Agrāk bija ugunīgs pielūdzējs. Pēc tam viss norima. Viņš sev mīļāko nemeklēs, jo ir slinks. Bet es…
Viņa sāka savu monologu ar frāzi:
– Es ar viņu esmu kļuvusi veca.
Tā arī vīram paziņoja. Vīrs klusējot pieņēma šo frāzi. Viņš ir mans vienaudzis, man un viņam ir 42, bērniem – 18, drīz dosies prom no mājām. Un ko man pēc tam ar viņu iesākt? Viņš nav slinks, daudz strādā. Bet ar viņu man nav izaugsmes un nav jaunu iespaidu. Garlaicība? Jā. Es sev uzdevu jautājumu. Un kā man pēc tam dzīvot, kad bērni aizies?
Pajautāju vīram. Viņš teica, lai es nemeklējot eksotiku, mēs taču dzīvojam mierīgi. Es tiešām esmu kļuvusi veca viņam blakus. Ne tāpēc, ka vīrs kaut ko darītu, tieši otrādi – viņš nedara neko. Manas bailes no šķiršanās ir pavisam citas dabas. Tās nav par nākotni. Tomēr šķirties es tomēr negribu, man tas ir grūti. Mums ar vīru bija brīnišķīga pagātne. Es mīlu vīru, tiešām mīlu. Un tas nav kaut kāds pieradums. Tā ir klusa, pierasta, mājīga mīlestība, līdzīga mīkstam mājas halātam.
Tomēr.. Viņā, vīrā, nav dzirksts, bet viņā ir siltums. Bet.. es ne tikai gribu jaunu dzīvi. Un iespaidus. Man ir sajūta, ka savu sievas un mātes pienākumu esmu izpildījusi. Tālāk būs vecmāmiņas pienākums. Bet pagaidām.. Man arī darbs ir apnicis. Kas ir mans darbs? Milzīgs tirdzniecības centrs, esmu galvenā administratore, kņada, cilvēki, problēmas. Un tam nav gala un nebūs. Traks darbs un pasīvs vīrs. Viņam viss ir labi. Darbs, piestrādāšana taksometrā, makšķerēšana, datorspēles. Dīvāns. Viss.
Bet tā taču ir mana un viņa dzīve
Un to saraut – tas ir tas pats, kas ar saknēm izplēst lapu no savas dzīves grāmatas, pašu apjomīgāko nodaļu. Viņš ir ļoti labs cilvēks. Uzticams vīrietis. Agrāk bija ugunīgs pielūdzējs. Pēc tam viss norima. Viņš sev mīļāko nemeklēs, jo ir slinks. Bet es? Sports, mainīju tēlus, bet tam visam pietika ar mēnesi. Tas ir kā mēģināt pamodināt interesi tajā, kuram šī interese nemaz nav vajadzīga. Droši vien esmu netaisna pret vīru. Nauda visa tiek nesta mājās, mājās ir kārtība, divas mašīnas, tas viss ir uz viņa pleciem. Bankas konts ir viņam, man un kopīgais.
Kopīgajā ir gandrīz visa viņa nauda, viņš vispār neiespringst, visa pietiek. Un ko, doties jaunā dzīvē, pilnā ar jauniem iespaidiem un sajūtām? Baisi nav tas, kas būs pēc tam. Baisa ir pati darbība “saraut”. Nodot mūsu kopīgos divdesmit gadus? Bet, atzīšos, kad es piespiežu sevi paskatīties aiz šī visa, aina kļūst nevis biedējoša, bet… kārdinoša. Es neredzu sevi vientuļu. Vīrieši man būs. Es pat esmu visam gatava. Bet vīrs ir vīrs, un es viņam vienmēr esmu bijusi uzticīga.
Kā es redzu savu dzīvi? Gribu mainīt darbu. Es pat par to runāju ar draudzeni. Viņa aizliks vārdu, arī biznesa centrs, tur vajag administratoru, bet tur ir mierīgāk. Naudas ziņā mazāk, bet tā nav problēma, svarīgi, ka tur mazāk piepūles un vienmēr var sarunāt. Un vēl.
