas. Bieži vien nedaudz šķības, nopirktas pēdējā brīdī un ieliktas spainī ar smiltīm. Spaini mēs slēpām zem vates kārtas – tas bija mūsu “mājas sniegs”. Rotaļlietas bija krāšņs jūklis: stikla čiekuri, lāstekas un vecie, trauslie bumbuļi. Un tam visam pa virsu – bieza kārta sudraba “lietutiņa”, līdz skujas vairs nebija redzamas. Tā eglīte bija naiva un haotiska, bet tajā bija dvēsele.
Klusums, kurā nebija paziņojumu skaņu
Visvairāk ir mainījies tieši 1. janvāra rīts un tā klusums. Tajos gados mēs nepamodāmies ar telefonu rokās. Mēs gājām uz virtuvi, ieslēdzām televizoru un zvanījām tuviniekiem pa stacionāro tālruni, lēni griežot disku.
— Hallo! Laimīgu Jauno gadu! Vai jūs jau augšā? Mēs pēc stundas būsim pie jums!
Tās bija dzīvas balsis. Mēs gājām ciemos bez brīdinājuma. Gada pirmā diena bija “atvērto durvju diena” – pie kaimiņiem varēja ieskriet uz tēju, kas neizbēgami pārvērtās par pasēdēšanu. Šodien mēs esam pastāvīgā saziņā, bet katrs savā digitālajā burbulī. Siltu apskāvienu vietā saņemam vienādas bildītes “WhatsApp” grupās.
Pēc kā mēs patiesībā ilgojamies?
Mēs neskumstam pēc deficīta vai rindām veikalā. Mēs ilgojamies pēc tās ticības un cerības, kas mūs vienoja. 90. gadu vidū katrs 1. janvāris šķita kā pilnīgi balta lapa. Likās, ka priekšā noteikti būs kaut kas labs. Mēs bijām atvērtāki, jo kopā izdzīvot bija vieglāk.
Kā saglabāt šo siltumu šodien? Es neaicinu atgriezties pagātnē, bet paņemsim no tās to svarīgāko:
Nolieciet telefonu malā. Paskatieties uz cilvēkiem, kas jums blakus. Tas ir lielākais brīnums.
Piezvaniet un parunājiet. Dzirdiet balsi, nevis lasiet burtus.
Atcerieties sevi toreiz. Ja jums mājās vēl ir kāda veca eglītes rotaļlieta – paņemiet to rokās. Tās joprojām glabā to bērnības svētku smaržu.
Lai 2026. gads mums visiem ir cilvēcīgāks. Lai tajā ir mazāk digitālā trokšņa un vairāk īsta, vienkārša siltuma.
