Sestdienas pēcpusdiena Bauskā sākās mierīgi un patīkami, tieši tā, kā biju iztēlojusies. Mani sauc Karīna, man ir divdesmit divi gadi, un šī bija diena, kad pēc vairāku nedēļu sarakstes beidzot plānoju klātienē satikt Krišjāni.
Ar šo puisi iepazinos populārā iepazīšanās lietotnē. Viņam ir divdesmit trīs, bildēs izskatījās ļoti simpātisks, smaidīgs, un viņa profila apraksts liecināja par inteliģentu cilvēku — studē maģistrantūrā, interesējas par tehnoloģijām, sportu un kino.
Mūsu virtuālā komunikācija vedās neparasti viegli, bez liekas uzmācības vai dīvainām piezīmēm, tāpēc biju noskaņota uz patiešām jauku un saturīgu vakaru.
Kad viņš uzaicināja mani nevis vienkārši bezmērķīgi izmest kādu loku pa pilsētu, bet gan piesēst mājīgā kafejnīcā tepat Bauskas centrā, biju patiešām iepriecināta.
Mūsdienu steidzīgajā pasaulē šāda klasiska pieeja likās kā laba zīme — biju pārliecināta, ka beidzot esmu satikusi adekvātu, patstāvīgu un pieklājīgu jaunu vīrieti.
Pirmie iespaidi un mānīgā harmonija
Krišjānis uz tikšanos ieradās precīzi laikā, kas manā skatījumā vienmēr ir liels pluss. Viņam rokās bija viena, bet ļoti skaista, tumši sarkana roze, un pats viņš izskatījās neparasti kārtīgs, varētu teikt, pat nedaudz pārāk sapucējies parastam sestdienas randiņam.
Balts, rūpīgi izgludināts krekls, tumši zils džemperiņš un burtiski spīdoši tīri apavi. Mēs ieņēmām galdiņu pie loga, pasūtījām kafiju un desertus, un sākumā viss tiešām šķita ideāli.
Saruna sākās raiti un dabiski. Mēs runājām par studiju slodzi, jaunākajām filmām un viņa nākotnes mērķiem IT jomā. Tomēr jau pirmajā stundā pamanīju kādu interesantu detaļu, kas sākumā likās vienkārši mīlīga, bet vēlāk ieguva pavisam citu nozīmi.
Krišjānis savā stāstījumā nepārtraukti, gandrīz katrā teikumā, lietoja vārdu “mēs”. “Mēs ar mammu izlēmām, ka šī skola būs labāka”, “mēs vasarā bijām atpūsties pie jūras”, “mēs domājam, ka šis auto modelis ir visdrošākais”. Tajā brīdī es to norakstīju uz ļoti ciešām un atbalstošām ģimenes saitēm.
Dažās ģimenēs tas ir pieņemami un pat apsveicami, tāpēc nepievērsu tam pastiprinātu uzmanību, baudot savu kafiju un puiša uzmanību.
Negaidītais pavērsiens: kad durvīs parādās “Kontrole”
Mūsu tikšanās ilga tieši vienu stundu. Pēkšņi kafejnīcas durvis strauji atvērās, un telpā ienāca sieviete, kurai varēja būt ap četrdesmit pieciem gadiem. Viņa izskatījās ļoti kopta, valdonīga, ar nevainojamu, stingru frizūru un spēcīgu, saldu smaržu mākoni, kas acumirklī piepildīja gaisu ap mums.
Viņa neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet mērķtiecīgi devās tieši mūsu galdiņa virzienā. Sākumā es paspēju nodomāt, ka tā ir kafejnīcas administratore, kurai ir kāds paziņojums, vai arī kāda ļoti tuva puiša paziņa.
