Atmiņas, kas klusi elpo skapja stūrī. Dzīvē mēdz būt lūzuma punkti, kas neatgriezeniski sadala mūsu eksistenci divās daļās — “pirms” un “pēc”
Mēs bieži iedomājamies, ka šie brīži pienāk dramatiskos apstākļos: iestāžu gaiteņos vai lidostu termināļos, kur tiek pieņemti liktenīgi lēmumi. Taču patiesībā vislielākie dvēseles satricinājumi mēdz notikt visparastākajās vietās, piemēram, tavā mājā, tavā istabā, brīdī, kad tu vienkārši atver skapja durvis, lai noliktu tīru veļu.
Bija saulaina sestdiena, un mēs ar vīru bijām nolēmuši veltīt dienu tam, kam darba nedēļas steigā nekad nepietika laika — kārtīgai ģenerāltīrīšanai. Māja bija piepildīta ar mazgāšanas līdzekļu smaržu un enerģisku rosību.
Tas bija mūsu ierastais rituāls: viņš uzņēmās smagāko daļu, mazgājot grīdas un spodrinot sadzīves tehniku, kamēr es iegrimu virtuves plauktu revīzijā. Mēs ik pa brīdim sastapāmies gaitenī, apmainījāmies jokiem, smējāmies par atrastiem sīkumiem un plānojām, ko pasūtīsim vakariņās. Viss šķita tik drošs, prognozējams un maksimāli ikdienišķs.
Kad es ienācu guļamistabā ar kaudzi svaigi izgludinātas, vēl siltas veļas, pamanīju, ka viņa garderobes durvis ir palikušas nedaudz pavērtas. Tas mani ieintriģēja. Mans vīrs pret savām lietām izturas ar gandrīz pedantisku rūpību — viņam ir savs neoficiāls rituāls: aizvērt durvis līdz galam, piespiest tās un sagaidīt raksturīgo “klikšķi”, it kā pārliecinoties, ka viņa pasaule ir kārtībā.
Es automātiski pastiepos, lai labotu šo mazo “kļūdu”, taču tieši tajā mirklī mans skatiens aizķērās aiz kaut kā neparasta pašā skapja apakšā. Tālajā kreisajā stūrī, paslēpts aiz ziemas apavu kastēm, gulēja liels, melns un necaurspīdīgs polietilēna maiss. Tas bija sasiets divos tik ciešos mezglos, ka uzreiz kļuva skaidrs — šis nav nekāds nejaušs krāms. Tā sien lietas, kuras vēlas pasargāt no svešiem skatieniem, lietas, kurām nav jābūt atklātām.
Es apstājos uz vairākām sekundēm. Istabā valdīja klusums, un es piepeši sāku ieklausīties apkārtējās skaņās, pati nesaprotot, no kā baidos. Galvā kā vētra iebrāzās simtiem minējumu. Vai viņš tur slēpj kādu dārgu pirkumu? Vai tie ir slepeni dokumenti? Varbūt kaut kas salūzis, ko viņš nevēlas man rādīt? Vai — un šī doma iedzēla visvairāk — vai tas ir kaut kas tāds, kam mūsu kopīgajā mājā vispār nevajadzētu atrasties?
Es klusi pasaucu viņu vārdā, bet atbildes nebija. Viņš bija aizņemts viesistabā, ar austiņām ausīs mēģinot attīt vadu mudžekli aiz televizora. Viņš mani nedzirdēja, un tas šo brīdi padarīja vēl vientulīgāku.
Zinātkāre, sajaukta ar nelielu trauksmi, guva virsroku pār pieklājību. Es notupos uz ceļiem un uzmanīgi izvilku maisu gaismā. Tas bija pārsteidzoši smags. Sajūta nebija tāda, it kā iekšā būtu drēbes; tas bija kaut kas ciets, blīvs un tajā pašā laikā trausls. Mans pirksti neklausīja, kamēr es lēnām atraisīju pirmo mezglu, tad otro.
