Šis stāsts sākās tieši pulksten deviņos un piecpadsmit minūtēs no rīta. Svētdienai tas bija krietni par agru, bet sirdsapziņai – krietni par vēlu. Virtuvē valdīja klusums, ko pārtrauca tikai lēna kafijas automāta dūkšana un pannas čūkstēšana, uz kuras cepās pufīgas brokastu pankūkas.
Pa logu bija redzama sarma, kas klāja dārzu, un tālumā pavīdēja Gaujas senlejas miglas vāli.
— Tu tomēr atnāci, — es noteicu pavisam mierīgi, pat nepagriežot galvu pret durvju pusi.
Vadimam bija ieradums pazust. Šoreiz viņa nebija mājās visu nakti, un es pat nemēģināju zvanīt vai jautāt, kur viņš ir. Viņš stāvēja durvīs ar savu ierasto smaidu – tādu mazliet vainīgu, bet tajā pašā laikā pašpārliecinātu.
Tas bija vīrieša smaids, kurš ir svēti pārliecināts, ka situācija joprojām tiek kontrolēta un jebkurus “mākoņus” var izklīdināt ar pāris mīļiem vārdiem un siltiem kruasāniem.
— Čau, saulīt, — viņš novilka, dodoties uz virtuves pusi. — Es padomāju, ka mums nenāktu par sliktu svaigi…
Teikums palika nepabeigts. Papīra tūta ar kruasāniem izslīdēja viņam no rokām ar sausu, gandrīz teatrālu troksni. Pie mana virtuves galda sēdēja Andris. Viņš mierīgi dzēra kafiju no Vadima mīļākās krūzes, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts “Boss”.
Andrim mugurā bija tikai mans t-krekls, kas viņam acīmredzami bija par mazu, taču tas tikai vēl vairāk izcēla viņa nepiespiesto mieru un to, cik dabiski viņš jutās šajā telpā.
— Labrīt, — Andris pieklājīgi noteica, pat nepieceļoties no krēsla.
Es turpināju stāvēt pie plīts un mierīgi griezt pankūkas otrādi. Virtuvē smaržoja pēc salda sīrupa un svaigas kafijas. Es rīkojos tieši tā, kā Vadims man bija mācījis pēdējā pusgada laikā: “Bez histērijām, Marina. Mēs taču esam pieauguši cilvēki.”
Kā sagruva sveša ego būvētā pasaule
Viss sākās pirms pusgada, kad Vadims, svinot savu četrdesmit astoto dzimšanas dienu, pēkšņi paziņoja par lielu “atklāsmi”. Viņaprāt, monogāmija esot novecojis sociāls konstrukts un pagātnes palieka, kas ierobežo radošu un mūsdienīgu personību. Viņš, būdams veiksmīgs arhitekts, uzskatīja, ka viņa ģēnijam ir nepieciešams plašāks lidojums.
Tas nenotika vienā vakarā. Sākumā tās bija garas sarunas pie vīna glāzes par to, ka mīlestībai nav jābūt būrim. Ka greizsirdība ir tikai vāju un par sevi nepārliecinātu cilvēku dabas iezīme. Vadims prata savas domas ietērpt skaistos, gandrīz vai zinātniskos vārdos, kas lika man apšaubīt pašai savas vērtības.
— Saproti, — viņš mēdza teikt, lēni malkojot sarkanvīnu, — es mīlu tevi, bet man ir vajadzīga iedvesma. Emocionāli uzplaiksnījumi no malas. Tā nav krāpšana, tā ir horizontu paplašināšana. Es negribu tev melot, es gribu, lai starp mums ir pilnīga caurredzamība.
Es atceros to vakaru Siguldā, kad mēs pastaigājāmies pa pilsētas parku. Lapas krāsojās zeltā, un gaiss bija dzestrs. Toreiz viņš pirmo reizi ieminējās par “brīvajām attiecībām”. Es jutos tā, it kā man no plaušām būtu izsists gaiss.
Man bija trīsdesmit seši gadi. Es gribēju ģimeni, kopīgus svētdienas rītus un, iespējams, suni, ar kuru skriet pa šīm pašām Siguldas takām. Tā vietā man piedāvāja modernu filosofiju par to, kāpēc vīrietim nav jābūt uzticīgam.
Spēles noteikumi vienā virzienā
Es baidījos viņu pazaudēt. Viņš meistarīgi izmantoja manus vājos punktus, katru manu iebildumu nodēvējot par “vecmodīgu” vai “provinciālu”. Viņš teica, ka es vienkārši neesmu izaugusi līdz viņa līmenim. Un es piekritu. Es pieņēmu viņa noteikumus: mēs nejautājam “kur tu biji”, mēs vienmēr atgriežamies mājās, un emocionālā saikne paliek tikai starp mums.
