Mans ilgi lolotais sapnis par pirtiņu Ķekavā piepildīja un parādījās radi, kas iepriekš pat ciemos nebrauca
Manā iztēlē gadiem ilgi dega viena un tā pati aina: nevis parasta dārza būdiņa vai pilsētas duša ar aizsērējušu noteku, bet gan īsta, pamatīga guļbūves pirts. Es sapņoju par vietu, kur gaiss smaržo pēc sakarsētiem priežu sveķiem, kur krāsns akmeņu čuksti pārtop varenā tvaika mākonī un kur karstums nav vienkārši svelme, bet gan spēks, kas “iztīra” dvēseli un liek patīkami smeldzēt. Es iztēlojos sevi sēžam uz plašas koka verandas, ietinušos raupjā palagā, malkojot paša vāktu tēju un vērojot, kā saule lēnām grimst aiz meža galotnēm, krāsojot debesīs purpura triepienus.
Mēs ar sievu šo sapni lolojām un būvējām trīs garus, nogurdinošus gadus. Katrs dēlis un katrs akmens gāja caur mūsu rokām. Kad pēdējā nagla bija iedzīta, es svēti ticēju, ka esam uzcēluši miera ostu un personīgo idilli. Taču es smagi kļūdījos. Izrādījās, ka mēs esam uzcēluši lauku, kurā mums nācās aizstāvēties pret savu vismīļāko un tuvāko cilvēku – radinieku – izgājieniem.
Būvniecības sākumā es sev nosolījos: nekādas haltūras. Izvēlējos 6×4 metru guļbūvi no ziemas cirtuma kokmateriāliem – tie ir blīvāki un izturīgāki. Tikai par pašu karkasu pirms dažiem gadiem samaksāju ap 4000 eiro. Skatoties uz šodienas cenām, es saprotu, ka šāds projekts tagad viegli pārsniegtu 15 000 vai pat 20 000 eiro slieksni. Pamati tika lieti pamatīgi, ar dzelzsbetona armatūru, jumtam izvēlējāmies klusu un estētisku metāla dakstiņu.
Tomēr pirts sirds ir un paliek krāsns. Es atteicos no lētajiem “skārda bundžu” variantiem, kas sasilst piecās minūtēs, bet pēc stundas jau izdeg un izdala smacējošu, sausu karstumu. Tā vietā es investēju smagā čuguna kurtuvē ar slēgto akmeņu kameru, kas ietērpta masīvās talkohlorīta plāksnēs. Šis akmens spēj akumulēt siltumu stundām ilgi, sniedzot maigu, “samtainu” tvaiku. Šī krāsns kopā ar kvalitatīvu dūmvadu sistēmu man izmaksāja tikpat, cik labi uzturēts lietots vācu auto, taču es uzskatīju, ka veselība un bauda ir tā vērta.
No miera ostas par bezmaksas izklaides parku
Pirmie divi mēneši patiešām bija kā medusmēnesis. Mēs ar sievu eksperimentējām ar dažādām slotiņām – ozola, bērza, kadiķa –, mācījāmies “pieradināt” krāsni un baudījām klusumu. Taču ģimenes informācijas tīkls strādā ātrāk par internetu. Ziņas par “luksusa pirti” izplatījās zibens ātrumā.
Sākumā tas šķita nevainīgi. Sievas brālēns pieteicās ciemos uz šašliku vakaru. “Klausies, jums te tāda pirts! Vai mēs varētu burtiski uz piecām minūtēm ieskriet noskaloties pirms garā mājupceļa?” Nu, kā tu pateiksi “nē” savējiem? Viņi “ieskrēja” uz divām stundām, iznāca sarkani, tvaikojoši un laimīgi. Tikai pēc viņu aizbraukšanas es atradu pērtuvi pilnu ar saplosītām slotu lapām, bet priekštelpā spoguļojās dubļainas ūdens peļķes.
“Vienu reizi jau nekas, radinieki tomēr,” noteica sieva, pati nometusies ceļos ar grīdas lupatu. Bet tā bija Pandoras lāde. Nākamajā nedēļā jau zvanīja tante: “Mēs ar vīru un mazbērniem sestdien būsim jūsu pusē, lūdzu, uzkuriniet pirtiņu, mēs gribam bērniem parādīt, kas ir kārtīga lauku pirts!”
Es klusēju un kurināju. Tajā sestdienā es nejutos kā saimnieks, bet gan kā algots apkalpojošais personāls. Es pienesu malku, regulēju gaisa padevi, vācu izlieto kvasu uz verandas, kamēr mani radinieki baudīja manu darbu, pat nepiedāvājot palīdzēt. Līdz vasaras vidum mūsu dārzs bija kļuvis par caurstaigājamu sētu.
Brauca visi: brāļi, māsas, krustvecāki un cilvēki, kurus es pat vairs neatpazinu pēc sejas. Daži pat neuzskatīja par vajadzīgu piezvanīt – vienkārši iebrauca pagalmā: “Mēs te garām braucām, slotas bagāžniekā, cerams, ka krāsns jau karsta!” Savu sirdsapziņu un elementāru pieklājību viņi acīmredzot bija atstājuši pilsētas dzīvokļos.
