“Mēs esam ģimene” teica mani radi – līdz brīdim, kad atver ledusskapi…

– Kas tas par gadatirgu? – es jautāju māsai, ieskatoties ledusskapī. Uz katra produkta – uzlīme. Uz siera: “Mūsu”. Uz desas: “Neaiztikt!!!”. Uz zupas trauka: “Mārtiņam rītdienai, ar rokām neaiztikt”

– Smieklīgi, vai ne? – māsa pat nepacēla acis no telefona. – Tomēr tagad neviens nevienam nečiepj ēdienu. Es nodzīvoju pie viņiem tieši nedēļu, pirms uzlīmes sāka kaitināt.

Pēc šķiršanās atgriezos pie mammas – bet tur jau māsa ar vīru bija iekārtojušies kā pilntiesīgi saimnieki.

– Vietas pietiks visiem, – teica mamma. – Tu taču mums esi klusa, daudz strādā, televizoru neskaties.

“Klusa” izrādījās tā, kura pirmā pamanīja, ka ledusskapis ir pārvērties par spēles lauku. Kādu vakaru es atgriezos pēc darba, atvēru durtiņas un sastingstot skatījos: mani jogurti bija pazuduši, vista, ko nopirku aizvakar, izgaisusi, zaļumi kļuvuši par daļu no kāda “rītdienai”.

– Marta, kāpēc tu šeit rakņājies? – aiz pleca iznira Mārtiņš, māsas vīrs. – Šeit viss ir sadalīts.

– Bet kur ir mani produkti?

– Kādi tieši “tavi”? – viņš pārsteigumā pacēla uzacis. – Mēs visu liekam kopīgajā grozā.

Māsa iznāca uz troksni:

– Mēs ar Mārtiņu produktus skaitām, tu – nē. Ja gribi, varam arī sēsties un sastādīt tabulu.

Es skatījos uz viņiem un nesapratu, kurā brīdī “mēs taču esam ģimene” pārvērtās par siera un griķu grāmatvedību. Pēc pāris dienām parādījās vannas istabas tēma.

Marta, vai tu nevarētu noņemt savas burciņas no plaukta? – piesardzīgi iesāka mamma. – Mārtiņa matu griežamajai mašīnītei nepietiek vietas.

– Bet kur lai es tās lieku? Zem gultas?

– Nu, tu taču esi te uz laiku. Pacieties nedaudz. “Uz laiku” kļuva par universālu atslēgu jebkuram ierobežojumam. Uz laiku novākt mantas no koridora. Uz laiku neaizņemt visu veļas mašīnu. Uz laiku nelikt savu tējkannu, jo “mums jau ir kopīga”.

Visvairāk smieklīgais (un nepatīkamākais) sākās, kad runa nonāca līdz remontam.

Verdošā eļļā iemetu makaronus un šis ēdiens uzreiz kļūst par īstu gardumu – vienkārši, lēti un garšo kā dārgā restorānā

Krāns virtuvē tecēja kā mazs ūdenskritums. Es neizturēju un atvedu normālu maisītāju, izsaucu meistaru. Mārtiņš uz to visu paskatījās, samiedza acis:

– Tu būtu vispirms mums pajautājusi. Remonts ir mūsu atbildības zona. Tu šeit esi uz laiku, nevajag visu pārtaisīt pēc sava prāta.

– Es vienkārši izdarīju tā, lai nepil bļodā, – nogurusi teicu. – Ūdens tik un tā ir kopīgs, ja kas.

Vakarā dzirdēju, kā viņš virtuvē čukst māsai:

– Tā tas arī sākas: vispirms krāns, pēc tam savi noteikumi. Lai labāk krāj savam dzīvoklim, nevis lien mūsējā.

Gulēju istabā, caur plāno sienu dzirdēju katru vārdu un domāju par to, ka sen nebiju jutusies tik sveša pati savas mātes mājās. Katru reizi kad noliku krūzi ne tur uzreiz aizrādījums, tad veļu ne tā izkarināju. Par kārtību mājās nemaz nerunājot. Māsa ar viņas vīru ja var tā teikt bija ļoti netīrīgi. Ēda un dzēra istabā, krūzes atstāja pie gultas, Atpakaļ tās nenesa, mamma pati tās pēc laika gāja un savāca. Kad, starp citu, jau pelējuma kārtiņa uzradās, bet man aizrādīja par nepareizi noliktu krūzi.

Kad ienācu virtuvē nomazgāt aiz VISIEM traukus, man pārmeta, ka es teātrāli norādot kādi viņi netīreļi, ka nevar aiz sevis traukus nomazgāt. Bet es tiešām gribēju tikai labu.

Viņiem bija maza meitenīte, kas dzīvokli spēja pārvērst haosā pāris minūšu laikā. Puķes apliet ar limonādi – nekas, tapetes sazīmēt ar krītiņiem – arī nekas, bet tiklīdz es apavus ne tur atstāju tā uzreiz aizrādījums. Godīgi jūsuprāt?

 

Nākamajā dienā es apsēdos un nolēmu: pietiek lidināties mākoņos

Atvēru remonta kalkulatoru un ievadīju reālu scenāriju: īrēta vai sava studija 26–28 metri, minimāls, bet cilvēcīgs remonts – lai nav jādzīvo starp noplukušām sienām. Plus aptuvenās mēbeļu un tehnikas izmaksas. Ekrāns uzrādīja man diezgan lielu summu, bet es to spēšu pavilkt. Pārņēma dīvains atvieglojums. Pirms tam man bija tikai doma: “Mani nenovērtē, mani te negrib”. Tagad parādījās plāns: “Man vajag tieši tik daudz, lai nekad vairs nebūtu jāsacenšas par plauktu ledusskapī”.

Es sāku citādāk skatīties uz mammas frāzēm “mums ir mazs dzīvoklis” un “tu pie mums esi uz laiku”. Jā, uz laiku. Un, ja tas ir uz laiku, tam ir jābūt beigu datumam. Pēc pāris mēnešiem es atradu savu studijas tipa dzīvokli. Nav ideāls – veca māja, plānas sienas, deviņdesmito gadu kāpņu telpas smaka. Saimniece jau no sliekšņa teica:

– Remonts uz trijnieku, bet dzīvot var. Ja gribēsi – pati vēlāk pielabosi.

VIDEO:

Kad es tur aizvedu pirmo kasti, kļuva nedaudz bail. Nekādu “viņi par visu samaksāja”, nekādu “te ir mūsu remonts, cieniet to”. Tikai es, apbružātas sienas un krāns, kas tek jau man, nevis “viņiem”. Pirmā ciemos atbrauca mamma…

 

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk