Vai zināt, kas vieno vācieti, amerikāni un turku, kuri pirmo reizi ierodas mūsu pusē? Pareizi — vienādi ieplestas acis un sastingusi sejas izteiksme
Viņi taču gatavojās ieraudzīt lāčus ielās un pie kāpņu telpām, bet tā vietā saskārās ar kaut ko daudz interesantāku: ar mūsu parastajiem sadzīves ieradumiem. Mūsu zeme ir vieta, kur no ārzemnieku viedokļa loģika dažreiz dodas atvaļinājumā, bet veselais saprāts spēlē paslēpes. Un, kamēr mēs paši uzskatām savus ikdienas rituālus par pilnīgi normāliem, ārzemnieki saķer galvu un mēģina saprast: vai tas vispār ir likumīgi? Tā arī domā mans vīrs, gadi iet, bet viņš tik un tā nespēj pierast pie daudzām lietām un tradīcijām.
Vienu dienu mēs sēdējā un ilgi runājām par šo tēmu un es joka pēc pierakstīju lietas, ko viņš stāstīja. Te esmu to visu apkopojusi lielos vilcienos. Paskatīsimies uz sevi ar viņa acīm un izanalizēsim ieradumus, kas liek visai pasaulei neizpratnē brīnīties. Jāņem vērā, ka Turcijā nav tādas ziemas kā šogad Latvijā. Viņiem tas ir kas jauns.
1. Tropu karstums + atvērts logs mīnus desmit grādos = mūsu komforts
Sāksim ar klasiku. Tikai pie mums var redzēt radiatoru, kas darbojas ar pilnu jaudu, divus eļļas sildītājus, trīs cilvēkus šortos un… plaši atvērtu logu, pa kuru no ielas priecīgi ieplūst gaiss mīnus desmit grādu temperatūrā. Vīrs ir neizpratnē: kāpēc vērt vaļā logus bargā salā pēc tam, kad telpa ir piesildīta? Viņiem mājīgums nozīmē hermētiskumu un ekonomiju. Anglijā, piemēram, normāla ziemas temperatūra mājā ir 12–14 grādi. Jā, jā, jūs nepārklausījāties. Angļi sēž mājās džemperos un zem trim segām, taupot uz apkures rēķina.
Bet mēs? Mēs kurinām tā, ka var skraidīt krerkliņā, un pēc tam atveram vēdlodziņu, lai “izvēdinātu”. Kāds paziņa polis, ieraugot šādu skatu ziemā pie mums, gandrīz zaudēja valodu. Skolēni, kas -10 grādos starpbrīdī iet uz veikalu šortos un T kreklā viņam vispār bija kā no fantastikas filmas. Viņš stostījās piecas minūtes, mēģinot saprast šādas pieejas ekonomisko lietderību. Pēc tam vienkārši atmeta ar roku un noteica: “Vai jūs ar naftu kurināt?”
Nē, mēs kurinām ar veselo saprātu. Un tas ir brīnišķīgi.
2. Čības: svētais grāls
Kāds vīra draugs (ASV, Aļaska) iedzīvotājs atzinās, ka viņu pārsteidzis mūsu ieradums mājās staigāt ar basām kājām vai čībās, kamēr, piemēram, Ķīnā cilvēki mierīgi staigā pa dzīvokli āra apavos un pat guļas dīvānā, nenovelkot apavus. Iedomājieties: pie jums ciemos nāk ārzemnieks. Jūs atverat durvis, smaidāt, bet viņš… dodas tālāk netīros zābakos pa jūsu tikko izmazgāto grīdu. Aptuveni tā jūtas ikviens mūsējais, kad pie viņa pirmo reizi viesojas amerikānis.
Pie mums valda dzelžains likums: ieraudzīji slieksni — novelc apavus. Un ne tikai novelc, bet vēl saņem no saimnieces speciālas viesu čības. Ārzemniekus pārsteidz, ka mums mājās vienmēr ir vairāki čību pāri: katram ģimenes loceklim un vēl viesiem. Kāda mana paziņa stāstīja, kā viņas draugs no Amerikas izbrīnīts jautājis: “Kāpēc jums vajag tik daudz čību? Vai jums te ir apavu muzejs?” Viņa atbildēja pilnīgi nopietni: “Nē, tas ir vienkārši normāls komplekts trīs istabu dzīvoklim.”
Staigāt pa mūsu mājām āra apavos ir aptuveni tas pats, kas ieiet sinagogā ar cepuri vai ēst zupu ar dakšiņu. Tehniski iespējams, bet morāli nepareizi.