Sieviete pienāca klāt, nesasveicinoties nopētīja mani no galvas līdz kājām ar vērtējošu, gandrīz vai rentgena skatienu. Tad viņa pasmaidīja Krišjānim un teica balsī, kurā nebija vietas iebildumiem: — Krišjān! Es pa logu paskatījos — tu te sēdi. Domāju, ienākšu, pārbaudīšu, kā tev iet un vai neesi pasūtījis kaut ko par smagu savam kuņģim.
Bez jebkādiem jautājumiem vai atvainošanās viņa atvilka brīvo krēslu un apsēdās mums tieši blakus. Pats dīvainākais bija Krišjāņa reakcija — viņš ne mazākajā mērā nesamulsa un nemēģināja paskaidrot, ka šis ir viņa personīgais laiks. Gluži pretēji, viņš burtiski atplauka smaidā: — Mammu, čau! Cik labi, ka ienāci. Mēs te tieši dzeram kafiju un ēdam kūku.
Kad rūpes kļūst par absurdu
Tikko mamma, kuras vārds, kā noskaidrojās vēlāk, bija Tamāras kundze, ieņēma vietu pie galdiņa, sākās kaut kas tāds, ko es līdz tam biju redzējusies tikai sliktās komēdijās. Viņa pamanīja, ka dēlam uz vaiga ir maza, gandrīz neredzama siera kūkas drupača.
Tamāras kundze vienkārši pieliecās, samitrināja pirkstu un noslaucīja viņam seju, pie reizes piekārtojot viņa matu šķipsnu. Atgādināšu — jaunietim ir divdesmit trīs gadi, viņš studē maģistrantūrā un plāno nopietnu karjeru. Es sēdēju ar dakšiņu rokā un nezināju, vai man smieties, vai bēgt.
Pēc tam sākās īsta pratināšana, kas drīzāk atgādināja darba interviju vai tiesas sēdi. — Un kas šī ir? — viņa vērsās pie manis trešajā personā, it kā manis nemaz nebūtu tajā pašā telpā. Kad Krišjānis mūs iepazīstināja, jautājumi sāka birt kā no pārpilnības raga: “Kurā universitātē mācies?”, “Ar ko nodarbojas tavi vecāki?”, “Vai tev ir savs dzīvoklis?”, “Vai tu proti gatavot veselīgas vakariņas un vai pārzini diētiskas receptes, jo Krišjānim ir ļoti jutīgs kuņģis?”.
Es izmisīgi meklēju atbalstu Krišjāņa acīs, cerot, ka viņš šo situāciju kaut kā mīkstinās vai pateiks mammai, ka šis nav piemērots brīdis šādām sarunām. Taču nekā. Viņš sēdēja, mierīgi turpināja baudīt savu desertu un skatījās uz māti ar tādu kā dievināšanu un pilnīgu pakļaušanos. Viņam šī situācija šķita pilnīgi dabiska un pašsaprotama.
Kad pienāca viesmīlis, Tamāras kundze bez vilcināšanās pārņēma vadību — pasūtīja sev tēju, bet dēlam pieprasīja atnest siltu ūdeni, vienlaikus viņu norājot par to, ka viņš pasūtījis “latte”, nevis kaut ko “veselīgāku”. Viņa pat piecēlās, lai uzliktu viņam uz pleciem savu šalli, jo, pēc viņas domām, no durvīm pūta caurvējš.
Sajūta, ka esi lieka savā randiņā
Sēžot tajā mājīgajā Bauskas kafejnīcā, es pēkšņi sajutu baisu apjausmu. Tas, ko sākumā biju nodēvējusi par “mīļām ģimenes saitēm”, acu priekšā pārvērtās par totālu emocionālu atkarību.
Es vairs neredzēju inteliģentu maģistrantūras studentu, bet gan mazu zēnu, kurš nespēj spert ne soli bez mātes akcepta. Manās acīs šis vairs nebija randiņš, bet gan eksāmens pie bargas komisijas priekšsēdētājas.
