Kad kaimiņam pateicu, ka esmu nolēmis savā dārzā likvidēt visas dobes, viņš uz mani paskatījās tā, it kā es būtu prātu izpūtis. “Tu ko, galīgi? Ko tad tu ziemā ēdīsi?” viņš šūpoja galvu, cieši sažņaudzis savu marinēto gurķu burku
Bet man tajā brīdī bija pilnīgs miers, jo es beidzot biju pieņēmis lēmumu, kas nobrieda jau sen. Savulaik es šīs dobes veidoju ar milzīgu entuziasmu – zīmēju plānus, raku, mēsloju un loloju katru asniņu. Tagad ar tikpat lielu aizrautību es visu līdzinu līdz ar zemi. Šī ir mana labākā izvēle pēdējo gadu laikā, un tagad pastāstīšu, kāpēc tas tā ir.
Dobes ir pilna laika darbs bez algas
Būsim godīgi – mums katram ir pamatdarbs, mājas rūpes un vispār dzīve ārpus tiem sešiem zemes simtiem. Bet dobes pieprasa tik daudz laika, it kā tā būtu vēl viena darbavieta, turklāt bez brīvdienām un atvaļinājuma. No rīta celies un laisti, vakarā – ravē. Citu dienu jāmēslo, jāpiesien vai jācīnās ar kaitēkļiem. Ja gribas kaut kur aizbraukt uz ilgāku laiku, uzreiz jāsāk meklēt kāds, kurš dārzu pieskatīs, jo citādi viss izkaltīs vai aizaugs.
Vai raža tiešām to attaisno? Paskatoties uz saviem tomātiem, bieži vien sanāk tikai pasmieties – labākajā gadījumā uz visa krūma nogatavojas pāris augļi. Gurķi? Pusaugu rūgti. Kartupeļi veikalā vai pie zemniekiem maksā centus, ja salīdzina ar to darbu un naudu, ko ieguldām sēklās un mēslojumā. Es sapratu, ka man nav vajadzīgs šis mazais “agro bizness”, ja visu nepieciešamo varu mierīgi nopirkt tirdziņā pie vietējiem audzētājiem.
Nezāles, kas nekad nepadodas Tikko esi pabeidzis ravēt un noslaucījis sviedrus, šķiet, ka nākamajā rītā tās jau ir atpakaļ. Pieneņu un vārpatu dzīvīgums ir apbrīnojams. Kamēr dārzeņi jālūdzas, lai tie augtu, nezāles dīgst pat caur vismazāko spraugu. Tas ir mūžīgs un diezgan bezcerīgs karš, kas atņem pēdējos spēkus.
Mugura un pašsajūta nepaliek jaunāka
Varbūt trīsdesmit gados es vēl varētu stundām ilgi tupēt dobēs, bet tagad stunda neērtā pozā liek par sevi manīt vēl vairākas dienas. Pēc katras “aktīvās” dārza sezonas pieteica streiku. Beigās sanāk tā, ka ietaupījums uz saviem burkāniem pēc tam tiek iztērēt pērkot ziedes vai smēres. Tā nav nekāda saimniekošana, tā ir sevis necienīšana.
Sacensība par katru ogu. Ja tavu burkānu nav atraduši kurmji, tad piparus noteikti pagaršos kailgliemeži, bet zemenes novērtēs skudras. Vienā brīdī man radās sajūta, ka es nevis izaudzēju pārtiku sev, bet esmu atvēris bezmaksas restorānu visai vietējai faunai. Visu laiku ir jādomā, kādus līdzekļus lietot, lai pasargātu ražu, un beigās tu pats nemaz vairs nezini, cik “ekoloģisks” ir tas tavs dārzenis.
Dārzs kā atpūtas vieta
Kad pajautā cilvēkiem, kāpēc viņiem vajadzīga vasarnīca vai lauku māja, parasti visi saka: “Lai atpūstos!” Bet cik bieži mēs tur reāli atpūšamies? Es pagājušajā vasarā šūpuļtīklā gulēju labi ja divas reizes, un pat tajos brīžos mani vajāja vainas apziņa, ka blakus kaut kas būtu jāizravē.
Man vienmēr gribējās, lai pagalms priecē acis un ir ērts. Izrādās, ka sakoptu un skaistu dārzu izveidot nav nemaz sarežģītāk kā izaudzēt sīpolu dobi. Es vienkārši sāku skatīties uz savu zemes pleķīti citādāk. Tur, kur kādreiz bija kartupeļu lauks, tagad ir zāliens un pāris glīti krūmi. Tagad es uz dārzu braucu atpūsties, nevis strādāt ar kapli rokā.
Zāliens un miers
Zāliena lielākais pluss ir tas, ka tas prasa minimālu iesaisti. Reizi nedēļā vai divās nobrauc ar pļāvēju, un skats ir sakopts. Iestādīju dažus jāņogu krūmus un upenes – tie aug paši, neviens nav jāauklē. Izej ārā, noplūc ogas un vienkārši izbaudi mirkli. Daudzi paziņas tagad saka: “Cik pie tevis ir patīkami un tīrs!” Nekādu dubļu, nekādu nenovāktu lakstu. Arī draugi sāk aizdomāties, vai viņiem tiešām vajag tās mūžīgās rūpes.
Protams, ja kādam rakšanās pa zemi tiešām sagādā prieku – uz priekšu, katram savs hobijs. Bet, ja jūtat, ka tas kļuvis par smagu pienākumu, metiet dobes pie malas bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas ir tā vērts, lai beidzot apsēstos savā dārzā un vienkārši ieelpotu mieru. Kāda ir jūsu pieredze? Vai joprojām turaties pie klasiskajām dobēm, vai tomēr esat izvēlējušies vairāk vietas atpūtai un zālienam? Uzrakstiet komentāros, kā jums šķiet pareizāk!
