Marta vienmēr uzskatīja sevi par cilvēku, kurš pamana detaļas. Tieši tāpēc viņa jau divpadsmit gadus strādāja par auditori un tieši tāpēc viņas laulība bija noturējusies jau piecpadsmit gadus
Viņa pamanīja, kad vīram mainījās odekolona smarža, kad viņš sāka pārāk bieži pārbaudīt tālruni ar ekrānu uz leju, kad ledusskapī pēkšņi parādījās jogurti ar mango gabaliņiem, kurus Andris nevarēja ciest. Viņa pamanīja. Bet ne vienmēr gribēja zināt. Tajā rītā viss bija kā parasti. Andris pamodās agrāk, uzvārīja kafiju, atstāja viņai krūzi uz galda ar ierasto zīmīti: “Aizbraucu uz objektu, būšu ap 20:00. Bučas.” Viņa izdzēra kafiju, salika somu un jau pie durvīm saprata, ka kavē darbu. Izskrēja no dzīvokļa un ātrā solī devās uz pieturu.
Darbā viņa nokavēja septiņas minūtes — sastrēgums uz Brīvības ielas, kā vienmēr. Diena vilkās lēni: bilanču saskaņošana, bezgalīgas tabulas, jautājumi no nodokļu inspektora, kurš acīmredzami meklēja, pie kā piesieties. Ap pusdienlaiku Marta sajuta, ka galva plīst pušu. Viņa atvēra somu un saprata, ka ir atstājusi to mājās. Kopā ar rīta kafiju, dokumentu mapi, ko šodien solīja atdot, un sajūtu, ka kaut ko svarīgu ir palaidusi garām.
16:45 viņa padevās
— Es šodien aiziešu agrāk, — viņa teica kolēģei Gundai. — Galva dārd, un arī telefonu mājās aizmirsu.
— Ak vai, — Gunda pasmīnēja. — Bet ja nu tur pienākusi mīlas atzīšanās no vīra, bet tu neredzi?
Marta pieklājīgi pasmaidīja, bet iekšā kaut kas iedzēla. Viņa neatcerējās, kad pēdējo reizi Andris viņai būtu rakstījis kaut ko citu kā “nopērc pienu” un “aizkavēšos”. Ceļš uz mājām aizņēma četrdesmit minūtes. Jau krēsloja, laternas dega blāvi, sniegs ar lietu bija pārvērties netīrā putrā zem kājām. Marta iegāja kāpņu telpā, uzkāpa piektajā stāvā, atvēra durvis ar savu atslēgu — klusu, gandrīz nedzirdami, it kā baidītos aizbaidīt pašas dzīvokli. Priekšnamā dega gaisma. Dīvaini, viņa nodomāja, vai tiešām es aizmirsu to izslēgt.
Viņa novilka zābakus, nolika tos un blakus ieraudzīja svešus — sieviešu, melnā krāsā, uz neliela papēža, izmērs acīmredzami mazāks par viņas 39. Mēteli viņa uzkāra uz pakaramā, cenšoties neizraisīt ne skaņu. No viesistabas atskanēja balsis. Ne skaļas, bet dzīvas. Smiekliņš. Andra zemā balss. Pēc tam sievietes — maiga, ar vieglu aizsmakumu, it kā pēc ilgiem smiekliem. Marta stāvēja koridorā, pieturoties pie stenderes, un klausījās.
— …un atceries, kā mēs toreiz iesprūdām liftā? — runāja Andris. — Es domāju, viss, tūlīt mūs atradīs, bet tu tik mierīga: “Nu un, pasēdēsim, mums taču ir par ko parunāt.”
Sieviete iesmējās — īsi, silti.
— Bet tu tik un tā nervozēji, kad pēc tam durvis vēra vaļā.
— Tāpēc, ka tu mani skūpstīji, — viņš atbildēja. — Bet es zināju, ka pēc desmit minūtēm nāks Marta.
Marta sajuta, kā pamats pazūd zem kājām. Ne metaforiski — burtiski. Viņa atspiedās ar muguru pret sienu, lai nenokristu. Viņa varētu tagad ieiet un iziet uz visiem laikiem. Bet tā vietā viņa stāvēja un klausījās tālāk, it kā tas būtu svešs podkāsts, kuru viņa nejauši ieslēgusi.
— Tu taču negrasies viņai teikt? — sieviete jautāja.
Pauze. Ilga.
— Es nezinu, — Andris klusi atbildēja. — Dažreiz man šķiet, ka viņa tāpat visu saprot. Vienkārši izliekas, ka nē.
— Un ja sapratīs pa īstam?
— Tad viss sabruks. Un es nezinu, kurš no mums trim cietīs vairāk.
Marta aizvēra acis. Viņai pēkšņi kļuva lēti auksti, lai gan radiatori sildīja tā, ka dzīvoklī parasti staigāja t-kreklos. Viņa izdzirdēja soļus. Kāds piecēlās. Pēc tam skaņa — ne skaļa, ne teatrāla, bet tāda, kāda mēdz būt starp cilvēkiem, kuri to jau tūkstoš reižu ir darījuši. Ikdienišķs, ierasts. Marta atvēra acis un paskatījās uz savām rokām. Un tad viņa izdarīja to, ko no sevis nebija gaidījusi.