Es redzu piesātinātas ikdienas gaitas: lidojumus uz koncertiem ar draudzenēm, kurus mēs vienmēr atlikām “uz vēlāku”; ilgas sarunas ar draudzenēm vai interesantiem vīriešiem, neskatoties pulkstenī un nedomājot “ko teiks vīrs”; spontānus izbraucienus uz interesantām vietām valstī vai ārzemēs. Es redzu ceļojumus. Ne tos, kurus mēs plānojām gadu un atlikām, jo “darbs”, “jātiek galā ar kredītu”, “pēc tam”. Bet tos, kas dzimst no vēlmes “es gribu redzēt šo saulrietu piektdienā pie jūras vai kalnos”.
Man jau bija tāda pieredze – “meiteņu ballīte” pārgājienā Tatros pirms trim gadiem. Mēs smējāmies līdz apmaldījāmies kalnos, iepazināmies ar svešiniekiem, dziedājām dziesmas. Es jutos viegla, daļa no pasaules, nevis novērotāja no mājīga, bet smacīga dzīvokļa loga.
Tieši tad viss arī sākās – ilgas pēc brīvības.
Es skatos uz savām neprecētajām draudzenēm un paziņām. Viņas neizskatās nelaimīgas.
Viņu dzīve nav tukša – tā ir pārpildīta ar interesantiem vīriešiem, tikšanām, braucieniem.
Vienai ir sava jogas studija, otrai – brīvprātīgais darbs labdarībā, trešā tikko atgriezusies no Vjetnamas.
Turklāt visas meitenes strādā. Vienai ir draugs, otrai – saprotošs vīrs, divas ir vientuļas..
Viņu acīs nav tā blāvā rutīnas sūruma, kas, es baidos, ir parādījies manējās.
Viņas “neatdzīvojas”, viņām ir tikai 42–47 gadi. Viņas dzīvo – spilgti, apzināti, dažreiz grūti, bet interesanti.
Reiz kādā forumā uzrakstīju, ka gribu spilgtu, notikumiem bagātu dzīvi, bet traucē vīra esamība.
Ko es saņēmu komentāros? – “Paliksi viena.”
Iespējams, vīrietis, kurš to raksta, patiesībā saka:
– Ka es vecumdienās palikšu viena. Man būs tukšums. Mana dzīve zaudēs jēgu.
Es pamanīju dīvainu likumsakarību. Zem jebkura video, kur sieviete stāsta par šķiršanos, parādās komentāri: “paliksi viena”, “dzīvosi mūžu ar kaķiem”, “pēc tam nožēlosi”.. Tos raksta galvenokārt vīrieši. Raksta ļauni, ar kaut kādu kodīgu, gandrīz personisku aizvainojumu. It kā pati doma, ka sieviete varētu labprātīgi aiziet no laulības paspārnes, būtu personisks aizvainojums. Agrāk šie vārdi biedēja, atbalsojās manās krūtīs.
Tagad man ir vienalga, ko domās citi, man ir svarīgi, ko domā vīrs.
Es tiešām baidos viņu zaudēt.
Konflikts? Jā. Acīmredzot es vēl neesmu nobriedusi. Bet baidos nokavēt laiku.
Nolēmu lūk, ko – parunāt ar viņu.
Ielūdzu vīru uz restorānu, lai parunātu. Pateicu viņam, ka viss ir nopietni.
Izklāstīju, ka viņa slinkums, apātija noveda mani pie domām, ka mūsu laulība man sāk traucēt.. Pateicu viņam, ka es viņu patiesi mīlu un ļoti baidos zaudēt, bet es negribu, lai mūsu laulība iznīcina mani un manus sapņus.
Es redzēju apjukumu viņa acīs.
Pēc tam bija vēl viena saruna, mājās. Sarežģīta saruna. Ar dusmām no viņa puses, bet es sapratu, kāpēc viņš tā.
Sieviete laulībā bieži kļūst par emocionālo un sadzīves kompasu, mājas pasaules pievilkšanās centru.
Draudi to zaudēt rada apjukumu, kas slēpjas aiz dusmām.
Pēc tam bija vēl viena saruna. Pēc īpaši smagas sarunas nevis par šķiršanos, bet vienkārši par manu “nepiepildītību”, viņa pierastā, nedaudz atsvešinātā maska uz mirkli noslīdēja.
Un acu dziļumā, tik pazīstamu, pazibēja kaut kas neaizsargāts un nobijies. Tās nebija dusmas. Tās bija šausmas par tieši manis zaudēšanu, viņš taču mani mīl, un es to zinu.
