Nekad nedomāju, ka pēc 45 gadu vecuma manā dzīvē sāksies tāda vētra. Sākotnēji es biju laulībā ilgus 20 gadus, bet tad viss izmainījās
Meitu izaudzinājām, viņai tagad ir 25 gadi, dzīvo ārzemēs kopā ar savu vīru. Kad meita no mums aizbrauca, biju pārliecināta, ka attiecības ar vīru kļūs vēl ciešākas. Galu galā visu šo laiku mēs veltījām meitai — skolojām viņu, nodarbojāmies ar viņas interesēm, un šķita, it kā mēs būtu aizmirsuši viens par otru. Mēs ar vīru ļoti daudz strādājām un šādas noslodzes dēļ dažreiz vienkārši neredzējāmies.
Un, lūk, meita pieauga, sāka dzīvot savu patstāvīgo dzīvi, bet mums ar vīru sākās pastāvīgi konflikti. Rezultātā pirms 2 gadiem viņš man pateica, ka ir atradis citu sievieti, un iesniedza prasību. Biju mazliet uz pauzes, pat negaidīju, ka viņš ko tādu izdarīs. Pēc tam bija ļoti smagi. Atceros, kā stāvēju virtuves vidū, turot rokās atdzisušas tējas tasi, un skatījos uz tukšo šķīvi, ko vēl vakar vīrs bija atstājis uz galda.
Vienkārši aizmirsa novākt, bet tagad arī viņa vairs nav, šķīvis ir svešs un tēja nav tāda. It kā dzīve, ko būvēju divdesmit gadus, pēkšņi būtu salupusi kā kāršu namiņš un aiznesta vējā. Naktīs daudz domāju. Bet pēc tam pārstāju. Vienkārši noguru no bezspēcības. Ar laiku man pat pēkšņi iepatikās dzīvot vienai — nevienam nav jāgatavo ēst un jāmazgā krekli, neviens neizvirza tev pretenzijas. Pēkšņi sajutu, ka varu būt laimīga arī viena, es varu pati sevi iepriecināt.
Parādījās viņš
Un lūk, pirms pusgada es negaidīti iepazinos ar jaunu puisi vārdā Artis. Brīvdienā iegāju savā mīļākajā kafejnīcā, visi galdiņi bija aizņemti. Pie viena galdiņa sēdēja jauns puisis ar austiņām, kaut ko skatījās telefonā. Tur vēl bija brīvas vietas, es piegāju un pajautāju, vai viņš nav pret, ja es arī apsēdīšos pie šī galdiņa. Puisis pasmaidīja un apstiprinoši pamāja. Es sēdēju un baudīju kafiju, līdz pēkšņi puisis pajautāja:
— Kādu kafiju jūs šeit parasti pasūtat?
Es atbildēju, ka man garšo rafs ar mandeļu sīrupu. Tā negaidīti sākās mūsu dialogs. Tajā brīdī es ar viņu vienkārši sarunājos kā ar jaunu puikiņu, kurš man derētu dēla vietā. Starp citu, viņam ir 26 gadi, lai gan neizdzītu rugāju dēļ viņš izskatās nedaudz vecāks. Un ziniet, kas bija visdīvainākais? Tajā dienā kafejnīcā es nemaz nedomāju par vecumu. Nemēģināju izskatīties jaunāka vai gudrāka. Es biju vienkārši es pati. Nogurusi, bet laimīgi nogurusi sieviete, kura beidzot bija iemācījusies pati baudīt savu kafiju. Un, acīmredzot, tieši šis mans miers viņu arī aizķēra.
Mēs sarunājāmies vairāk nekā stundu. Izrādījās, ka viņš ir mākslinieks, precīzāk, digitālais ilustrators. Strādā attālināti, mīl šo kafejnīcu tās klusā stūrīša pie loga dēļ. Viņš man telefonā parādīja savus darbus — tik spilgtus, dzīvus, kustības pilnus. Savukārt es pastāstīju par sevi — strādāju par menedžeri lielā uzņēmumā, dzīvoju viena, meita dzīvo Vācijā.
