Nesen mūsu redakcijā pienāca vēstule no lasītāja Jāņa, kurš vēlējās dalīties savā nepatīkamajā pieredzē.
Viņš raksta:
“Es nekad neesmu bijis no tiem, kas sūdzas par ceļiem, bet tas, kas notika šajā aukstajā janvāra rītā, man lika pārdomāt visu. Šis nav stāsts par parastu ķibeli, bet par to, kā viena maza neuzmanība un mānīgs ‘sala slazds’ var mainīt dienas plānus un iztukšot maciņu.” Lūk, Jāņa stāsts.
Slazds, ko nepamanīju
Viss sākās kā parasts janvāra rīts. Termometrs rādīja -13°C, mašīna rūpīgi notīrīta, salons uzsilis, un ceļš uz darbu šķita pilnīgi drošs. Taču pie šāda sala mūsu ceļi kļūst neparedzami – asfalts burtiski sāk plaisāt un drupt zem riteņiem.
Braucot pa ierasto maršrutu, es pat neiedomājos, ka stingrais sals ir izveidojis to, ko autovadītāji visvairāk ienīst – asu, dziļu bedri, ko rīta krēslā un sarmā gandrīz nav iespējams pamanīt.
Pēdējā brīdī redzēju, ka priekšā braucošais auto aizdomīgi “noraustās”, bet nepaguva pat reaģēt, kad atskanēja briesmīgs trieciens. Tas nebija vienkārši troksnis – tā bija sajūta visā ķermenī, kad tu saproti: “Viss, šoreiz būs dārgi.”
“Tu arī? Es nupat turpat paliku…”
Nobraucu malā un ieslēdzu avārijas gaismas. Pie -13 grādiem stāvēt ceļa malā nav nekāda izklaide. Kamēr pētīju deformēto disku, pie manis piestāja vēl viena automašīna.
Vadītājs izkāpa, dvesa tvaikus aukstajā gaisā un tikai noteica: “Tu arī? Es nupat tajā pašā ‘akā’ atstāju pusi no savas piekares. Tikko bija lāpīts, bet sals visu izrāva ārā.”
Mēs tur stāvējām divi, un šis mirklis man lika aizdomāties – mēs ejam skates un uzturam auto, bet viena sekunde uz sasaluša asfalta var sabojāt visu dienu. Mana 20 minūšu rīta rutīna izvērtās četru stundu ilgā epopejā ar evakuatoru un servisu.
Eksperta komentārs: Kāpēc asfalts “plīst” lielā salā?
Daudzi domā, ka bedres rodas tikai pavasarī, taču -13°C temperatūra ir kritiska. Ja asfalta mikroplaisās ir palicis pat neliels mitrums, sasaltot tas izplešas un burtiski “uzspridzina” segumu no iekšienes. Šādos laikapstākļos asfalts kļūst trausls kā stikls.
Tiklīdz tam pāri pārbrauc smagāka tehnika, izveidojas “skaidra” bedre ar asām malām, kas pārsit riepas un loka diskus acumirklī.
Ko es iemācījos (un kas jāzina tev)
Sēžot servisa uzgaidāmajā telpā un skatoties uz tāmi, kas tuvojās 400 eiro, es sapratu trīs lietas:
Sals padara bedres asākas. Atšķirībā no pavasara “mīkstajām” bedrēm, sasalis asfalts cērt kā nazis. Ja redzi jebkādu nelīdzenumu vai tumšāku pleķi uz ceļa – met nost ātrumu.
Svarīgs ir ne tikai OCTA. Ja iebraucat bedrē, neaizbrauciet! Pie šāda sala riepa var neizlaist gaisu uzreiz, bet disks jau ir bojāts. Izsauciet likumsargus un nofiksējiet visu fotoattēlos. Bez protokola piedzīt zaudējumus no ceļu uzturētājiem būs neiespējami.
Spiediens riepās ir izšķirošs. Aukstumā spiediens riepās krītas. Ja tās ir pat nedaudz tukšākas, trieciens pret bedres malu aiziet tieši līdz diskam. Pārbaudi spiedienu tieši tad, kad uznāk liels sals!
Secinājums: Loterija uz sasalušā asfalta
Galu galā viss beidzās nosacīti labi, bet mans budžets kļuva par vairākiem simtiem eiro vieglāks. Šis stāsts nav par sūdzēšanos, bet par modrību. Pie -13°C uz ceļa nav vietas paviršībai. Dažreiz ir vērtīgi braukt lēnāk un veltīt vairāk uzmanības tam, kas notiek zem riteņiem, nevis komfortam salonā.
Ziemas braukšana Latvijā ir loterija. Šoreiz es “vinnēju” servisa apmeklējumu, bet ceru, ka mana pieredze palīdzēs jums šo “sala slazdu” pamanīt laicīgi.
Man tieši tāpat beidzās brauciens pagājušonedēļ. Remonts izmaksāja pusi algas, bet ceļu uzturētāji tikai noplāta rokas. Skumji, ka tāda ir realitāte.
Šausmas, katru pavasari viens un tas pats! Pēc tam pierādīt kaut ko un piedzīt zaudējumus ir gandrīz neiespējami. Paldies autorei par brīdinājumu.
Šausmas, katru pavasari viens un tas pats! Pēc tam pierādīt kaut ko un piedzīt zaudējumus ir gandrīz neiespējami. Paldies autorei par brīdinājumu.