Tajā mirklī es sapratu, ka mēs abi esam slazdā. Viņš – pārliecības slazdā, ka mums jābūt kopā, neskatoties ne uz ko, kamēr es viņam blakus klusi garlaikojos.
Es – mīlestības-pieraduma un bailēs nodarīt sāpes slazdā.
Mīlestība starp mums ir palikusi. Bet tās nav kļuvis tā kā par maz.
Tās vietā ir nācis klusums apbrīnas, pārsteiguma un pozitīvu emociju trūkuma veidā.
Klusums ir mūžības skaņa, tajā pārāk skaļi skan manas pašas sirds puksti, kas pieprasa citu dzīvi.
Ne dzīvi ar kādu. Vienkārši dzīvi. Pilnīgu, savu, ar neprognozējamiem pavērsieniem, jaunām sejām, atvērtiem ceļiem un, iespējams, kļūdām. Es negribu “daudz vīriešu” kā mērķi. Es gribu iespēju nejaušam skatienam, kas uzsāk sarunu, kura aizvedīs notikumu, sajūtu, ķermeņu, emociju, sāpju, prieka nezināmajā..
Gribu jūtas, kas sit pa galvu, nevis klusi gruzd krūtīs.
Vīrs ir tas, kas gruzd.
Šķiršanās – tā nav bēgšana no vīra.
Tas ir mokošs, neticami sāpīgs solis pretī sev. Pretī sievietei, kāda es biju tajā ceļojumā: drosmīgai, smejošai, pasaulei atvērtai.
Tā sieviete nav mirusi. Viņa sapņo par brīvību, piespiesta ar kopējās sadzīves svaru, viņa mierīgo krākšanu naktīs un manu pašas neizlēmību.
Vai es baidos palikt viena? Nē. Es baidos nodzīvot visu dzīvi tādā skumjā, paredzamā pārī. Kur mīlestība ir, bet prieka – nav. Kur nav nekā, ko atcerēties, izņemot “parastu gadu”.
Es baidos nodot to meiteni, kura vēl joprojām dzīvo manī un sapņo nevis par mieru, bet par vētru. Pat jau pēc visām vilšanās reizēm atnāksi uz savām mājām bez viņa un paliksi viena – tu zināsi, ka esi dzīvojusi.
A tas, iespējams, arī ir pats svarīgākais kompass…
Inese apklusa.
Aiz loga bija decembris. Daži tūristi gāja ezera virzienā.
Sunīte Džūda pierasti ubagoji no viņiem ēdienu, skrienot nopakaļ un aprejot skopuļus.
Māris klusēja.
Inese bija viņu noķērusi slazdā. Viņa gaidīja, ko viņš teiks. Turklāt viņa gaidīja no viņa nevis viedokli, bet lēmumu.
Bet Māris saprata, ka viņam nav pat ko teikt. Viedoklis viņam bija viens – visi ir pelnījuši savu laimi.
Un vēl viņš zināja, ka kļūdās visi.
And vēl – ka laulība nav verdzība, ka labāk sagraut laulību nekā sevi..
Bet teikt to visu Inesei?
Viņš zināja tādus cilvēkus. Kuri gaida, ka viņu vietā kāds kaut ko izlems, lai noveltu atbildību par lēmumu.
– Māri, ko teiksiet? – Inese jautāja.
– Neko.
– Bet vismaz jūsu viedokli. Ko domājat, man tas ir svarīgi.
Māris saprata, ka jebkurš viņa vārds būs kļūdains.
Tomēr viņš pateica.
– Man vajag laiku, lai visu pārdomātu. Dzersim kafiju.
Nākamās dienas rītā Inese aizbrauca no viņa viesu mājas, viņu nebrīdinot.
Viņš viņai par to bija pateicīgs.
Lai gan pateikties vajadzēja aukstumam, kas kalla ciet šaurumu, prāmis varēja pārtraukt kursēt jebkurā brīdī, un tas nozīmētu, ka Ineses mašīna iesprūstu uz salas līdz februārim.
Arī tajā bija zīme..
Ka lēmumi jāpieņem ātri un tikpat ātri tie jāīsteno. Citādi var nokavēt.
Anitau ar galvu vajag domāt..