Virtuvē pie loga šobrīd ir tas mierīgais brīdis, kad kafija krūzē vēl kūp un māja lēnām mostas. Skatos uz savu veco čuguna pannu un domāju par to, cik bieži mēs sarežģījam lietas, kuras pašas par sevi ir izcilas. Īpaši tas attiecas uz ēdienu, ko gatavojam ikdienā.
Man šķiet, ka mēs esam nedaudz apmaldījušies garšvielu plauktos. Veikalu piedāvājums ir milzīgs, un reklāmas mums nemitīgi stāsta, ka bez īpaša maisījuma nekas nesanāks. Tomēr mana pieredze rāda, ka visbiežāk labu gaļas gabalu sabojā nevis par ilgu cepšana, bet gan pārlieka vēlme to “uzlabot”.
Gaļa pati par sevi ir stāsts
Reizēm mēs pret gaļu izturamies kā pret tukšu lapu, kurai nav savas vērtības. Šķiet, ka tā ir tikai pamatne, uz kuras sakraut pēc iespējas vairāk dažādu aromātu. Taču patiesībā katram gaļas veidam ir sava unikāla garša, ko ir vērts sajust.
Liellopa gaļai ir sātīga, dziļa garša. Jēra gaļa smaržo pēc pļavas un brīvības. Pat vienkārša cūkgaļa, ja tā nāk no labas saimniecības, garšo pavisam citādi nekā lielveikala iepakojumā nopērkamā.
Kad mēs dāsni pārberam šos produktus ar gatavajiem “šašlika” vai “vistas” garšvielu maisījumiem, mēs šo dabisko garšu vienkārši izdzēšam. Rezultātā mēs ēdam nevis kvalitatīvu produktu, bet gan abstraktu “kaut ko pikantu”. Man patīk domāt, ka laba gaļa ir jāmīl tāda, kāda tā ir.
Mazāk ir vairāk
Gadu gaitā esmu sapratis vienu vienkāršu likumu. Jo labāks un dārgāks ir gaļas gabals, jo mazāk tam vajag piepalīdzēt. Ja esat tikuši pie mīksta filejas gabala vai sulīga steika, tam patiesībā pietiek ar divām lietām – sāli un pipariem.
Sāls izceļ gaļas sulīgumu, bet pipari piešķir nelielu raksturu. Viss pārējais bieži vien rodas no mūsu pašu nepārliecinātības. Mums bail, ka būs par prastu vai negaršīgi. Bet tieši šis vienkāršums ir tas, ko mēs tik ļoti novērtējam labos restorānos. Tur neviens nemēģina noslēpt gaļu zem kaltētu ķiploku un paprikas kārtas. Tur gaļai ļauj spīdēt.
Gatavie maisījumi un to viltības
Ja ieskatās to krāsaino paciņu sastāvā, ko piedāvā veikalos, aina kļūst skaidra. Lielāko daļu no satura parasti veido sāls un lētas pildvielas. Tur ir daudz kaltētu ķiploku, malta paprika un visādi garšas pastiprinātāji, kas padara visus ēdienus vienādus.
Nav svarīgi, vai jūs cepat vistas spārniņus vai cūkas kakla karbonādi – ar šādiem maisījumiem viss garšos vienādi. Tas atņem ēstgatavošanai to radošo prieku un atklājuma sajūtu. Turklāt smalki maltas garšvielas uz karstas pannas mēdz ātri piedegt. Tā vietā, lai iegūtu gardu garoziņu, mēs dabūjam rūgtu, melnu slānīti, kas sabojā visu prieku.
Kad garšvielas tiešām ir vietā
Protams, es nesaku, ka garšvielas ir sliktas. Tām ir sava vieta un laiks, tikai jāsaprot, kāpēc mēs tās lietojam. Ir situācijas, kad garšaugi un pipari tiešām palīdz radīt brīnumus.
Pirmkārt, tie ir ilgstoši gatavojami ēdieni. Ja gaļa tiek sautēta stundām ilgi vai lēni cepta krāsnī zemā temperatūrā, garšvielas paspēj “sadraudzēties” ar gaļas sulām. Tad tās nevis kliedz pa virsu, bet gan iesūcas dziļi iekšā, radot bagātīgu garšas buķeti.
Otrkārt, tie ir cietākie gaļas gabali. Piemēram, pavēderes vai stilbi pieprasa nedaudz vairāk rakstura. Šeit lauru lapa, smaržīgie pipari vai timiāns palīdz līdzsvarot gaļas taukumu un padara gala rezultātu interesantāku.
Vienkāršs eksperiments virtuvē
Nākamreiz, kad plānosiet gatavot vakariņas, pamēģiniet nelielu eksperimentu. Pirms ķerties pie garšvielu trauciņiem, apskatieties uz gaļu un pajautājiet sev: vai es gribu sajust šo produktu vai tikai garšvielas?
Lasi vēl: Sīpoli ziemā sāk bojāties no vidus: vienkārši iemesli, kāpēc tie mēdz nesaglabāties līdz pavasarim
Reizēm pietiek ar to, ka pannā pievieno veselu ķiploka daiviņu vai timiāna zariņu tikai uz brīdi, lai eļļa uzsūktu aromātu. Tas ir daudz smalkāks un dabiskāks veids, kā piešķirt smaržu, nekā kaisīt virsū pulverus.
Es ticu, ka mēs visi ilgojamies pēc patiesām lietām. Arī ēdienā. Un tas patiesums visbiežāk slēpjas tur, kur nav nekā lieka. Labs ēdiens nav troksnis, tas ir mierīgs stāsts par kvalitāti un pacietību.
