Daudzi vecāki piekritīs – mēs gribam saviem bērniem to labāko. Mēs strādājam, krājam un reizēm atdodam pēdējo, lai tikai viņiem klātos vieglāk nekā mums savulaik. Taču ir brīdis, kad šīs rūpes sāk strādāt pret mums pašiem.
Es nonācu situācijā, kad palīdzēšana dēlam vairs nebija atbalsts, bet gan slogs, kas sāka graut gan manu mieru, gan mūsu attiecības.
Klusie vakari un tukšie rēķini
Viss sākās nemanāmi, kā jau tas dzīvē mēdz notikt. Mans dēls Artis ir strādīgs vīrietis, taču viņam nekad nav veicies ar naudas plānošanu. Sākumā tie bija mazi aizdevumi “līdz algai”, bet vēlāk tas kļuva par regulāru ikmēneša rituālu.
Es pieķēru sevi pie domas, ka, stāvot veikalā pie plaukta, es skatos uz savu mīļāko sieru vai kafiju un nolieku to atpakaļ. Kāpēc? Jo galvā skanēja doma: “Bet ja nu Artim rīt pietrūks degvielai vai pusdienām?”
Šīs nemitīgās domas kļuva par manu ikdienas fonu. Es jutu, ka vairs nedzīvoju savu dzīvi – katrs mans pirkums un katrs cents tika izsvērts caur dēla vajadzību prizmu.
Visgrūtākais bija tas brīdis, kad iestājās klusums. Es sapratu, ka dēls zvana tikai tad, kad tuvojas rēķinu apmaksas termiņš. Mūsu sarunās vairs nebija jautājumu par to, kā es jūtos vai ko esmu redzējuši dārzā. Tā vietā bija nepatīkami stāsti par to, cik viss ir dārgs un kā atkal “nepaveicās” ar pasūtījumu.
Brīdis, kad mīlestība sāk “nosmacēt”
Es ilgi sev meloju, sakot, ka esmu laba māte, jo “glābju” savu bērnu. Bet kādu vakaru, sēžot puskrēslā pie virtuves galda, man atnāca skaidra un nepatīkama atziņa: es dēlu nevis stiprinu, bet padaru bezpalīdzīgu.
Viņš zināja, ka mamma vienmēr būs “drošības spilvens”, tāpēc viņam nebija nekādas motivācijas iemācīties krist un pašam piecelties.
Patiesībā es viņam atņēmu iespēju izjust savu rīcību sekas. Ja aiz katras kļūdas stāv kāds, kurš to nolīdzina ar savu maku, cilvēks nekad neiemācās būt pieaudzis.
Tas ir kā mēģināt iemācīties braukt ar velosipēdu, ja kāds visu laiku tur tevi aiz sēdekļa – tu nekad nesajutīsi līdzsvaru.
Lēmums, kas prasīja vairāk drosmes nekā jebkad
Paziņot, ka mana finansiālā palīdzība beidzas, bija viens no grūtākajiem mirkļiem manā mūžā. Gaisotne kļuva smaga, un dēla acīs es redzēju nevis sapratni, bet gan dziļu aizvainojumu. Bija klusuma periodi, kas ilga nedēļām, un tie bija visgrūtākie.
Es cīnījos ar vēlmi pacelt telefonu un pateikt: “Piedod, es pārdomāju, šeit būs nauda.” Bet es nepiekāpos. Es centos palikt mierīga un paskaidrot, ka daru to mūsu abu dēļ – lai viņš atgūtu savu vīrieša pašcieņu un es – savu sievietes mieru.
Pagāja daži mēneši, un notika tas, ko es sirds dziļumos cerēju, bet baidījos gaidīt. Artis nevis “nogrima”, bet tieši pretēji – viņš sāka meklēt risinājumus. Viņš atrada papildu ienākumu avotus, sāka plānot savus izdevumus un, pats galvenais, viņa balss tonis sarunās mainījās. Tajā vairs nebija šī bērnišķīgā “man vajag”, bet gan pieauguša cilvēka “es izdarīju”.
Svarīgā atziņa: Robežas ir mīlestības valoda
Šī pieredze man iemācīja kaut ko ļoti svarīgu: mēs nevaram iznest otra cilvēka dzīvi uz saviem pleciem, neiznīcinot sevi un viņu. Mātes mīlestība nav tikai došana; dažreiz vislielākā mīlestība izpaužas kā atteikums.
Novilkt robežu nenozīmē pārstāt mīlēt. Tas nozīmē uzticēties savam bērnam un ticēt, ka viņš ir pietiekami stiprs, lai tiktu galā pats.
Mēs bieži vien baidāmies, ka, pasakot “nē”, mēs zaudēsim bērna mīlestību. Bet patiesībā, barojot atkarību no savas palīdzības, mēs zaudējam kaut ko daudz svarīgāku – abpusēju cieņu.
Tagad, kad dēls atnāk pie manis ciemos, viņš atnes ziedus vai manu mīļāko kafiju. Un tas ir tūkstoš reizes vērtīgāk par jebkuru summu, ko es viņam kādreiz esmu devusi.
Vai arī jūsu paziņu lokā ir situācijas, kur robeža starp palīdzību un izmantošanu ir kļuvusi neskaidra?
Kā jūs rīkotos, ja justu, ka jūsu labā sirds sāk strādāt pret jums pašiem? Padalieties savās pārdomās komentāros – reizēm viena cita cilvēka pieredze var būt tas nepieciešamais atbalsta punkts, lai pieņemtu pareizo lēmumu.
