Reizēm tās vienkāršākās lietas ir pašas labākās. Šie pīrāgi manā virtuvē top tajās dienās, kad gribas ko sātīgu, bet negribas stundām gaidīt, kamēr rūgst mīkla.
Vakar pēcpusdienā sapratu, ka mājās nav ne kripatiņas maizes, bet gribējās kaut ko siltu un sātīgu. Atcerējos par veco labo kefīra mīklu, kas glābj brīžos, kad negribas gaidīt stundām, kamēr rūgst raugs. Šie pīrāgi jeb, kā mēs tos saucam, beljaši, izdodas tik sulīgi, ka visa ģimene bija pie galda vēl pirms pēdējā panna bija gatava.
Mīkla, kas nekad nepieviļ
Lielākais noslēpums šeit ir mīklas sastāvs. Daudzi brīnās, kā var iztikt bez olām un rauga, bet patiesībā tieši kefīra un sodas reakcija padara mīklu tik pūkainu un vieglu. Es vienmēr izvēlos treknāku kefīru, jo tad pīrāgi ir mīkstāki. Ja mājās ir aizķērusies karote skābā krējuma, droši lieciet klāt – tas tikai uzlabos garšu.
Svarīgi ir mīklu “nepārsātināt” ar miltiem. Tai jāpaliek ļoti mīkstai un pat nedaudz lipīgai. Ja miltu būs par daudz, pīrāgi pēc cepšanas kļūs cieti kā akmeņi. Lai mīkla neliptu pie rokām, es nevis kaisu vairāk miltu, bet vienkārši ieziežu plaukstas ar nedaudz augu eļļas. Tad strādāt ir prieks.
Kāpēc pildījums ir tik sulīgs?
Kamēr mīkla bļodā atpūšas kādas 15 minūtes, es sagatavoju gaļu. Parasti izmantoju jauktu malto gaļu, bet der jebkura, kas pašam garšo. Galvenais noteikums – sīpoli. Sīpolu nekad nevar būt par daudz. Es tos nerīvēju uz rīves, bet gan sasmalcinu ļoti smalkos kubiņos ar nazi, lai tie cepoties atdotu visu savu sulu.
Ir vēl viens mazs knifs, ko iemācījos no savas mammas. Maltajai gaļai obligāti jāpielej pāris karotes auksta ūdens vai pat ledus tējas. Tas var šķist dīvaini, bet tieši šis ūdens cepšanas laikā pārvēršas garšīgā buljonā pīrāga iekšpusē. Gaļa neizžūst un paliek mīksta.
Gatavošana bez steigas
Kad viss sagatavots, es darba virsmu viegli ieziežu ar eļļu. Mīklu sadalu nelielās bumbiņās, apmēram neliela ābola izmērā. Katru bumbiņu ar pirkstiem saplacinu plācenī, vidū lieku krietnu karoti gaļas un aizveru ciet. Es parasti atstāju mazu caurumiņu pīrāga vidū, lai redzētu, kā iekšā burbuļo sula, bet var taisīt arī pavisam ciet – tas ir gaumes jautājums.
Pannā eļļu leju dāsni. Pīrāgiem tajā jājūtas kā mazā peldē. Sākumā lieku pīrāgu ar to pusi uz leju, kur ir “vīle” vai caurumiņš. Tā gaļa uzreiz “aizveras” un sula neiztek ārā. Uguni nedrīkst likt pārāk lielu, citādi mīkla apbrūnēs minūtē, bet gaļa vidū paliks jēla. Vidēja uguns un nesteidzīga cepšana ir atslēga uz izdošanos.
Baudīšana un mazie prieki
Pēc cepšanas es pīrāgus vienmēr uzlieku uz papīra dvieļa. Tas uzsūc lieko eļļu, un pīrāgi paliek kraukšķīgāki, nevis taukaini. Pati grūtākā daļa ir nogaidīt tās piecas minūtes, kamēr tie nedaudz atdziest. Ja sāk ēst uzreiz, karstais buljons var apdedzināt mēli, bet pacietība šajā gadījumā tiešām tiek atalgota.
Šī recepte man patīk tāpēc, ka tā neprasa nekādus speciālus pirkumus. Viss parasti jau ir ledusskapī. Un pats galvenais – pēc pusstundas virtuvē ir tā smarža, kas uzreiz rada māju sajūtu.
Kas būs nepieciešams:
Mīklai:
Kefīrs (istabas temperatūrā) – 500 ml
Skābais krējums – 2 ēdamk.
Sāls un cukurs – pa 1 tējk.
Soda – 1 tējk.
Augu eļļa – 2 ēdamk.
Milti – apmēram 500–550 g (skatieties pēc izjūtas)
Pildījumam:
Maltā gaļa – 500 g
Sīpoli – 2 lieli gabali
Sāls, pipari un nedaudz auksta ūdens (sulīgumam)
Noteikti pamēģināšu! Paldies par šo recepti!
Ir arī labākas!
ja vajag varu iedot!