Tiklīdz maiss atvērās, mani pārņēma specifiska smarža — pēc veca papīra, kaltētiem ziediem un kaut kā tāda, ko varētu saukt par “laika smaržu”. Tas smaržoja pēc svešas, ļoti personīgas dzīves.
Iekšpusē es ieraudzīju vairākas rūpīgi sakārtotas kaudzes. Tur bija vecas burtnīcas un vēstules, kas pārsietas ar rupjām, nodilušām auklām. Pa virsu gulēja pāris nelielas kārbiņas, bet zem tām — trīs biezas paciņas ar dzeltenīgām, laika skartām aploksnēm.
Es paņēmu rokās vienu no tām. Uz tās bija salasāms datums, kas rakstīts pirms vairāk nekā desmit gadiem, un sievietes vārds kā sūtītājs. Sirds nevis vienkārši nodrebēja, tā smagi noslīdēja kaut kur lejā. Vārds man bija pazīstams, es to biju dzirdējusi, taču nespēju uzreiz sasaistīt ar konkrētu personu šādā kontekstā.
Es apsēdos gultas malā, joprojām turot aploksni. Melnais maiss pie manām kājām tagad izskatījās pēc mēma liecinieka kādam noslēpumam, kuru es nebiju tiesīga zināt. Es atraisīju vienu no vēstuļu kaudzītēm. Tajā bija ne tikai vēstules, bet arī mazas zīmītes uz noplēstām lapām, dzimšanas dienas atklātnes un vēlējumi. Visu caurvija viens un tas pats rokraksts — glīts, nedaudz svārstīgs, bet ar īpašu, vecmodīgu eleganci.
Tajā pašā mirklī atvērās durvis un istabā ienāca vīrs, joprojām tinot ap roku kādu kabeli. Ieraudzījis mani sēžam uz gultas ar atvērto maisu, viņš apstājās kā iemiets. Viņa seja, kas vēl pirms brīža bija smaidīga un bezrūpīga, pārvērtās nepilnā sekundē. Sākumā tajā pavīdēja tīrs pārsteigums, bet tūlīt pat to nomainīja kaut kas līdzīgs dziļam aizvainojumam.
Viņš lēnām, smagiem soļiem pienāca klāt un apsēdās man blakus. Viņš nesāka pārmest vai taisnoties. Viņš vienkārši klusējot skatījās uz vēstulēm, kas bija izkaisītas man klēpī, un pēc tam uz mani.
— Tu… tu atradi šo? — viņa balss bija tik klusa, ka es to drīzāk sajutu, nevis dzirdēju.
Es tikai spēju pamāt ar galvu, jūtot, kā rīklē sakāpj kamols. Es jutos kā svešiniece. Viņš pastiepa roku, paņēma vienu no vēstulēm un pirkstu galiem pārbrauca pāri rakstītajām rindām. Viņa sejā parādījās smaids — tik skumjš, tik maigs un bezgalīgi vientuļš, ka man nebija skaidrs kas notiek.
— Šīs ir vēstules no manas mammas… — viņš beidzot klusi izrunāja. — Viņa tās rakstīja man tajā pēdējā gadā, kad viņa… Es tās glabāju šeit. Jo, patiesību sakot, man vairs nekas cits no viņas nav palicis. Tikai šie vārdi uz papīra.
Es burtiski sastingtu. Tas vārds uz aploksnes… tas bija viņa mātes vārds. Es zināju viņu tikai no dažām vecām fotogrāfijām un vīra retajiem stāstiem, bet nekad nebiju iedomājusies viņu šādi — caur šīm dzeltenajām lapām.
— Es negribēju, lai tu to redzi nejauši, — viņš turpināja, skatienu nenovēršot no papīra. — Ne tāpēc, ka tas būtu kāds briesmīgs noslēpums. Vienkārši… šis ir mans vājums. Šī ir mana privātā telpa, kurā es esmu viens ar savām domām. Tās ir atmiņas, kas joprojām ir tik dzīvas, ka reizēm šķiet — es dzirdu viņu tās lasām.
