Ja izrādās, ka piecdesmit gadu vecumā vīrietis īrē mājokli vai dzīvo kopā ar mammu, es saprotu: tālāk var neturpināt
Draudzene man pēc kārtējā neveiksmīgā randiņa pajautāja:
— Vai tu tagad uzreiz noskaidro, vai viņam ir dzīvoklis?
— Ne uzreiz, — es atbildēju. — Bet, ja izrādās, ka piecdesmit gadu vecumā vīrietis īrē mājokli vai dzīvo kopā ar mammu, es saprotu: tālāk var neturpināt.
Viņa paskatījās uz mani ar nosodījumu:
— Tā taču ir tīrākā merkantilitāte.
Es nopūtos. Ja viņa zinātu, kam esmu izgājusi cauri pēdējo piecu gadu laikā, viņa tā nerunātu. Jo runa nav par alkatību vai vēlmi “pagrābt svešu”. Runa ir par to, ka vīrietis bez sava stūra četrdesmit piecu gadu vecumā gandrīz vienmēr ir stāsts par nobrieduma trūkumu, nespēju uzņemties atbildību un mūžīgo “kaut kā jau izdosies”.
Tipisks portrets: it kā viss ir kārtībā, bet kaut kas nav lāga
Atveru iepazīšanās lietotni. Anketa: Dainis, četrdesmit septiņi gadi, pārdošanas menedžeris, ienākumi — virs vidējā. Fotoattēli pieklājīgi, rakstīts pareizi, intereses — sports, ceļojumi, kino. Izskatās perspektīvi. Sarakstāmies nedēļu. Viņš ir pieklājīgs, ar humoru, uzdod jautājumus par mani. Vienojamies tikties. Sēžam kafejnīcā, sarunājamies. Viss iet labi, līdz es pajautāju:
— Bet kur tu dzīvo?
— Īrēju dzīvokli. Vienistabas dzīvokli nomalē.
— Bet kāpēc nenopirki savu? Tu taču strādā jau sen.
Viņš parausta plecus:
— Nu, kaut kā neizdevās. Sākumā krāju mašīnai, tad tas tad vēl kaut kas notiek. Bet hipotēka — tas taču ir jūgs uz divdesmit gadiem. Negribu sevi sasaistīt.
Es pamāju, bet iekšēji jau saprotu: otrā randiņa nebūs. Ne tāpēc, ka viņš būtu slikts cilvēks. Bet tāpēc, ka četrdesmit septiņu gadu vecumā “neizdevās” — tie vairs nav apstākļi, tā ir izvēle.
Kāpēc sievietēm pēc četrdesmit tas ir svarīgi
Man ir četrdesmit deviņi gadi. Man ir savs divistabu dzīvoklis, par kuru es samaksāju pati. Strādāju, krāju, ņēmu, atdevu. Bija grūti, bet es sapratu: man vajag savu stūri. Vietu, kur es varu atgriezties, kur neviens nepateiks “vācies ārā”. Un kad es satieku vīrieti, kurš līdz gandrīz piecdesmit gadiem tā arī nav spējis tikt pie kaut vai maza dzīvoklīša, man rodas jautājums: ko viņš darīja visu šo laiku? Kur palika nauda? Kāpēc viņš nedomāja par nākotni?
Tas nav par merkantilitāti. Tas ir par pamata briedumu. Par spēju plānot, atlikt, būvēt. Ja vīrietis līdz piecdesmit gadiem to nav iemācījies, diez vai iemācīsies tagad.
Pirmais stāsts: vīrietis, kurš “pārlaida laiku” pie manis
Pirms trīs gadiem es tikos ar Andri. Viņam bija četrdesmit seši gadi, strādāja par inženieri, pelnīja ap 1000. Īrēja istabu komunālajā dzīvoklī, jo “tā bija lētāk”. Mēs tikāmies pusgadu, tad viņš piedāvāja sākt dzīvot kopā.
— Ļauj man pārvākties pie tevis, — viņš teica. — Tev taču ir divistabu dzīvoklis, vietas pietiks. Bet es palīdzēšu ar izdevumiem.
Es piekritu. Domāju, ka tas ir uz laiku, kamēr viņš atradīs kaut ko savu. Bet pagāja gads, un nekas nemainījās. Andris dzīvoja pie manis, maksāja pusi no komunālajiem maksājumiem un uzskatīja, ka ar to pietiek. Kad es ierunājos par to, ka mums vajag kaut ko kopīgu, viņš apvainojās:
— Es tāpat visu daru tavā labā. Ko tev vēl vajag? Es sapratu: viņam nevajag attiecības. Viņam vajag jumtu virs galvas un sievieti, kura šo jumtu nodrošinās. Kad es palūdzu viņu izvākties, viņš sašuta vēl mēnesi. Teica, ka esmu merkantila, ka lieku naudu augstāk par jūtām. Bet es zināju patiesību: viņš vienkārši meklēja nākamo “dzīvokli ar saimnieci”.
Otrais stāsts: filozofs bez pieraksta vietas
Viesturs, piecdesmit viens gads, mākslinieks. Mēs iepazināmies nejauši. Viņš bija interesants sarunu biedrs, daudz lasīja, sprieda par dzīvi. Trešajā randiņā es pajautāju par mājokli.
— Dzīvoklis? — viņš pasmīnēja. — Tas taču ir atavisms. Īpašums piesaista, padara tevi par sistēmas vergu. Es dzīvoju brīvi, īrēju, varu jebkurā brīdī celties un aizbraukt.
