Ar Valdi iepazinos parastā iepazīšanās lietotnē. Viņa profils izskatījās tiešām labi – trīsdesmit pieci gadi, inženieris, nopietnas fotogrāfijas un saturīga informācija par sevi. Sarakstījāmies aptuveni nedēļu, un viņš likās pieklājīgs, varbūt nedaudz atturīgs, bet kopumā radīja uzticama cilvēka iespaidu.
Man patika, ka viņš nebija uzbāzīgs un sarunā valdīja miers…
Tikšanos norunājām sestdienas pēcpusdienā nelielā pilsētas kafejnīcā. Es ieradunies precīzi, bet Valdis jau sēdēja pie galdiņa. Viņš izskatījās tieši tāpat kā bildēs – kopts, gludinātā džemperī un ar kārtīgu griezumu.
Uz galda viņam priekšā gulēja ādas vākos iesiets plānotājs un pildspalva. Toreiz es tam nepievērsu lielu uzmanību, jo nospriedu, ka vīrietis ir vienkārši punktuāls un varbūt plāno savu nākamo darba nedēļu.
Mēs pasūtījām kafiju, sākām runāt par darbu un interesēm. Saruna ritēja raiti, taču Valdis runāja kaut kā mehāniski, it kā sekotu iepriekš zināmam plānam. Kad viesmīle atnesa mūsu pasūtījumu, viņš uzmanīgi pastūma tasi sāņus, uzlika roku uz sava blociņa un paskatījās uz mani neparasti cieši.
Saraksts, kas mainīja visu vakaru
“Alīna, tu man šķieti nopietna sieviete,” viņš iesāka. Es pasmaidīju, jo kompliments šķita nevainīgs, taču tad sekoja turpinājums. “Mēs esam pieauguši cilvēki, un mana mamma, Tamāra, kura ir ļoti gudra un pieredzējusi sieviete, uztraucas par manu izvēli. Viņa man sagatavoja sarakstu ar jautājumiem, kas man tev jānolasa, lai mēs saprastu, vai mums ir jēga turpināt.”
Es burtiski sastingstot ar karoti pusceļā pie mutes. Sākumā es tiešām domāju, ka tas ir dīvains joks vai kāds sociāls eksperiments, bet viņš pavisam nopietni atvēra plānotāju. Tajā es ieraudzīju rūpīgi, kaligrāfiskā rokrakstā sarakstītu jautājumu virkni.
Valdis sāka lasīt pirmo punktu, kas bija par pašdisciplīnu un ikdienas rutīnu. Viņa mamma, būdama bijusī skolotāja, uzskatīja, ka sievietei jābūt akadēmiski orientētai un stingri disciplinētai.
Viņš jautāja man par augstskolas gaitām, vidējo atzīmi un to, vai es joprojām turpinu sevi pilnveidot, lasot zinātnisko literatūru.
Tiklīdz viņš pabeidza vienu jautājumu, viņš pat nesagaidīja manu reakciju līdz galam un uzreiz pārgāja pie nākamā. Nākamā tēma bija sadzīves organizācija. Izrādījās, ka Valda mājās valda stingra kārtība, ko noteikusi viņa mamma.
“Mamma vaicā – vai tu piekrīti, ka mājoklim jābūt sterili tīram katru dienu? Un vai tu esi gatava katru rītu celties sešos, lai sagatavotu svaigas brokastis pēc mammas receptēm? Mēs ģimenē nekad neēdam vakarējo ēdienu vai to, kas nopirkts gatavs veikalā,” viņš mierīgi nolasīja.
Es sēdēju un klusēju, nespējot noticēt, ka šis vīrietis sēž manā priekšā un patiesībā runā ar savas mātes balsi.
Mātes klātbūtne pie kafijas galdiņa
Trešais punkts sarakstā skāra finansiālo un īpašuma pusi. Valdis vaicāja, vai man pieder dzīvoklis un vai tur nav reģistrēti citi radinieki. Viņa mamma uzskatot, ka riski ir jāmazina laikus – sievai jābūt savam īpašumam, lai šķiršanās gadījumā viņai nebūtu nekādu pretenziju uz vīra mantu.
Tas skanēja tik tehniski un auksti, it kā mēs slēgtu biznesa darījumu, nevis baudītu sestdienas pēcpusdienu. Bija sajūta, ka sēžu nevis uz randiņu, bet bankas juridiskajā nodaļā, kur tiek izvērtēta mana atbilstība stingriem kritērijiem.
Tomēr visvairāk mani pārsteidza pēdējais punkts. Tas bija par brīvo laiku un prioritātēm. Izrādījās, ka visas vasaras brīvdienas Valdis pavada mātes lauku mājā, strādājot dārzā un palīdzot saimniecībā. “Mamma grib zināt – vai tu esi gatava katru sestdienu un svētdienu pavadīt pie viņas dobiņu ravēšanā un ražas konservēšanā?