3. Tēja litriem un maiss ar maisiņiem
Mēs dzeram tēju ļoti bieži: ēšanas laikā ar desertu, ciemos, uzdzerot tai zāles vai sildoties aukstās dienās. Ārzemnieki patiesi brīnās katru reizi, kad redz, kā mūsējais gatavo jau piekto tējas krūzi dienā. Un tā nav nekāda izsmalcinātā angļu pēcpusdienas tēja ar vienu tasīti un cepumu. Nē! Tā ir pamatīga tējas dzeršana, kur uz galda parādās viss: konfektes, cepumi, barankas, sālījumi un dažreiz pat kotletes. Galvenais — “pie tējas”.
Ārzemju interneta vietnēs pat bija populāra tēma: “Es apmeklēju šo reģionu un dzēru tēju piecas reizes dienā. Šķiet, man tagad ir atkarība.” Un vēl ikvienam no mums ir svēta relikvija — maiss ar maisiņiem. Citu valstu iedzīvotāji jau sen dodas iepirkties ar savām somām, bet mēs joprojām glabājam mīļākos maisiņus. Tas ir ieradums no senākiem laikiem, kas cieši ieaudzis mūsu prātos. Pamēģiniet izmest šo maisu — un tūlīt pat dzirdēsiet sašutuma pilnu saucienu: “Ko tu dari?! Tie taču vēl noderēs!” Un pats interesantākais ir tas, ka tie tiešām noder. Vienmēr. Mans vīrs sākuma arī gribēja izmest…
4. Viesības: kad “nedaudz ieēst” nozīmē trīs stundas un septiņus ēdienus
Ārzemnieki (mana vīra radi un draugi) brīnās par mūsu viesību mērogiem, kas tiek rīkotas jebkurā gadījumā. Nopirkāt jaunu ledusskapi? Jāatzīmē. Satikāt tālu radinieku? Klājam galdu. Otrdiena? Arī derēs. Pie mums viesus pieņemts sagaidīt tā, it kā rīt pēdējā stundiņa un šī būtu pēdējā iespēja paēst. Galdam jābūt pilnam ar gardumiem. Ja viesis starp šķīvjiem var ieraudzīt brīvu vietu uz galdauta — jūs esat slikts saimnieks.
Eiropas valstīs pusdienās iztiek bez “pirmā ēdiena”, bet mēs, it īpaši vīrieši, bieži nejūtamies paēduši bez zupas. Kāpostu zupa, soļanka — tas nav tikai ēdiens, tā ir filozofija. Saimnieces vāra zupu uzreiz vairākām dienām, un brīžiem tam tiek veltīta puse brīvdienas. Un obligāti maize. Manu vīru pārsteidz, ka mums maize ir nepieciešama gandrīz pie katra ēdiena, citādi mēs no galda pieceļamies izsalkuši.
Kāds turks reiz teica: “Pie jums es nedēļas laikā pieņēmos svarā par pieciem kilogramiem. Es mēģināju atteikties no papildporcijas, bet jūsu vecmāmiņa skatījās uz mani tā, it kā es būtu aizvainojis visu valsti.” Jā, atteikties no ēdiena mūsu mājās ir gandrīz starptautisks jautājums. It īpaši vecmāmiņai.
5. Pirts: brīvprātība vai svēts rituāls
Karsts tvaiks, bērzu slotas, ledaina apliešanās un lekšana sniegā vai āliņģī, bet pēc tam atkal tvaicēšanās — tas viss manam vīram turkam šķiet kaut kas ļoti ekstremāls. Pamēģiniet viņam paskaidrot, ka sakarst līdz ūdens vārīšanās temperatūrai un tad izskriet sniegā mīnus desmit grādos. Viņš uzskatīs jūs par traku. Bet mēs to saucam par “pirts dienu”, proti, atpūtu un relaksāciju.
Ārzemnieki nesaprot, kā var gūt prieku no temperatūras, kas tuvojas simts grādiem pēc Celsija. Un mēs vēl ar slotām darbojamies. No viņu viedokļa tā nav atpūta, bet kaut kas vidējs starp saunu un viduslaiku attiecību skaidrošanu. Bet mums pirts nav tikai mazgāšanās. Tā ir vesela filozofija, ķermeņa un gara attīrīšana. Pat bērni jau no mazotnes zina, kā pareizi “uzmest garu”.