Es sapratu, ka šeit nav runa par pieklājību, bet gan par robežām, kuras šajā ģimenē ir nojauktas jau sen. Kad vīrietis savos divdesmit trīs gados nesaka “nē” mātei, kura viņam publiski slauka seju, viņš skaidri signalizē — manā dzīvē svarīgākā sieviete jau ir, un tā neesi tu.
Tas ir brīdinājuma signāls, ko nevajadzētu ignorēt nevienai meitenei. Ja viņš nespēj aizstāvēt savu personīgo telpu pirmajā randiņā, viņš nekad nespēs aizstāvēt savu partneri vai kopīgo ģimeni nākotnē. Krišjānim vārds “es” vienkārši neeksistēja — viņš bija tikai daļa no “mēs”, ko kontrolēja Tamāras kundze.
Vienā brīdī es vairs nespēju klusēt un pajautāju, vai viņa tiešām šeit ienāca nejauši. Atbilde mani pārsteidza. Izrādījās, ka nē — Tamāras kundze visu šo stundu bija pacietīgi sēdējusi savā automašīnā turpat pie kafejnīcas, lai pēc tam kopā ar dēlu dotos iepirkties.
Viņa vienkārši nolēma ienākt “apskatīties, ar ko viņš te sēž un dzer kafiju”. Viņa par mani runāja tā, it kā es būtu prece veikalā, kuru nepieciešams rūpīgi pārbaudīt pirms pirkšanas.
— Un kā es jums patīku? — es pajautāju, tieši skatoties viņai acīs. Sieviete vēlreiz mani nopētīja, šoreiz vēl kritiskāk, un noteica: — Nu, vizuāli jau nekas, bet raksturs, kā redzu, tev ir par strauju.
Krišjānim vajag meiteni, kura būtu mierīga, paklausīga un mācētu piekāpties. Bet, ja tu tiešām centīsies, varbūt mēs pat iedraudzēsimies.
Tajā sekundē es sapratu visu. Šīs nav vienkārši mātes un dēla attiecības. Tas ir viens kopīgs organisms, kur māte domā, plāno un kontrolē, bet dēls vienkārši izpilda komandas. Es sapratu, ka trešais liekais šajā savienībā esmu es un manas cerības uz veselīgām attiecībām ar šo cilvēku.
Es mierīgi izdzēru pēdējo malku kafijas, piecēlos, pateicos par “interesanto” pieredzi un novēlēju viņiem abiem veiksmīgus pirkumus. Izejot no kafejnīcas, es jutu Tamāras kundzes smago, vērīgo skatienu savā mugurā, bet Krišjānis tā arī palika sēžam ar neizpratnes pilnu seju.
Secinājumi un dārgā dzīves mācība
Vakarpusē saņēmu no Krišjāņa ziņu. Viņš rakstīja, ka es esot uzvedusies dīvaini un nervozi, taču kopumā esmu mammai patikusi un viņa esot devusi atļauju mums satikties vēlreiz. Tiesa, nākamreiz uz kino viņa nākšot līdzi, jo filma, kuru bijām plānojuši skatīties, viņu arī ļoti interesējot.
Izlasot šo ziņu, man pat vairs negribējās dusmoties. Man kļuva baisi par to, cik ļoti cilvēks var būt pazaudējis savu “es”. Es viņu vienkārši nobloķēju un izdzēsu saraksti.
Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, ka cieņa pret vecākiem ir jānodala no pilnīgas pakļaušanās. Ja vīrietis savos divdesmit trīs gados nevar pasniegt roku meitenei, nesaņemot mātes atļauju, viņa sirdī vieta citai sievietei vienkārši nav brīva.
Tur jau sēž mamma ar savu tējas tasi un kontroles sarakstu. Labākais, ko mēs varam darīt šādās situācijās, ir uzticēties savai intuīcijai un nebaidīties aiziet. Nav jēgas tērēt laiku mēģinot “iepatikties” kādam, kura dzīvē tu nekad nebūsi pirmajā vietā. Dzīve ir pārāk īsa, lai kļūtu par trešo riteni kāda cita ģimenes drāmā.