Viņš cilāja aploksnes ar tādu bijību, it kā tās būtu izgatavotas no vissmalkākā stikla, kas pie mazākā pieskāriena varētu sašķīst drumstalās.
— Katra šī vēstule ir viena diena, kad viņa vēl bija šeit. Diena, kad viņa vēl mēģināja, kad viņa cerēja uz brīnumu… un diena, kad viņa jau zināja, ka viņas laiks beidzas, bet negribēja man to teikt, lai pasargātu.
Es klausījos viņa vārdos un jutu, kā manī ieplūst milzīgs kauna vilnis par savām sākotnējām aizdomām. Līdztekus tam nāca neizmērojams žēlums un jauna veida mīlestība pret vīrieti, kurš sēdēja man blakus.
— Kāpēc tu to visu paslēpi tik dziļi? — es čukstus pajautāju.
Viņš smagi nopūtās, atspiežot muguru pret gultas galvgalī.
— Tāpēc, ka reizēm, kad es nevaru aizmigt vai kad man kļūst pārāk smagi, es tās lasu. Es izvelku tās naktī, kad visa māja guļ. Reizēm es tās pat nelasu, vienkārši turu rokās. Tajā brīdī man šķiet, ka viņa ir tepat blakus, tajā pašā istabā. Šis skapja stūris bija vienīgā vieta, kur es jutos drošs, ka neviens netīšām neiztraucēs šo manu kluso sarunu ar pagātni.
Es nezināju, ko teikt, tāpēc vienkārši klusēju, ļaujot viņam runāt.
Viņš sāka rūpīgi likt vēstules atpakaļ. Viņa kustības bija lēnas un precīzas, it kā viņš maisā kārtotu nevis papīra kaudzes, bet savas dvēseles lauskas. Kad pēdējā vēstule bija nolikta vietā un viņš atkal savilka mezglus, viņš pagriezās pret mani.
— Piedod, ka tu ieraudzīji to šādi. Es gribēju tev kādreiz pats pastāstīt, parādīt tās… bet es nekad neatradu īsto brīdi. Šķita, ka ikdienas rutīnā tam nav vietas.
Es uzliku savu roku uz viņa plaukstas. Es sajutu, cik ļoti viņš ir noguris — nevis no tīrīšanas, bet no gadiem ilgas šīs nastas nēsāšanas vientulībā. Viņš visu šo laiku bija sargājis savas sāpes, lai neapgrūtinātu mani. Viņš ielika maisu atpakaļ tālajā stūrī, aizstūma tam priekšā kastes un aizvēra skapja durvis. Šoreiz klikšķis skanēja savādāk. Tas nebija noslēpuma klikšķis, bet gan punkts kādai garai, klusai nodaļai.
Viņš neaizgāja atpakaļ pie saviem darbiem. Viņš vienkārši mani apskāva. Mēs stāvējām guļamistabas vidū ilgi un bez vārdiem, un tajā apskāvienā bija vairāk patiesības nekā visās mūsu iepriekšējās sarunās. Tajā naktī es ilgi nevarēju aizmigt, raugoties griestos un domājot: cik bieži mēs savā prātā radām briesmīgus scenārijus un aizdomu pilnas ēnas, kamēr patiesība patiesībā ir kaut kas pavisam cits — kaut kas trausls, godīgs un cienījams.
Dažreiz mēs savu tuvāko cilvēku “skapjos” atrodam nevis melus, nodevību vai bīstamus noslēpumus. Dažreiz mēs tur atrodam tikai klusas, neizsāpētas lietas, kas rūpīgi paslēptas starp vecām lapām un atmiņām. Un labākais, ko mēs varam darīt kā mīloši cilvēki, ir nevis mēģināt tās izdzēst, bet iemācīties tās saudzīgi un ar cieņu glabāt kopā.