6. Mazgāties divas reizes dienā, kamēr viņš divas reizes nedēļā
Atceraties anekdoti, kur mazgājas trešdienās un sestdienās? Tā nav gluži tikai anekdote. Saskaņā ar aptaujām, vidusmēra anglis mazgājas reizi nedēļā, bet divdesmit procenti — divas vai trīs reizes mēnesī. Vācijā tiek uzskatīts par normu, ja no rīta visa ģimene mazgājas vienā ūdenī: vispirms bērns, tad mamma, pēc tam tētis. Savukārt īpaši taupīgie ar šo pašu ūdeni pēc tam noskalo tualetes podu. Ūdens taupīšana ir pacelta absolūtā kultā.
Bet pie mums? Gribēji — aizgāji nomazgāties. Sasvīdi — dušā. Putekļains — atkal dušā. Mums pat prātā nenāks prasīt atļauju ūdenim vai gaidīt “pirts dienu”. Citi to sauc par izšķērdību. Mēs to saucam par higiēnu. Patiesība ir kaut kur pa vidu, bet mēs acīmredzami esam tai tuvāk. Vīrs ilgi nevarēja saprast kāpēc es mazgājos divas reizes dienā.
7. Mājas eksperts: ikviens no mums ir nedaudz speciālists visās jomās
Katrs pieaugušais pie mums ir jomas eksperts, kuram nevajag diplomu, lai precīzi noteiktu vainu un nozīmētu sev līdzekļus problēmas risināšanai. Kakls? Medus ar pienu un tautas receptes, ko kaimiņiene ieteica. Elpot virs vārītiem kartupeļiem, āpša tauki un tā pati kaimiņiene ar jauniem uzlējumiem.
Kamēr ārzemnieki pie pirmajām pazīmēm skrien pie specialista, mūsējais pērk visu paši un lieto paši. Pieredzes mācīti, mēs jau zinām, ko un kā lietot. Tautas ticējumi pie mums joprojām ir cieņā. Ārzemnieki šādu taktiku uzskata par sliktu. Mēs — par praktisku. Bet mēs turpinām līdz galam neuzticēties speciālistiem, uzņemoties pilnu atbildību par sevi.
Nopirku māju attālā ciematā Sēlijā, biju laimīgs pirmos trīs gadus, tad apsēdos un veicu aprēķinus
8. Ticējumi, māņticība un maģija uz katra soļa
Mūsu tauta joprojām ir stipri saistīta ar ticējumiem, un gandrīz ikviens saskata dažādas zīmes dzīvē. No banālām māņticībām kā “nesvilpo mājās, naudas nebūs” līdz pat loka veida stabu apiešanai, ja tie stāv uz takas.
Nedrīkst sasveicināties pāri slieksnim, dot lietas pāri slieksnim un vispār stāvēt uz sliekšņa nav pieņemts. Cilvēki tic, ka rokasspiediens vai skūpsts pāri slieksnim var izraisīt konfliktu. Pirms tāla ceļa ir “jāpiesēž”. Ja kaut ko aizmirsi un atgriezies mājās, noteikti jāpaskatās spogulī, citādi ceļš nebūs veiksmīgs.
Mūsu paradums trīsreiz nospļauties pār plecu un paklauvēt pie koka, lai pasargātu sevi no ļaunas acs, manu vīru ilgi izbrīnījas. Iedomājieties: jūs runājat ar mūsējo, un pēkšņi viņš sāk spļaudīties un meklēt apkārt koku. Ja neatrod, tad klauvē pie savas galvas. Normāla ārzemnieka reakcija: “Vai ar viņu viss kārtībā? Izsaukt palīdzību?”
Rindās mūsējie bieži jautā “kurš ir pēdējais?” vietā “kurš ir malējais?” — šī dīvainība nāk no izpletņlēcēju slenga, kuri māņticības dēļ nesaka “pēdējais lēciens”.
9. Anekdotes un citāti no filmām: paralēlā realitāte
Visizplatītākais mūsu ieradums, ko atzīmē ārzemnieki, ir stāstīt anekdotes, pārtraucot dialogu ar frāzi “tas man atgādināja vienu anekdoti”, vai citēt vecas filmas. Jūs apspriežat nopietnu tēmu, un pēkšņi jūsu sarunu biedrs saka: “Kā teica Raimonds Pauls…” vai “Atcerieties filmu “Emīla nedarbi..” Ārzemnieks ir neizpratnē: “Kas ir Emīls, kas ir Pauls Kādi nedarbi?” Puse no mūsu valodas ir citāti no filmām — tam visam mums ir jēga. Ārzemniekam — kaut kāda sveša ābece.
