Uzaicināju uz randiņu vecāku sievieti. Kad oficiants man atnesa ēdienkarti, es jau jutu, ka vakars pārstāj būt mierīgs, taču pat iedomāties nevarēju, ka pēc pusstundas mani sajauks ar dubļiem
Es vispār neesmu cienītājs staigāšanai pa tādām iestādēm, kur kafijas tase maksā tikpat, cik pusdienas manā biroja ēdnīcā, bet šoreiz gadījums bija īpašs. Es nolēmu, ka man pietiek jaunu un kaprīzu dāmu, kuras trīsdesmit gados joprojām meklē sevi un sponsoru vienā personā, un uzaicināju uz randiņu vecāku sievieti.
Aijai ir četrdesmit deviņi, man — četrdesmit viens. Domāju, nu, lūk, pieaugusi, pašpietiekama sieviete bez vēja galvā, ar kuru var vienkārši parunāt par dzīvi, nevis apspriest jaunākos video sociālajos tīklos. Aha, parunājām. Labāk es šo vakaru būtu pavadījis mājās ar bundžu un futbolu, nekā juties kā skolnieks, kuru sabāruši par divnieku.
Kāpēc es nolēmu, ka vecums ir gudrības garantija
Vispār ideja satikties ar Aiju man ienāca prātā spontāni; mēs saskrējāmies kopīgā kompānijā drauga dzimšanas dienā. Viņa tur sēdēja tik stalta, kopta, un man šķita, ka no viņas dvesmo miers. Manā vecumā vairs negribas drāmas un spēles “uzmini, kāpēc es apvainojos”. Gribas vienkāršu cilvēcisku siltumu un sapratni.
Es strādāju par loģistikas menedžeri tādā vidēja līmeņa uzņēmumā, zvaigznes no debesīm negrābju, bet dzīvei pietiek. Mana alga “uz rokas” ir apmēram 1000, ja ar prēmijām, var salasīties arī pāri 1200, bet tas nav katru mēnesi. Uzskatu, ka tā ir normāla nauda vientuļam vīrietim —par trūkumu nesūdzos, atvaļinājumā reizi gadā braucu, nu un labi.
Aija piekrita tikties uzreiz, pat kaut kā atdzīvojās, un, lūk, mēs sēžam. Viņa pasūtīja garneļu salātus un kaut kādu sarežģītu kokteili, es paņēmu kafiju un desertu. Sākumā saruna vedās pat tīri labi: apspriedām kopīgos paziņas, šos nesaprotamos laikapstākļus, viņa pastāstīja par savu meitu, kura studē ārzemēs. Un te es, naivais, atslābu. Man šķita, ka esam uz viena viļņa. Viņa strādā par galveno grāmatvedi lielā būvfirmā, visa tik lietišķa; nolika telefonu uz galda ar ekrānu uz leju, bet tas tik un tā vibrēja ik pēc piecām minūtēm.
Ziniet, ir tāds sieviešu tips, kuras it kā smaida, bet acis tevi skenē kā rentgens. Es to nesajutu uzreiz. Sākumā viņa vienkārši pajautāja par darbu, nu, es arī sāku stāstīt par loģistiku, par to, kā pārvadājam kravas, kādas mēdz būt problēmas ar šoferiem. Domāju, ka viņai ir interesanti, bet izrādās, ka viņa vienkārši gatavoja augsni savam galvenajam jautājumam.
– Un cik tagad loģistikā maksā, ja nav noslēpums? – viņa tik nevērīgi pajautāja, ar salmiņu maisot savu kokteili. – Vienkārši mums firmā šoferi saņem pieklājīgi, bet menedžeri mūždien sūdzas.
Es, godīga dvēsele, neslēpu. Nu, par ko man kautrēties? Es strādāju godīgi.
– Nu, mēdz būt dažādi, – saku. – Man ir alga plus procenti, vidēji 1,2 sanāk.
Es to pateicu mierīgi, bez lepnuma, bet arī bez kauna. Es redzēju, kā viņai mainījās seja. Lūpu kaktiņš noraustījās, uzacis uzskrēja augšā, un acīs parādījās pat ne nicinājums, bet kaut kāds pārsteigums, it kā es būtu pateicis, ka pārtieku no miskastes.