Pēc mūsu sarunas mēs aizgājām katrs uz savu pusi, neapmainoties kontaktiem. Es domāju, ka tā ir tikai īslaicīga tikšanās un patīkama saruna. Tajā brīdī manā galvā pat nebija domu, ka es varētu uzsākt attiecības ar tik jaunu puisi. Bet pēc nedēļas es atkal iegāju tajā pašā kafejnīcā. Un viņš sēdēja pie tā paša galdiņa, un viņa seja atplauka smaidā, kad viņš mani ieraudzīja.
— Irina! Es tieši cerēju, ka jūs atnāksiet. Gribu jūs pacienāt ar savu mīļāko kafiju, jūs to noteikti novērtēsiet!
Tajā brīdī es sajutu tādu enerģijas pieplūdumu un sāku just, ka man rodas simpātijas. Es nobijos, jo viņš taču ir tik jauns puisis, kam man šīs jūtas? Bet tajā pašā laikā man bija ļoti patīkami saņemt uzmanību no tā jaukā puiša. Tā sākās mūsu tikšanās, sākumā svētdienās kafejnīcā, bet pēc tam arvien biežāk un biežāk. Artis uzvedās galanti, viņš nepārkāpa robežas, ilgu laiku mēs vienkārši pastaigājāmies kā draugi, viņš pat baidījās mani apskaut.
Pēc 4 mēnešiem mūsu attiecības kļuva romantiskas, mēs sākām tikties. Pirmajā laikā man bija ļoti grūti, radās domas: “Ko cilvēki padomās?” Man šķita, ka visi mani nosodīs, sākot no manas mātes gados un beidzot ar manu meitu. Es slēpu šīs attiecības un nevienam par tām nestāstīju. Tajā periodā es jutos laimīga. Kā pienene, kurai pēkšņi dāvāta otrā vasara, es it kā būtu kļuvusi par desmit gadiem jaunāka. Pārstāju nēsāt tos drūmos, stingros kostīmus, nopirku kleitu ar ziedu apdruku un sāku krāsot lūpas ar spilgtu lūpu krāsu. Draudzenes teica:
— Ira, tu vienkārši mirdzi!
Bet es mirdzēju no viņa īsziņas “Labrīt” un no viņa rokas uz mana vidukļa, kad mēs dejojām lietū uz mana balkona.
Īsā laime
Taču pēc dažiem mēnešiem es pamazām sāku pamanīt to, ko biju cītīgi ignorējusi. Viņa bezrūpība, kas mani tik ļoti pievilka, izvērtās pilnīgā finansiālā nespējā. “Algu aizturēja”, “Projektu atlika” — un es, protams, maksāju par vakariņām, par kino, devu viņam naudu “parādā līdz pirmdienai”, kura nekad nepienāca. Mana pieaugusī, izciestā racionalitāte sauca: “Stop!”, bet tajā pašā laikā stiprās jūtas nomāca visas šīs dīvainības. Pēc tam viņu sāka kaitināt mani “vecmodīgie” ieradumi.
Tas, ka es agri eju gulēt, jo darbā jābūt uz astoņiem rītā. Tas, ka nevaru nedēļas vidū aizrauties uz naktsklubu, ka es nogurstu ātrāk nekā viņš. Tad es sapratu, ka vecuma starpība liek par sevi manīt. Par augstāko punktu kļuva viņa jautājums pirms nedēļas. Sēžam pie manis mājās, viņš skatās kaut kādu savu TikToku, bet es kārtoju rēķinus. Un viņš pēkšņi saka tā, it kā ierosinātu aiziet pēc maizes:
— Klau, varbūt es pie tevis pārvākšos? Īrēt dzīvokli ir vienkārši nauda vējā. Bet šeit pie tevis ir tik forši, plaši, un tu tik garšīgi gatavo.