10. Tosti: kad sēdēt pie galda vienkārši tāpat ir necieņa
Pat visslinkākais no mūsējiem noteikti pateiks tostu pirms katra malka. Un pie tam nepateikt īsu tostu vai veselu runu? Sēžoties pie galda ar mūsējiem, esiet gatavi dzirdēt garus stāstus, atgadījumus, līdzības un pašu sacerētas anekdotes, kas aizņem milzu laiku. Turcijā šādu ieradumu uzskata par dīvainu. Uz ārzemnieku jautājumu, kāpēc tā jādara, mūsējais vienkārši paraustīs plecus un atbildēs: “Lai pasēdētu kulturāli.” Un taisnība jau ir — pasakot skaistus vārdus, ir daudz inteliģentāk nekā klusējot.
Vēl vairāk — mēs slēpjam tukšās pudeles zem galda. Tā ir tradīcija, kas nāk no seniem krogiem, kur oficianti piestādīja rēķinu, saskaitot tukšās pudeles uz galda.
11. Mūsu ēdiens: tas, kas šokē, bet pēc tam iepatīkas
Mana vīra radi “paliek uz pauzes” no tradicionālajiem mūsu puses ēdieniem. Viņuprāt, kaut ko tādu ēst ir pilnīgi neiespējami, tomēr, tiklīdz viņi pagaršo, receptes viņiem pat sāk patikt. Aukstā gaļa (galerts) — recekļaina masa no novārītas gaļas. Eiropietim tas izskatās kā želeja no murgiem. Ne visiem patīk, bet, ja iegaršojas, tad daudzi ir sajūsmā.
Viņi brīnās par ieradumu grauzt saulespuķu sēkliņas. Amerikāņiem ierastāk ir ēst popkornu, bet mēs graužam sēkliņas kilogramiem. Tāpat viņi pievērš uzmanību mīlestībai pret griķu putru — produktu, ko lielākajā daļā Rietumvalstu uzskata par putnu barību. Bet siļķe kažokā? Rasols? Vinegrets? Skābu kāpostu zupa, zirņi art speķi. Visi ēdieni tiek dāsni pārlieti ar majonēzi, kas ārzemniekos izraisa kultūršoku.
12. Sievietes “pie pilnas parādes” jebkurā situācijā
Mūsu meitenes pastaigās valkā augstpapēžu apavus. Uz piecpadsmit centimetru papēžiem viņas pamanās ne tikai staigāt pa parku, bet pat pārskriet ceļu pie sarkanās gaismas. Turki ir pārliecināti, ka mūsu sievietes vienkārši medī vīriešus, bet patiesībā viņām vienkārši patīk izskatīties skaisti. Pilns grims, lai aizskrietu uz veikalu pēc maizes? Mūsu sievietei — norma. Turcijā — neprāts. “Kāpēc tā jācenšas, ejot uz piemājas veikaliņu?” viņas jautā. “Bet kāpēc nē?” mēs atbildam.
Secinājums: trakums vai ģenialitāte
Ja esi te uzaudzis, daudz kas apkārt šķiet dabisks, bet, tiklīdz paskaties no malas, ierastas lietas pārvēršas kultūras mīklās. Katrai kultūrai ir savas dīvainības — un sava loģika. Tas, kas ārzemniekam šķiet mežonīgi, mūsu apstākļos var būt pārdomāts un racionāls.
Mēs vēdinām karsti piesildītas telpas, jo svaigs gaiss ir svarīgāks par ekonomiju, it īpaši ar centrālo apkuri. Mēs novelkam apavus mājās, jo tīrība ir svēta lieta. Mēs ejam pirtī, jo tā ir tradīcija un ķermenis tiešām atpūšas un attīrās. Mēs dzeram tēju litriem un ticam ticējumiem, jo tā darīja mūsu vecmāmiņas un vectētiņi. Un esmu pilnīgi pārliecināta ja es kādreiz pārcelšos pie vīra uz dzimteni, jūs sagaidīsiet tieši tādu pat izbrīnītu rakstu no manis par turku tradīcijām. Un tas ir normāli. Vienkārši gribēju padalīties ar skatu no malas.
Un mēs ne pret ko nemainīsim savus “dīvainos” ieradumus. Jo tie padara mūs par tiem, kas mēs esam. Tie padara mūs par tiem, kuri var iedzert tēju ar kotletēm, piesēst uz celiņa, nospļauties pār plecu un iet pērties pirtī mīnus trīsdesmit grādos. Bet ārzemnieki lai turpina brīnīties. Tas ir pat jautri.