Un vēl viņa uzskata, ka vedeklai ir katru dienu viņai jāpiezvana, lai pajautātu, kā viņa jūtas un kādi ir viņas dienas plāni,” viņš pabeidza lasīt savu sarakstu, it kā tas būtu pats pašsaprotamākais lūgums pasaulē.
Skatoties uz šo pieaugušo vīrieti, es pēkšņi sapratu, ka viņa balsī nav nekā personiska. Viņš vienkārši atskaņoja mātes gribu. Viņš nebija patstāvīgs cilvēks, kurš meklē partneri, lai veidotu savu dzīvi. Viņš meklēja personu, kura būtu gatava kļūt par palīgu viņa mātes projektā.
Tas plānotājs uz galda nebija plānotājs – tā bija instrukcija viņa nākotnei, kurā man nebija paredzēta nekāda teikšana, tikai pakļaušanās un kalpošana jau gatavai sistēmai.
Atbilde visiem saraksta punktiem
Es mierīgi nodzēru pēdējo malku kafijas un noliku uz galda naudu par savu pasūtījumu. Valdis jau turēja pildspalvu, gatavs pierakstīt manas atbildes, lai vēlāk tās prezentētu mātei “atskaitei”. “Zini, Valdi,” es teicu, cenšoties saglabāt pēc iespējas mierīgāku balsi, “man ir viena atbilde uz visiem šiem punktiem – es jums nederu.
Es necelšos sešos no rīta kotlešu dēļ, un savas brīvdienas plānošu pati, nevis pēc tavas mammas dārza grafika. Un es noteikti neplānoju katru dienu atskaitīties svešam cilvēkam.”
Viņš izskatījās patiesi apjucis. Viņa sejā parādījās neizpratne, it kā es būtu runājusi kādā svešvalodā. Viņš nosauca manu reakciju par bērnišķīgu un nepārdomātu, piebilstot, ka attiecībās jāprot iet uz kompromisiem un ka mamma vēlot tikai labāko.
Viņaprāt, šāds “saraksts” bija mīlestības un rūpju izpausme, nevis totāla kontrole un robežu pārkāpšana.
Bet meklēt kādu, kurš bez ierunām pakļausies svešiem noteikumiem, nav kompromiss. Tā ir mājkalpotājas meklēšana zem mīlestības plīvura. Es piecēlos un aizgāju, jūtot viņa neizpratnes pilno skatienu sev uz muguras. Viņš patiesi nesaprata, kas notika nepareizi.
Ejot mājās pa saulaino ielu, es domāju par to, cik labi, ka šis blociņš parādījās jau pirmajā stundā. Tas ietaupīja man milzum daudz laika un emociju, ko es būtu iztērējusi, mēģinot saprast šo vīrieti mēnešiem ilgi, cerot uz viņa patstāvību.
Pārdomas par robežām un pašcieņu
Dzīvē mēdz gadīties visādi, un cieņa pret vecākiem ir vērtība, ko es pati ļoti cienu. Tomēr šis stāsts parāda to robežu, kur cieņa pārvēršas par pilnīgu personības izzušanu. Ja pieaudzis vīrietis trīsdesmit piecu gadu vecumā nespēj izveidot pirmo kontaktu bez mammas sagatavotām instrukcijām, tas liecina par to, ka viņš emocionāli joprojām ir mazs zēns.
Šādā savienībā sievietei nekad nebūs iespējas būt pirmajai – viņa vienmēr būs trešā liekā sistēmā, kurā noteikumus diktē kāds cits.
Šāda pieredze māca mums visām būt uzmanīgām un uzticēties savām sajūtām jau pašā sākumā. Nav jābaidās būt “nepieklājīgai” vai pārtraukt sarunu, ja tā kļūst par nopratināšanu vai darba interviju. Mums nav jāatbilst neviena cita sarakstiem, lai mēs būtu mīlestības vai cieņas vērtas.
Patiesa tuvība rodas no divu brīvu un patstāvīgu cilvēku vēlmes būt kopā, nevis no spējas precīzi izpildīt svešas prasības.
Galu galā, attiecības ir par kopīgu ceļu, kurā noteikumus un tradīcijas radām mēs paši, soli pa solim iepazīstot viens otru. Pašcieņa un skaidras robežas ir tas vairogs, kas pasargā mūs no situācijām, kurās tiekam vērtētas tikai kā funkcija vai ērts papildinājums kāda cita dzīvē. Saglabājot mieru un skaidru prātu, ir daudz vieglāk pamanīt tos cilvēkus, kuriem nevajag sarakstus, lai saredzētu mūsos personību.
Svarīgākais ir nebaidīties iet prom no situācijām, kuras mūs nepadara laimīgus. Reizēm viens drosmīgs “nē” pirmajā randiņā ir labākais, ko mēs varam darīt savas nākotnes vārdā.
Tas atver durvis jaunām iespējām un tikšanās reizēm ar cilvēkiem, kuri patiesi novērtē mūs tādas, kādas esam, bez jebkādām papildu instrukcijām vai mātes sagatavotiem blociņiem.