Galu galā es ļoti labi apdomājos un nolēmu ar viņu izšķirties. Nu kur man, pieaugušai tantei, tādas dīvainas un nesaprotamas attiecības. Jā, emocijas, jaunība — tas viss ir brīnišķīgi. Bet ir arī dzīves otra puse. Artis sākumā pieņēma manu lēmumu, klusēja divas nedēļas. Es jau sajutu atvieglojumu, kad pēkšņi viņš sāka man rakstīt un zvanīt.
Sākumā tās bija ziņas, desmitiem dienā. Sākumā mīļas: “Ilgojos pēc tevis”, “Piedod, biju muļķis”. Pēc tam tās kļuva neatlaidīgākas: “Kāpēc neatbildi?”, “Mums jārunā”. Un tad sākās apsūdzības: “Tu mani izmantoji un izmeti”, “Tu vienkārši baidies no īstām jūtām”, “Tu, tāpat kā visas sievietes, meklē sev bagātu papucīti”.
Es neatbildēju, domāju, ka viņš nomierināsies. Bet nē, viņš joprojām turpina man rakstīt un zvanīt, dažreiz mani izvelē pie darba vai pie mājām. Man viņa ir žēl, bet es nevēlos ar viņu turpināt attiecības. Pat nezinu, ko darīt šādā situācijā, jo es tā arī nevienam nepastāstīju par mūsu romānu. It kā neko bīstamu man viņš nedara, bet šī viņa neatlaidība mani biedē — kas viņam ir galvā? Es jau viņam piedraudēju ar policiju, bet viņš atbildēja:
— Es zinu, ka tev pret mani ir jūtas, tāpēc tu nekur neiesi.
Un tā savos 47 gados esmu pilnīgā neizpratnē, ko man darīt? Gribētos skatījumu no malas bez nosodījuma un pamācībām.
***
Skats no malas
Sveika, Irina! Paldies, ka dalījies ar savu stāstu. Pirmkārt, nešausti sevi — tas, ka pēc ilgām un smagām attiecībām ļāvies šai “otrajai vasarai”, ir pilnīgi saprotami. Tu atguvi dzīvesprieku un pārliecību par savu sievišķību, un tā ir vērtīga pieredze, ko vīrietis tev nevar atņemt pat pēc aiziešanas. Tomēr tavas bažas šobrīd ir pamatotas. Šeit ir daži ieteikumi no malas:
Atpazīsti manipulāciju: Viņa teikums “Tu neiesi, jo tev ir jūtas” ir klasiska emocionālā manipulācija. Viņš mēģina izmantot tavu labestību un pagātnes emocijas kā ieroci pret tevi. Īstas jūtas neiet roku rokā ar vajāšanu un robežu pārkāpšanu.
Pārtrauc “žēlošanu”: Tev ir viņa žēl, un tieši uz to viņš spēlē. Atceries, ka viņš ir pieaudzis 26 gadus vecs vīrietis, nevis bezpalīdzīgs bērns. Tava atbildība beidzas tur, kur sākas viņa nevēlēšanās pašam par sevi parūpēties.
Sāc runāt: Tu rakstīji, ka nevienam neesi stāstījusi par šo romānu. Tieši šis noslēpums dod viņam varu pār tevi. Pastāsti par situāciju kādam uzticamam draugam vai pat meitai. Tiklīdz šī situācija vairs nebūs “slepena”, tev pašai kļūs vieglāk novilkt robežas, un viņa ietekme mazināsies.
Drošība pirmajā vietā: Ja viņš turpina tevi “izvaktēt” pie darba, nebaidies tiešām vērsties attiecīgajās iestādēs vai vismaz parunāt ar darba vietas apsardzi. Viņa uzvedība (jeb stalking) nav mīlestības izpausme, bet gan kontroles mēģinājums. Tu esi stipra sieviete, kura spēja tikt galā ar 20 gadu laulības sabrukumu. Šis ir tikai neliels “mākonis” tavā jaunajā, brīvajā dzīvē. Nepieļauj, ka bailes sabojā to mieru, ko tik grūti atguvi.
Kādu padomu jūs dotu Irinai? Dalieties ar savu viedokli komentāros.
