Latvijas pašvaldību dzīvē briest lielas pārmaiņas, jo valsts plāno mainīt veidu, kā pilsētas un novadi pārdala savu naudu. Pašreizējā sistēma, kurā turīgākās vietas uztur mazāk turīgās, tiek pamatīgi kritizēta jau gadiem ilgi.
Lai gan Finanšu ministrija pie jaunā modeļa strādā jau kopš 2024. gada, skaidrības joprojām ir mazāk nekā gribētos. Galvenais mērķis ir padarīt šo sistēmu taisnīgāku, taču katrai pilsētai par to ir savs, visai atšķirīgs viedoklis.
Kas īsti ir pašvaldību “kopīgais maks”
Vienkāršiem vārdiem sakot, pašvaldību finanšu izlīdzināšana ir mehānisms, kurā tās vietas, kurām klājas labāk, iemaksā naudu fondā, lai palīdzētu tām vietām, kurām ieņēmumu ir mazāk. Šobrīd galvenie maksātāji jeb “donori” ir Rīga un turīgās Pierīgas pašvaldības kā Mārupe, Ādaži un Ķekava. Piemēram, Rīga gadā šajā fondā iemaksā milzīgu summu – aptuveni 138 miljonus eiro, bet Mārupes novads ap 19 miljoniem.
Otrā pusē ir saņēmēji. Tie ir gandrīz visi pārējie Latvijas novadi un pilsētas. Interesanti, ka naudu saņem ne tikai tālāki reģioni, bet arī ekonomiski aktīvas vietas kā Valmiera, Ogre un Sigulda. Formula, pēc kuras to rēķina, ir sarežģīta: tajā skatās ne tikai uz iekasētajiem nodokļiem, bet arī uz iedzīvotāju skaitu, viņu vecumu un pašas teritorijas lielumu. Loģika ir tāda, ka bērnu dārzu un skolu uzturēšana, kā arī ceļu remontēšana lielā novadā izmaksā dārgāk.
Finanšu ministrijas jaunās idejas
Ministrija beidzot ir nākusi klajā ar pirmajām iestrādēm, kā sistēmu uzlabot. Viens no galvenajiem jaunumiem varētu būt nekustamā īpašuma nodokļa izslēgšana no aprēķina formulas. Tas nozīmētu, ka pašvaldības šo naudu varētu paturēt pie sevis un brīvāk izlemt, kur to tērēt. Tas dotu iespēju vietvarām tiešāk sarunāties ar saviem iedzīvotājiem par to, kāpēc šis nodoklis tiek maksāts un kāds labums no tā būs tieši viņu apkārtnei.
Otra lielā iecere ir ņemt vērā ne tikai to, kur cilvēks dzīvo, bet arī to, kur viņš strādā. Šobrīd viss iedzīvotāju ienākuma nodoklis aiziet tai pašvaldībai, kurā cilvēks ir deklarējis savu dzīvesvietu. Jaunais modelis paredzētu daļu no šīs naudas novirzīt tai vietai, kur atrodas darbavieta. Tas būtu stimuls pašvaldībām cīnīties par jauniem uzņēmumiem un darbavietām, jo tas tiešā veidā papildinātu viņu budžetu.
Gaidīšana uz datiem un 2027. gads
Lai gan jauno modeli grib ieviest jau nākamgad, te parādās nopietns šķērslis. Lai precīzi aprēķinātu naudas plūsmas pēc darbavietas lokācijas, ir vajadzīgi dati no Valsts ieņēmumu dienesta. Taču dienests sola, ka šādi dati pilnībā būs pieejami ne agrāk kā 2027. gadā. Tas rada situāciju, kurā jaunu sistēmu mēģina būvēt uz pieņēmumiem, nevis reāliem skaitļiem.
Daudzi pašvaldību vadītāji ir neizpratnē – kā var ieviest reformu, ja nav skaidrs, kā tā praktiski ietekmēs katra novada maku. Tas liek domāt, ka nākamgad mēs varētu piedzīvot tikai tādu kā pārejas posmu, bet īstās izmaiņas sajutīsim tikai pēc dažiem gadiem.
Pilsētas katra velk deķi uz savu pusi
Rīgas mērs norāda, ka galvaspilsētai iemaksas fondā ir ļoti smags slogs. Par tiem miljoniem, ko Rīga atdod citiem, varētu uzbūvēt vairākas modernas skolas. Turklāt Rīgas infrastruktūru ikdienā izmanto teju miljons cilvēku, nevis tikai tie 600 tūkstoši, kas tur dzīvo un maksā nodokļus. Viņaprāt, nodokļu sadale uz pusēm starp darba un dzīvesvietu būtu visgodīgākais risinājums.
Turpretī Jūrmalā un citviet uzskata, ka valstij pašai būtu vairāk jāiesaistās ar savu finansējumu, nevis tikai jāpārdala esošā nauda starp pašvaldībām. Jūrmalā cilvēki tiek aicināti deklarēties, tērējot tam reklāmas naudu, jo katrs iedzīvotājs ir būtisks budžeta pienesums. Arī pierobežas pilsētas, piemēram, Daugavpils, uzsver, ka viņu situācija ir specifiska – drošības jautājumi un attālums no galvaspilsētas prasa citādāku pieeju nekā Pierīgā.
Vai ar matemātiku pietiks?
Ekonomisti tikmēr brīdina, ka šī problēma nav atrisināma tikai ar vienkāršu matemātisku pārdali. Ja mēs gribam, lai Latvija attīstītos vienmērīgi, nevar skatīties tikai uz to, cik kurš nopelna. Ir jāvērtē arī tas, cik kuram ir jāiztērē. Piemēram, uzturēt infrastruktūru pierobežā vai lielā novadā ar maz iedzīvotājiem ir objektīvi dārgāk.
Svarīgi būtu noteikt skaidrus mērķus – ko mēs gribam sasniegt ar šo naudu? Vai tas ir labāks skolu tīkls, sakārtoti ceļi visā valstī vai vairāk jaunu rūpnīcu reģionos? Tikai pārbīdot skaitļus no vienas tabulas ailes otrā, reālā dzīve pašvaldībās var arī neuzlaboties. Ir nepieciešams redzēt valsti kā kopumu, kurā katrai vietai ir sava nozīme un vajadzības.