Kā mani novērtēja par izejmateriāla cenu
– 1000? – viņa pārjautāja. – Tu nopietni, Andrej? Tas ir mēnesī?
– Nu jā, mēnesī, – es pat nedaudz apmulsu no tādas reakcijas. – Kas nav kārtībā? Normāla alga, dzīvei pietiek.
Viņa atgāzās mīkstā krēsla atzveltnē, paskatījās uz mani kā uz nesaprātīgu bērnu un izmeta:
– Andrej, nu tu taču esi pieaudzis vīrietis. Tev jau ir četrdesmit. 1200 — tas taču ir smieklīgi. Tas tā, zeķēm pietiks un ceļam. Kā var dzīvot par tādiem grašiem un nemēģināt kaut ko mainīt? Es, lūk, saņemu tik pat, un pat man mūždien nepietiek, nākas grozīties.
Atzinības cena
Lūk, man pretī sēž sieviete, kura ir astoņus gadus vecāka par mani, un tā vietā, lai sarunātos ar cilvēku, viņa sarunājas ar maku. Sanāk, ja es būtu teicis “3000”, es būtu labs sarunu biedrs un interesants vīrietis, bet ar “1000” es pārvērtos par neko. Viņa taču ne tikai salīdzināja ciparus, bet mēģināja pašapliecināties uz mana rēķina. Viņai acīmredzot ir savi kompleksi, viņai ir svarīgi justies kā “karalienei”, veiksmīgai, krutai.
Un vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir pazemot to, kurš ir blakus. Tā ir tāda aizsargreakcija: “Esmu vientuļa, toties bagāta un veiksmīga, bet vīrieši apkārt ir sīkaļas, mani necienīgi.” Viņai ir vieglāk otru pazemināt, nekā atzīt, ka nauda nav vienīgais cilvēka vērtības mēraukla. Bet tas, ka es, iespējams, lasu grāmatas vai palīdzu vecākiem, vai vienkārši esmu uzticams cilvēks, viņu neuztrauc.
– Nu, katram savas vajadzības, Aija, – es mēģināju nogludināt asos stūrus, lai gan iekšā viss jau vārījās. – Man nevajag staigāt pa skaistumkopšanas saloniem un pirkt kažokus katru sezonu. Es dzīvoju pēc līdzekļiem.
– “Pēc līdzekļiem” — tā ir atruna slinkajiem, – viņa asi pārtrauca. – Vīrietim jābūt apgādniekam. Bet ar tādu algu tu neesi apgādnieks, tu esi… nu, dzīvesbiedrs uz minimālajām prasībām. Ar tevi taču pat uz Turciju normāli neaizlidosi, nāksies par tevi maksāt. Bet es alfonsus nemeklēju, piedod par atklātību. Esmu pieradusi pie noteikta līmeņa.
Lūk, šis “dzīvesbiedrs uz minimālajām prasībām” mani atmodināja…
Es skatījos uz viņu un sapratu, ka man priekšā sēž dziļi nelaimīga caca. Jā, tieši caca, piedodiet par tiešumu. Tāpēc, ka Sieviete ar lielo burtu nekad neatļausies tā “nolikt” vīrieti, kurš viņu ir uzaicinājis un cienā ar kafiju. Viņa, iespējams, pie sevis izdarīs secinājumus, ka finansiāli mēs viens otram “nevelkam”, taču paklusēs, pieklājīgi nosēdēs vakaru un pēc tam vienkārši pazudīs. Bet te — tieša pārākuma demonstrēšana. Skatieties, es saņemu deviņdesmit, bet tu — nabags.
Kāpēc es aizgāju klusējot, un kāpēc tā bija uzvara
Es varētu sākt diskutēt, pateikt, ka 1000 galvenajai grāmatvedei ar viņas stāžu un atbildību arī nav nekāda Dieva dāvana, un ka viņa būtībā arī ir algots darbinieks, nevis rūpnīcu un kuģu īpašniece. Varētu pajautāt, vai viņa ir laimīga ar savu naudu, ja jau sēž šeit ar mani, “nabagu”, piektdienas vakarā. Varētu pat sabraukt augumā. Bet es pēkšņi sajutu tādu mežonīgu nogurumu. Man kļuva vienkārši garlaicīgi kaut ko pierādīt. Es mierīgi izdzēru savu kafiju, pasaucu oficiantu.