Lēni, gandrīz bez skaņas viņa paspēra divus soļus uz priekšu un nedaudz noliecās, lai redzētu viesistabu caur pusvirus durvju spraugu. Viņi sēdēja dīvānā. Andris — savā mīļākajā pelēkajā t-kreklā, ko viņa viņam uzdāvināja pirms trim gadiem dzimšanas dienā. Blakus viņam — sieviete ap trīsdesmit pieciem gadiem, varbūt nedaudz vecāka. Kastaņbrūni mati saņemti zemā astē, ap kaklu tieva ķēdīte ar mazu kulonu-pilienu.
Marta viņu pazina…
Tā bija Zane. Viņa biznesa partnera sieva. Tā pati Zane, kura pirms diviem gadiem palīdzēja viņiem ar biroja remontu, kura veda pusdienas, kad viņi aizsēdējās līdz vēlam vakaram, kura vienmēr smējās par Andra jokiem mazliet skaļāk par visiem. Marta skatījās uz viņiem caur mazo spraugu un juta, kā iekšā kaut kas lēni, bet neizbēgami salūst. Nesprāgst, neplīst — tieši salūst kā vecs, sauss zars: krakšķis — un klusums.
Viņa paņēma tālruni, ko bija aizmirsusi uz plaukta koridorā, un uzņēma fotogrāfiju. Pēc tam vēl vienu. Pēc tam video — desmit sekundes. Ar to pietiks, viņa nodomāja. Ar to vairāk nekā pietiks. Bet tā vietā, lai iebrāztos iekšā, viņa atkāpās. Klusi iegāja guļamistabā. Apsēdās uz gultas malas. Paskatījās uz savu atspulgu skapja spogulī.
Viņa sēdēja tā minūtes desmit. Varbūt piecpadsmit. Tad piecēlās, piegāja pie skapja, izņēma savu veco sporta somu — to, ar kuru gāja uz fitnesu vēl pirms pāris gadiem. Ielika tur klēpjdatoru, lādētājus, dažus džemperus, kosmētikas somiņu, kasti ar dokumentiem, ko glabāja apakšējā atvilktnē. Virspusē iemeta pasi un divas bankas kartes. Viņa to darīja tik mierīgi un ar tādu apņēmību kā vēl nekad. Kad viņa izgāja koridorā, viņi joprojām sarunājās. Tagad klusāk.
— Es negribu, lai tu izvēlies starp mums, — teica Zane. — Es vienkārši gribu, lai tu esi godīgs. Vismaz pret sevi.
— Es cenšos, — atbildēja Andris. — Katru dienu cenšos.
Marta pagāja garām viesistabas durvīm neapstājoties. Atvēra ārdurvis. Aizvēra tās aiz sevis tikpat klusi, kā bija atvērusi. Viņa nokāpa pa kāpnēm kājām — lifts viņai likās pārāk trokšņains. Ārā jau bija pavisam tumšs. Viņa aizgāja līdz stūrim, izsauca taksometru. Iesēdās aizmugurējā sēdeklī un nosauca viesnīcas adresi, kurā reiz bija palikusi, kad viņa un Andris ķildojās viņa mātes dēļ.
Numuriņā viņa ieslēdza gaismu, nometa somu uz grīdas un apsēdās uz gultas. Tikai tad viņa ļāva sev vaļu. Tikai tagad ļāva emocijām vaļu — klusi, gandrīz bez skaņas, it kā baidītos, ka kāds sadzirdēs. Viņa tā sēdēja minūtes četrdesmit. Tad piecēlās, nomazgāja seju, paskatījās uz sevi spogulī. Viņa atvēra klēpjdatoru. Augšupielādēja fotogrāfiju un video mākonī. Izveidoja rezerves kopiju. Tad atvēra e-pastu un uzrakstīja vēstuli pati sev — ar tēmu “Katram gadījumam”. Pievienoja failus. Nosūtīja.
Tad viņa uzrakstīja vēl vienu vēstuli — Andrim
“Es atgriezos pēc tālruņa. Redzēju vairāk, nekā gribēju. Nezvani man šodien. Un rīt arī nezvani. Man vajag laiku. Nemēģini mani meklēt pie draugiem — es neesmu pie viņiem. Kad būšu gatava runāt — uzrakstīšu pati.
Marta”
Viņa nosūtīja vēstuli un izslēdza tālruni. Tad viņa apgūlās gultā, nenovelkot drēbes, un skatījās griestos. Galvā griezās kadri: viņa t-krekls, viņas kulons, viņu smiekli, viņu “es negribu, lai tu izvēlies”. Viņa domāja par to, cik reižu viņa pati bija pievērusi acis. Cik reižu sev teikusi: “Tas ir tikai nogurums”, “Tas ir tikai vecums”, “Tā ir tikai biznesa partnerība”. Cik reižu viņa izvēlējās ērtus melus neērtas patiesības vietā.
Bet pēc tam viņa iedomājās par ko citu. Par to, ka rīt no rīta viņai būs jāieiet bankā. Par to, ka viņai ir atsevišķs konts, kurā viņa krāja “nebaltai dienai” jau septiņus gadus. Par to, ka viņai ir izglītība, pieredze, sakari. Par to, ka viņai ir četrdesmit divi, nevis divdesmit divi gadi. Un ka tas, pie velna, nav pasaules gals.
Viņa aizvēra acis. Pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa negribēja zināt, kas būs tālāk. Viņa vienkārši gribēja pamosties istabā, kur neviens viņai nemelo acīs. Aiz loga sniga. Tīrs, balts sniegs, bez netīrumiem. It kā kāds tur augšā būtu nolēmis, ka ir laiks sākt visu no jaunas lapas.
