Manā ģimenē ir bijuši radinieki, kuri visu mūžu nodzīvojuši tālu no pilsētas burzmas, mežu un klusuma ielenkumā. Katru reizi, kad aizbraucu pie viņiem ciemos, es saprotu, ka mēs dzīvojam it kā divās dažādās pasaulēs
Lai gan mūs šķir tikai daži simti kilometru. Pilsētā esmu pieradis pie steigas un precīziem plāniem, bet tur, laukos, dzīve rit pēc pavisam citiem, nerakstītiem likumiem. Man vajadzēja laiku, lai saprastu, ka viņu dīvainie ieradumi patiesībā ir viedums un vienkāršība, ko mēs pilsētā esam pazaudējuši.
1.Durvis, kuras neslēdz ar atslēgu
Viena no pirmajām lietām, kas mani pārsteidza, bija attieksme pret drošību. Pilsētā mēs liekam metāla durvis, signalizācijas un vairākas slēdzenes, bet laukos, īpaši mazākos ciemos, viss ir otrādi. Ja saimnieks iziet pie kaimiņa vai uz tuvējo veikalu, viņš durvīm vienkārši priekšā pieliek kādu koka skabargu vai slotu. Jā, tā tiešām ir un to dara vēl šodien.
Tas ir tāds kā kluss signāls visiem garāmgājējiem: “Saimnieka nav mājās.” Tajā brīdī nevienam pat prātā nenāks iet iekšā. Šāda uzticēšanās pasaulei sākumā šķiet pat nedaudz biedējoša, jo mēs esam pieraduši pie aizsargmūriem. Taču tur tā ir ikdiena – ja visi visus pazīst paaudzēm ilgi, slēdzene kļūst par lieku apgrūtinājumu.
2.Radu raksti un kaimiņu vēsture
Ja pajautāsiet lauku iedzīvotājam par kādu kaimiņu, jūs nedzirdēsiet tikai vārdu un uzvārdu. Jums pastāstīs veselu dzīvesstāstu: kas bija viņa tēvs, no kuras puses ienāca vecmāmiņa un kura radiniece pirms trīsdesmit gadiem uzcēla to sarkano māju kalna galā.
Laukos cilvēks nekad nav tikai “persona no trešā dzīvokļa”. Viņš ir daļa no liela un sena dzimtas koka. Pilsētā mēs bieži vien nepazīstam kaimiņu, kas dzīvo aiz sienas, bet laukos šī piederības sajūta un vēstures pārzināšana ir kā dabisks internets, kurā visa informācija glabājas cilvēku atmiņā.
3.Ciemos “uz tēju” nozīmē kārtīgas pusdienas
Pilsētā ielūgums uz tēju parasti nozīmē tasi dzēriena un varbūt kādu cepumu piecpadsmit minūšu sarunas laikā. Laukos šis teikums ir jāsaprot pavisam citādi. Tiklīdz jūs pārkāpjat slieksni, galds sāk pildīties. Tur parādīsies viss – sākot no pašu marinējumiem un pīrāgiem, līdz pat dārzā lasītām ogām vai sātīgai zupai.
Atteikties vai nepagaršot kaut ko no piedāvātā nozīmē saimnieku aizvainot. Ēdiens šeit nav tikai enerģijas avots, bet gan augstākā cieņas un viesmīlības izpausme. Tā ir lēna baudīšana, kuras laikā tiek izrunāti visi svarīgākie jaunumi.
4.Laika izjūta un atteikšanās no steigas
Mūsu pilsētas ritms “ātrāk, vairāk, tūlīt” laukos vienkārši nedarbojas. Tur laiks plūst lēnāk un mierīgāk. Ja kaut kas ir jāizdara, cilvēks mierīgi nosaka: “Izdarīsim rīt, kur skriet?”.
Sākumā tas var kaitināt, bet vēlāk tu saproti loģiku. Laukos cilvēki zina, ka daba un laikapstākļi tāpat ieviesīs savas korekcijas. Ja šodien līst, sēņu nebūs, ja ir par karstu, dārzā strādāt nav jēgas. Šī paļaušanās uz dabisko gaitu māca pacietību, ko mēs, pilsētnieki, esam gandrīz pilnībā zaudējuši.
5.Ceļa norādes pēc dabas zīmēm
Mēs esam pieraduši pie navigatoriem, aplikācijām un precīzām ielu adresēm. Turpretī laukos ceļu paskaidro pavisam citādi: “Aiz otrā meža nogriezies pa labi, tur būs tāds liels akmens, pabrauc tam garām un pie noliektā bērza būsi klāt.”
Cilvēkam no pilsētas tas izklausās pēc mīklas, bet vietējam tā ir precīza karte, kas ierakstīta apziņā. Viņi pazīst katru pauguru un katru koku. Tas parāda, cik cieši cilvēks ir saistīts ar savu apkārtni – viņš redz dabu, nevis tikai ceļa segumu.
6.Palīdzīga roka bez liekiem lūgumiem
Ja ciemā kādam saplīst tehnika vai notiek kāda cita ķibele, kaimiņi nāk palīgā bez īpaša aicinājuma. Nav jāzvana un jālūdzas – ja redz, ka vajag, tad nāk un dara. Šī savstarpējā palīdzība ir kā izdzīvošanas pamatnoteikums.
Interesanti, ka par šādu palīdzību nav pieņemts ņemt naudu. Tas pat tiek uzskatīts par nedaudz apkaunojošu. Šodien es palīdzēju tev, rīt tu palīdzēsi man – tas ir vienkāršs un godīgs cilvēcības likums, kas lauku vidē joprojām strādā nevainojami.
7.Lietu vērtība un labošana
Lauku iedzīvotājs reti kad pirks lietu tikai tāpēc, ka tā ir moderna vai skaista. Galvenais kritērijs ir izturība. Drēbēm un darbarīkiem ir jākalpo gadiem, un tiem jābūt tādiem, ko var salabot pašu spēkiem.
Šeit neviens nemet ārā lietu tikai tāpēc, ka tā ir veca. Tā nav nabadzība, bet gan cieņa pret darbu un sapratne, ka labas lietas nav jāmaina katru sezonu. Tas liek aizdomāties par to, cik daudz lieka mēs pilsētā patērējam.
8.Klusums kā sarunas forma
Mēs, pilsētnieki, bieži jūtamies neērti, ja sarunā iestājas klusums. Mēs cenšamies to aizpildīt ar jebkādām pļāpām. Laukos ir citādi – divi cilvēki var ilgi sēdēt uz soliņa, vērot saulrietu un vienkārši klusēt.
Tas nav saspīlēts klusums. Tā ir kopā būšana, kurā vārdi nav vajadzīgi. Ja mums kopā ir labi arī klusējot, tad mēs esam savējie. Šī spēja “sadzirdēt” klusumu ir viena no vērtīgākajām mācībām, ko esmu guvis no lauku dzīves.
Vai arī jums ir nācies saskarties ar šādiem lauku dzīves paradumiem? Varbūt jūsu pusē ir vēl kādas īpašas tradīcijas vai ieradumi, kas pilsētniekiem šķiet neparasti? Padalieties ar savu pieredzi komentāros!