Skanēja skaisti. Gandrīz pārliecinoši. Bet tad viņš piebilda:
— Starp citu, tev taču ir savs dzīvoklis? Varbūt kādreiz iegriezīsimies pie tevis? Man kaimiņi ir trokšņaini, bet pie tevis noteikti ir kluss.
Es sapratu: viņa brīvības filozofija darbojas tieši līdz brīdim, kad vajag kaut kur pārnakšņot. Brīvība no īpašuma nez kāpēc netraucēja viņam rēķināties ar svešu īpašumu. Vairāk mēs netikāmies.
Trešais stāsts: mūžīgais optimists
Uldis, četrdesmit astoņi gadi, vidējā līmeņa vadītājs. Pelnīja 1200, īrēja vienistabas dzīvokli jau piecpadsmit gadus. Kad es pajautāju, kāpēc nenopirka savu, viņš atbildēja:
— Tūlīt, tūlīt nopirkšu. Jau krāju. Palicis pavisam nedaudz.
Pēc pusgada attiecībām es uzzināju: viņš “krāj” jau desmit gadus. Šajā laikā viņš nomainīja trīs automašīnas, aizbrauca piecos ārzemju atvaļinājumos, nopirka dārgu tehniku. Bet dzīvoklim tā arī nesakrāja.
— Saproti, — viņš skaidroja, — dzīve ir viena, kāpēc sev ko liegt? Dzīvoklis nekur nepazudīs. Bet dzīvoklis tieši “pazuda”. Cenas auga, viņa uzkrājumi zaudēja vērtību, bet viņš turpināja dzīvot šodienai. Un gaidīja, ka es dzīvošu tāpat — vai vienkārši ielaidīšu viņu savā dzīvoklī.
Kāpēc nauda nav arguments
Vīrieši bieži saka:
— Es taču neesmu nabags. Divi tūkstoši ir laba alga.
Jā, normāla. Bet parēķināsim. Īre lielā pilsētā — no četriem līdz sešiem simtiem. Komunālie. Ēdiens. Transports. Apģērbs, sadzīves izdevumi — vēl nez cik. Kopā: paliek nulle vai gandrīz nulle.
A ja vēl ir uzturlīdzekļi, palīdzība vecākiem, kredīti? Tad vispār mīnusi.
1000 nav bagātība. Tā ir izdzīvošana. Un vīrietis, kurš piecdesmit gadu vecumā dzīvo izdzīvošanas režīmā, nespēs sievietei piedāvāt stabilitāti. Tāpēc, ka viņam pašam tās nav.
Kas patiesībā biedē sievietes
Mani nebiedē naudas trūkums pats par sevi. Mani biedē tas, kas aiz tā slēpjas. Vīrietis bez dzīvokļa piecdesmit gadu vecumā gandrīz vienmēr ir cilvēks, kurš neprot plānot. Kurš dzīvo šodienai. Kurš nedomā par nākotni. Un kurš, visticamāk, rēķināsies ar mani kā ar “rezerves lidlauku”. Es jau esmu bijusi tāds lidlauks. Divreiz. Un vairāk negribu. Ne tāpēc, ka žēl kvadrātmetru. Bet tāpēc, ka esmu nogurusi būt par saimnieci mūžīgajiem viesiem, kuri paši nezina, kur dzīvos rīt.
Vai mēdz būt izņēmumi? Protams. Ir vīrieši, kuri zaudēja mājokli objektīvu apstākļu dēļ — krāpniecības, krīzes, nelabs gadījums. Ir tādi, kuri sāka krāt vēlu, bet tiešām krāj. Ir tādi, kuri ir gatavi būvēt no nulles kopā. Bet tādu ir vienības. Un viņi parasti nesaka “dzīvoklis ir atavisms” vai “kaut kā jau izdosies”. Viņi saka: “Man pašlaik ir sarežģīta situācija, bet es strādāju pie tā.” Atšķirība ir godīgumā un gatavībā uzņemties atbildību.
Ko es sapratu pati sev
Tagad es nekautrējos jautāt par mājokli jau agrīnā iepazīšanās posmā. Ne tāpēc, ka gribētu “pagrābt”. Bet tāpēc, ka gribu saprast: vai manā priekšā ir pieaudzis vīrietis vai mūžīgais students, kurš piecdesmit gadu vecumā joprojām “meklē sevi”? Man nevajag pili. Man vajag cilvēku, kurš ir spējis uzbūvēt kaut ko savu. Lai mazu, lai hipotēkā, lai nomalē. Bet savu. Tāpēc, ka tas liecina par spēju plānot, atlikt, domāt par nākotni. Par briedumu.
Ja piecdesmit gados tā nav, tātad arī nebūs. Vai jūs piekrītat šādai pozīcijai? Vai arī uzskatāt, ka dzīvoklis ir pārāk materiāls kritērijs attiecībām? Vīrieši, sakiet godīgi — ja piecdesmit gados jums nav sava mājokļa, ko jūs esat gatavi piedāvāt sievietei pretī? Un kāpēc viņai jums būtu jātic?
Sievietes, vai esat saskārušās ar vīriešiem, kuri meklēja nevis mīlestību, bet “dzīvokli ar saimnieci”? Kā jūs to atpazināt? Vai vēlaties, lai es palīdzu pielāgot arī kādu citu teksta daļu vai varbūt noformēt šo kā rakstu sociālajiem tīkliem?