Pirmie mēneši man bija īsta elle. Kamēr viņš devās uz savām “iedvesmas tikšanām”, es paliku mūsu Siguldas mājā viena, skatoties uz Gaujas senlejas tumsu un jūtot, kā mana pašcieņa lēnām izdziest. Viņš atgriezās mirdzošs, pilns jaunu ideju un enerģijas, noskūpstīja mani uz pieres un uzskatīja, ka viss ir kārtībā.
Vadims bija svēti pārliecināts, ka šie vārti ir atvērti tikai viņam. Viņam pat prātā neienāca, ka “caurredzamība” nozīmē to, ka arī es varu sākt meklēt iedvesmu citur.
Lūzuma punkts un jaunas brokastis
Psiholoģijā ir tāds jēdziens kā “spoguļošana”. Pēc trīs mēnešu klusas ciešanas es nolēmu, ka pietiek. Es pārtraucu gaidīt viņu ar vakariņām. Es sāku vairāk laika pavadīt pilsētā, apmeklēt izstādes un beidzot pieteicos deju kursos, kurus viņš vienmēr bija dēvējis par “laika izšķiešanu”.
Tad parādījās Andris. Viņš nebija arhitekts un nerunāja par sociāliem konstruktiem. Viņš vienkārši bija blakus. Un tad pienāca tā svētdiena, kad Vadims atgriezās mājās vēlāk nekā parasti, gaidot, ka atradīs mani skumju un pārmetumu pilnu.
— Kas tas tāds?! — Vadima balss vairs nebija mierīga. Viņa balss bija daudz skaļāka nekā parasti. Mūsu priekšā vairs nestāvēja jaunā laikmeta filozofs, bet gan aizvainots vīrietis, kura ego tikko bija saņēmis triecienu.
— Tas ir Andris, — es mierīgi noteicu, noliekot šķīvi ar pankūkām uz galda. — Mēs taču vienojāmies par brīvību, vai ne? Andris palika pa nakti, jo mums bija tik daudz ko pārrunāt. Caurredzamība, Vadim.
Vadims smaka nost no dusmām. Viņa “brīvība” pēkšņi bija kļuvusi par viņa lielāko murgu. Viņš nekad nebija rēķinājies, ka es vairs nebūšu viņa fons, viņa drošais lidlauks, kurā nolaisties pēc saviem lidojumiem.
— Šī ir mana māja! Mana virtuve! — viņš pacēla balsi. — Māja ir kopīga, Vadim, — es maigi atgādināju. — Un noteikumi arī.
Brīvības patiesā cena
Tajā rītā Siguldas mājā viss mainījās. Vadims mēģināja mani pārliecināt, ka viss ir bijis pārpratums, ka viņš grib “normālas” attiecības. Viņš pat bija gatavs tūlīt pat atteikties no savas progresīvās filosofijas. Taču es sapratu vienu – viņam nevajadzēja ģimeni. Viņam vajadzēja varu pār manu emocionālo stāvokli.
Problēma “brīvajās attiecībās”, kas tiek uzspiestas kā ultimāts, ir tāda, ka tās patiesībā nav par brīvību. Tās ir par viena cilvēka ērtībām uz otra rēķina. Tiklīdz otrs sāk izmantot tās pašas tiesības, visa idille sabrūk.
— Tu gribēji mūsdienīgu sievieti, — es teicu pie durvīm, kamēr Andris klusi gaidīja mani pie mašīnas. — Tu viņu dabūji. Tikai tu pats izrādījies pārāk vecmodīgs, lai ar to tiktu galā.
Secinājumi, ko vērts pārdomāt
Šis stāsts māca, ka jebkura vienošanās attiecībās ir vērtīga tikai tad, ja tā ir patiesi abpusēja un balstīta uz cieņu, nevis manipulācijām. Brīvība nav iespēja darīt pāri otram, slēpjoties aiz gudriem terminiem.
Patiesas attiecības balstās uz drošības sajūtu, un, ja viens partneris to apzināti grauj, lai apmierinātu savu ego, agri vai vēlu šī būve sabruks.
Mēs nevaram prasīt no otra to, ko paši neesam gatavi dot pretī. Ja mēs atveram durvis uz “brīvību”, mums jārēķinās, ka pa tām var iziet arī tie, kurus mēs visvairāk gribētu paturēt blakus.
Reizēm tieši zaudējums ir tas, kas liek mums saprast, kas dzīvē ir patiesi dārgs, taču nereti ir jau par vēlu.