– Rēķinu, lūdzu, – es teicu.
Aija skatījās uz mani ar kaut kādu triumfējošu gaidīšanu. Droši vien domāja, ka es tagad sākšu taisnoties, stāstīt par perspektīvām, par to, ka drīz kļūšu par nodaļas vadītāju. Vai, tieši otrādi, apvainošos un sākšu aizstāvēt sevi. Bet es vienkārši izvilku karti.
– Atsevišķi? – jautāja oficiants.
– Nē, es samaksāšu, – es stingri noteicu.
Samaksāju divus 42 eiro. Manam budžetam tas ir jūtami — divi gājieni uz veikalu pēc produktiem. Bet es nenožēloju. Tā bija samaksa par ļoti uzskatāmu mācību, ka vecums nepiešķir prātu, bet alga nepiešķir pieklājību.
– Paldies par kompāniju, Aija, – es teicu, pieceldamies. – Bet baidos, ka mums tiešām nav pa ceļam. Manai “zeķu” naudai pilnīgi pietiek komfortablai dzīvei, bet tev es novēlu atrast kādu, kurš pavilks tavu līmeni. Visu labu.
Viņa pat atpleta muti no pārsteiguma. Acīmredzot negaidīja, ka “budžetnieks” var tik mierīgi un ar cieņu pabeigt tikšanos. Viņa droši vien bija pieradusi, ka vīrieši viņas priekšā vai nu pazemojas, vai stingri atbild. Bet es vienkārši izgāju no spēles. Es izgāju uz ielas, un, ziniet, man kļuva tik viegli. Jā, nepatīkami, kad tevi ar purnu dubļos iebāž. Pašcieņa, protams, tika noskrāpēta. Bet, no otras puses — cik labi, ka tas noskaidrojās tagad, pie pirmās kafijas tases, nevis pēc pusgada attiecību.
Ja mēs būtu turpinājuši satikties tā būtu elle
Iedomājieties, ja mēs būtu sākuši dzīvot kopā. Tā būtu elle. Katru dienu pārmetumi: “kāpēc maz atnesi”, “kāpēc mēs nebraucam uz Maldīvām”, “tu neesi vīrietis”. Viņa mani būtu apēdusi. Tādas sievietes neprot būt partneres, viņas meklē resursu. Es viņai esmu brāķēta prece. Un labi vien ir.
Es gāju uz savu mašīnu un domāju par to, cik stipri mūsu pasaulē ir sagrozīti jēdzieni. 1200 ir godīgi nopelnīta nauda. Ar to dzīvo ģimenes, audzina bērnus. Jā, nešiko, bet dzīvo cienīgi. Bet viņai tas ir “zeķēm”. Cik tad zeķu viņa pērk? Vai arī tās viņai ir no zelta pavedieniem? Smieklīgi, goda vārds. Tajā ir arī mana vaina, protams. Vajadzēja uzmanīgāk skatīties, ko izvēlos. Nevis uz vecumu skatīties, bet uz cilvēku. Vienaudzes varbūt ir ar vēju galvā, toties viņas ir dzīvas, īstas.
Atbraucu mājās, kaķis ņaud, prasa ēst. Iebēru viņam barību, atvēru ledusskapi. Sēžu virtuvē un domāju: bet es taču esmu laimīgs cilvēks. Man ir mājvieta, darbs, ir kaķis un draugi. Un man nevienam nekas nav jāpierāda ar savu algu. Mana vērtība nav skaitļos uz kartes. Bet Aijas pat nedaudz žēl. Viņa ar savu tūkstoti tā arī sēdēs tukšā dzīvoklī, šķiros kavalierus un meklēs princi, kurš segs visus viņas izdevumus. Tikai prinči mūsdienās ir kļuvuši gudri, viņi arī meklē siltumu, nevis preču un naudas attiecības.