Matemātika pret bezkaunību
Lūzuma punkts pienāca augustā. Mēs ar sievu bijām izplānojuši īpašu vakaru – biju nopircis svaigus vēžus, atdzesējis dzērienus, sagatavojis pirti tieši mums diviem. Pulksten sešos vakarā, kad mēs jau gatavojāmies doties iekšā, pie vārtiem atskanēja spēcīgs automašīnas signāls. Tāli radinieki no blakus novada bija ieradušies ar sešiem draugiem. “Mēs gribējām šiem džekiem parādīt, kādu pili esi uzcēlis! Viņi neticēja, ka tev ir čuguna krāsns!” Ar kasti dzērienu, smirdīgām kaltētām zivīm un portatīvo tumbu, no kuras dārdēja lēts roks, viņi atņēma manu vakara idilli.
Mēs ar sievu visu vakaru pavadījām ieslēgušies mājā, klausoties viņu rēkoņā un skaļajos saucienos, kas nāca no mūsu pirts. Tajā brīdī es sapratu: vai nu es šo pirti nodedzinu, vai arī radikāli mainu noteikumus.
Nākamajā rītā, kad vācu tukšās pudeles un tīrīju zivju zvīņas no koka soliem, es paņēmu kalkulatoru. Es izlēmu pieiet jautājumam kā uzņēmējs. Viens pirts cikls (iekurināšana, uzturēšana, uzkopšana) man izmaksāja ap 15–20 eiro tiešajos izdevumos (malka, elektrība, ūdens, mazgāšanas līdzekļi).
Ja pieskaitītu manu kā kurinātāja un apkopēja darba laiku (vismaz 4 stundas), kā arī pašas ēkas amortizāciju, cipars uzlēca līdz pat 50 eiro par reizi. Es sapratu, ka katru nedēļas nogali es burtiski izdalu radiniekiem pa 50 eiro banknotei, pretī saņemot tikai necieņu un netīrību.
Jaunie spēles noteikumi un “skopā radinieka” slava
Kad nākamajā piektdienā piezvanīja māsīca ar savu ierasto: “Čau, mēs rīt būsim ar slotām!”, es vairs nedrebēju. Es biju mierīgs. “Protams, mīļi gaidīti,” es teicu. “Tikai ņem vērā, ka pirts tagad darbojas pēc komercrežīma. 3 stundu seanss maksā 50 eiro no kompānijas. Ja gribat, lai es pēc jums satīru, vēl 10 eiro. Malka ir cenā, bet slotas un dvieļi – jūsu pašu.”
Iestājās klusums. Tad atskanēja sašutuma pilns: “Tu ko, joko? Mēs taču esam ģimene! Tu tiešām no savējiem prasīsi naudu?” “Nē, es nejokoju,” es atbildēju. “Es vairs nevēlos būt bezmaksas pirtnieks. Man tas maksā naudu un laiku. Ja cena šķiet par augstu, pilsētā ir publiskās pirtis, tur ir lētāk, bet ne tik tīri.”
Viņa nometa klausuli. Drīz vien sekoja mātes zvans. Viņa teica, ka es “pārdodot dvēseli par kapeikām” un “apkaunojot dzimtu”. Es viņai mierīgi aizsūtīju savu aprēķinu tabulu un piedāvāju: “Māmiņ, ja tev tik ļoti rūp radu mazgāšanās, tu vari katru nedēļu man pārskaitīt tos 30 eiro viņu vietā.” Viņa apklusa un vairs šo tēmu neaiztika. Es izveidoju estētisku plāksnīti un pieliku pie pirts durvīm:
Pirts seanss (3h): 50 €
Papildu stunda: 10 €
Uzkopšanas maksa (ja netīra paši): 10 €
Stingri aizliegts: Dzērieni un zivis pērtuvē.
Beidzot klusums un tīrība
Ziniet, cik daudz viesu pieteicās nākamajā mēnesī? Neviens. Tiklīdz pazuda burvju vārds “bez maksas”, visiem pēkšņi parādījās neatliekami dārza darbi vai vienkārši pazuda vēlme “baudīt tvaiku”. Tēvocis, kurš mīlēja liet iesalu uz manas dārgās krāsns, tagad, satiekoties uz ielas, skatās man cauri. Viņš pilsētā stāsta, ka es esot kļuvis par “naudas vācēju” un “skopuli”.
Bet es nekad neesmu bijis laimīgāks. Pagājušajā sestdienā es nesteidzīgi iekurināju pirti tikai sev un sievai. Mēs sēdējām uz tās pašas verandas, klusumā, bez svešas mūzikas un bez bailēm, ka tūlīt kāds iebrauks sētā. Gaiss šķita caurspīdīgs un viegls.
Pēc diviem mēnešiem viens no jaunajiem brāļadēliem tomēr piezvanīja. “Klau, dēļ tavas pirts mēs esam gatavi maksāt. Pilsētas pirtīs ir drausmīgi, bet mēs gribam kvalitāti.” Viņi atbrauca, līdzi paņēma savu malku (kaut teicu, ka nav vajadzīgs), bija klusi, pēc sevis visu izpucēja tā, ka spīdēja, un pie aizbraukšanas vēl pateicās par iespēju.
Šī maksa kļuva par dabisku filtru. Tā atsijāja tos, kuriem es biju tikai “ērts resurss”, un atstāja tos, kuri patiešām novērtē manu darbu un manu mājvietu. Un, ticiet man, kopš tā laika gaiss mūsu mājās ir kļuvis neaprakstāmi tīrāks.
