Jaunībā mums šķiet, ka dzīve ir bezgalīga un vissvarīgākais ir paspēt pateikt visu, kas uz sirds. Mēs strīdamies līdz aizsmakumam, cenšamies pierādīt savu taisnību un domājam – pat ja pateiksim ko asāku, gan jau mūs sapratīs un piedos, jo esam taču savējie. Likās, ka klusēšana ir vājums, bet vārdi – mūsu lielākais spēks.
Tomēr, gadiem ejot, domas mainās. Esmu nodzīvojusi garu mūžu, un tagad, skatoties atpakaļ, redzu, ka vislielākās rētas bieži vien ir atstājuši tieši nepārdomāti vārdi. Vai arī, tieši otrādi – bailes pateikt kaut ko sirsnīgu, kad tam bija īstais brīdis. Mana pieredze rāda, ka pēc septiņdesmit gadu sliekšņa vārdiem ir pavisam cita jēga un svars.
Frāzes, kas rada neredzamas sienas
Daudzi mani vienaudži mēdz teikt: “Dariet, kā paši zināt, man vienalga.” No vienas puses, tas šķiet kā mēģinājums neiejaukties bērnu dzīvē. Bet bērni tajā bieži dzird ko citu – ka mamma vai tētis ir noguruši no dzīves, ka viņiem vairs nekas neinteresē un viņi ir padevušies vientulībai. Tā ir bīstama frāze, jo tā nevis dod brīvību, bet gan rada atsvešinātību.
Vēl smagāk skan vārdi: “Es jūsu dēļ visu atdevu, bet sev neko neatstāju.” Pat ja tas ir teikts noguruma brīdī, tuviniekiem šie vārdi uzliek milzīgu parāda nastu, ko neviens nespēj nest. Tas nevis tuvina, bet liek bērniem justies vainīgiem, un vainas apziņa nekad neveicina mīlestību. Ja jums pietrūkst uzmanības, labāk to pateikt tieši, nevis piestādīt par pagātnes nopelniem.
Kāpēc mēs baidāmies no mīļiem vārdiem?
Es pati gadiem ilgi turēju sevī labos vārdus. Šķita, ka pieauguši cilvēki tā nerunā, ka teikt “es tevi mīlu” vai “tu esi mans prieks” ir kaut kā neērti vai pat smieklīgi. Mēs pierodam darīt darbus, rūpēties, bet aizmirstam pašu galveno – pateikt cilvēkam, ka viņš mums ir svarīgs.
Lasi vēl: Pārleju mandarīnus ar mīklu un lieku cepeškrāsnī: aromātisks ziemas gardums, kas gatavs nieka pusstundā
Tikai tagad es saprotu, ka tieši šie vienkāršie vārdi ir tie, ko mūsu tuvinieki visvairāk alkst dzirdēt. Nav jāgaida svētki vai īpašs iemesls. Kamēr vēl ir spēks un iespēja, jāsaka labais. Esmu redzējusi, kā pēc vienas sirsnīgas sarunas sabrūk gadiem būvētas klusēšanas sienas.
Bailes būt uzbāzīgam
Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki baidās zvanīt saviem bērniem vai mazbērniem, jo domā: “Es traucēšu, viņiem ir savas rūpes.” Tā rodas apburtais loks – mēs klusējam, viņi domā, ka mēs negribam runāt, un vientulība tikai aug.
Esmu iemācījusies šīs bailes pārvarēt. Tagad es zvanu pati, pastāstu kādu nieku, pajautāju, kā klājas. Labāk vienreiz piezvanīt nevietā un kopā pasmieties, nekā sēdēt klusumā un krāt aizvainojumu. Vecumdienās labāk būt nedaudz uzbāzīgai, nekā pārlieku lepnai un vientuļai.
Atvainošanās spēks
Vēl viena lieta, ko esmu sapratusi – nekad nav par vēlu atvainoties. Pat ja strīds noticis pirms desmit gadiem, pateikt “piedod, toreiz man nebija taisnība” ir ļoti dziedinoši. Tas noņem smagumu gan no sirds, gan no attiecībām.
Klusēšana nav zelts, ja tā slēpj aizvainojumu. Ja sirdī sakrājies kas rūgts, labāk to izrunāt mierīgi, nevis tēlot ledainu vienaldzību. Cilvēcīga saruna silda daudz labāk nekā klusēšana, cerot, ka kāds pats visu sapratīs.
Noslēguma domas
Sēžot vakaros savā virtuvē, es saprotu, ka nekas nav dārgāks par tuva cilvēka plecu. Ja gadu gaitā esi pratusi izvēlēties īstos vārdus, ja neesi kautrējusies mīļi uzrunāt savējos, tad māja nekad nebūs tukša. Svarīgi ir prast palaist vaļā vecos aizvainojumus un ielaist sirdī pateicību par to mazo, kas mums ir dots.
Lasi vēl: Zvaigžņu labvēlība: Tamāra Globa nosaukusi horoskopa zīmes, kurām 2026. gadā piepildīsies sen kārotas ieceres
Kā ir ar jums – vai jūsu ģimenē ir viegli pateikt mīļus vārdus, vai tomēr biežāk izvēlaties paklusēt? Padalieties ar savām pārdomām komentāros, būs interesanti palasīt.
