Janvārī malkas krājumi mēdz sarukt, un gadās, ka nākas ķerties pie pagalēm, kas vēl ir mitras. Atcerējos vectēva mierīgo pamācību, kā dabūt karstumu pat no tādas malkas, kas citiem tikai dūmotu.
Ziemas vidū malkas šķūnis ir pati svarīgākā vieta mājā. Reizēm gadās tā, ka sausie krājumi sarūk straujāk, nekā plānots, un nākas ķerties pie tām pagalēm, kas vēl rudenī šķita par “zaļām”. Atceros, kā bērnībā skatījos uz vectēvu, kurš mierīgi kurināja krāsni pat ar tādu malku, kas citam tikai dūmotu un šņāktu.
Kāpēc svaiga malka tik ļoti dūmo
Lielākā problēma ar svaigu malku ir tajā esošais ūdens. Kad mēs ieliekam mitru pagali ugunī, viss karstums vispirms tiek tērēts tam, lai šo ūdeni iztvaicētu. Tāpēc krāsns nesilst, bet skurstenī krājas melni sodrēji un darva.
Veci cilvēki laukos zināja, ka nevar vienkārši piestūmēt pilnu krāsni ar slapjām pagalēm un gaidīt brīnumu. Tur vajag nedaudz pacietības un pareizu secību. Ja uguni neiekurina kārtīgi jau pašā sākumā, mitrā malka vienkārši noslāpēs liesmu.
Viss sākas ar kārtīgu “pamatu”
Lauku mājās kurināšanu nekad nesāka ar lielajām pagalēm. Vectēvam pie krāsns vienmēr stāvēja kaste ar smalkiem skalpjiem un sausu papīru. Pirmais noteikums ir izveidot stabilu karstuma avotu.
Es parasti daru tā: saskaldu vienu sausu pagali pavisam smalkos skaliņos un sakrauju tos kā mazu būdiņu. Kad tie sāk degt ar gaišu, spēcīgu liesmu, es pagaidu, kamēr rodas pirmās ogles. Tikai tad, kad krāsnī jau ir jūtams stabils karstums, drīkst likt klāt pirmo mitro malku. Sākumā tās ir mazākas pagales, un tikai pašās beigās nāk lielie kluči.
Kuras koku sugas mūs glābj ziemā
Ne visa malka ir vienāda, un to laukos zināja katrs saimnieks. Ir koki, kas deg pat tad, ja ir tikko atvesti no meža. Bērzs ir viens no labākajiem šādās situācijās. Bērza miza deg kā papīrs, un pašā koksnē ir daudz eļļu, kas palīdz ugunij uzņemties.
Arī osis un lazda ir pateicīgi koki. Tie ir blīvi un izžūst daudz ātrāk nekā, piemēram, ozols vai priede. Ja gadās kurināt ar augļu kokiem – ābeli vai bumbieri –, tie ne tikai dod labu siltumu, bet arī patīkami smaržo. Savukārt apse ir noderīga, lai noslēgumā “izpūstu” skursteni, jo tā palīdz nodedzināt tos sodrējus, ko atstājusi mitrā malka.
Sāls un pareiza sakraušana
Ir vēl kāds vecs triks, ko šodien daudzi ir aizmirsuši. Kad krāsnī deg svaiga malka un tā sāk skaļi šņākt, es uzmetu sauju rupjā sāls. Sāls palīdz izvilkt mitrumu un neļauj darvai tik stipri lipt pie krāsns sienām. Tas ir lēts un vienkāršs veids, kā palīdzēt krāsnij “elpot” labāk.
Svarīgi ir arī tas, kā malku liek krāsnī. Ja malka ir mitra, es to nekad nekrāmēju cieši vienu pie otras. Starp pagalēm ir jābūt spraugām, lai gaiss varētu brīvi cirkulēt. Liesmai ir “jāapskauj” katra pagale, tad ūdens tvaiko ārā ātrāk un koks sāk degt, nevis gruzdēt.
Klēpis rītdienai pie krāsns mūra
Laukos pie katras krāsns vienmēr stāvēja malkas klēpis. Tā nebija nekārtība, bet gan ļoti loģisks paņēmiens. Kamēr viena malka deg, nākamā turpat blakus sasilst. Siltu un sausu malku ielikt krāsnī ir pavisam cita lieta nekā nest sasalušas pagales tieši no sniega.
Es daru tāpat – rītdienas malku atnesu mājās jau šodien. Pa nakti istabas siltumā miza apžūst, un koks kļūst gatavs darbam. Tas prasa tikai minūti laika, bet rezultāts vakarā ir jūtams uzreiz – istaba sasilst daudz ātrāk un malka nedūmo.
Kurināšana ar malku man vienmēr ir šķitusi kā sava veida saruna ar māju. Tu jūti, kā tā pamazām paliek silta, un dzirdi, kā krāsnī sprakšķ uguns. Pat ja malka nav bijusi ideāli sausa, ar šiem vienkāršajiem paņēmieniem ziemu var aizvadīt omulīgi un silti.
