Dailes teātra direktors Juris Žagars ir nolēmis viest skaidrību par pēdējā laikā daudz apspriesto tēmu – kāpēc leģendārās aktrises aizgāja no teātra štata un kā pārmaiņas ietekmeš sktītājus.
Viņš uzsver, ka ne Lidija Pupure, ne Olga Dreģe vai Mirdza Martinsone nav ne aizvainotas, ne arī necienīgi atlaistas. Gluži pretēji – sarunas esot bijušas ļoti atklātas un patiesībā pašas mākslinieces pirmās uzrunājušas vadību. Šis stāsts parāda pavisam citu bildi nekā tie pieņēmumi, kas iepriekš izskanēja publiskajā telpā.
Aktrisēm pašām bijis “neērti” saņemt algu
Žagars raidījumā atklāja detaļas, par kurām iepriekš klusēja. Izrādās, ka Olga Dreģe un Lidija Pupure jau pagājušajā gadā nākušas pie viņa uz sarunu. Viņas jutušās neērti par to, ka skaitās darbā un saņem algu, bet reāli uz skatuves kāpj tikai reizi vai divas mēnesī. Aktrises esot teikušas, ka viņām ir grūti skatīties acīs kolēģiem, kuri strādā katru dienu no rīta līdz vakaram.
Toreiz direktors viņas pierunājis palikt un pagaidīt, kā attīstīsies jaunā sezona. Tomēr šī gada oktobrī saruna atkārtojusies. Aktrises bijušas tiešas un lūgušas viņas “laist vaļā”, jo kauna sajūta par mazo slodzi neesot pazudusi. Arī ar Mirdzu Martinsoni saruna notikusi uzreiz pēc jaunā gada, un tajā valdījusi abpusēja izpratne par situāciju.
Kāpēc teātrim jāsamazina štati
Protams, šīm pārmaiņām ir arī tīri saimniecisks iemesls, ko nevar noliegt. Valsts ir samazinājusi dotāciju Dailes teātrim par vairāk nekā 270 tūkstošiem eiro. Tas ir nopietns trieciens budžetam, tāpēc Kultūras ministrija aicināja teātra vadību meklēt veidus, kā tērēt mazāk un nopelnīt vairāk.
Lai teātris varētu izdzīvot un turpināt strādāt, nācās pieņemt smagus lēmumus. Tika nolemts samazināt jauniestudējumu skaitu un ļoti rūpīgi izvērtēt, cik efektīvi strādā katrs darbinieks. Tas neattiecās tikai uz aktieriem – pārmaiņas skāra arī tehnisko personālu un saimniecisko daļu. Šādas strukturālas reformas nekad nav vieglas, taču šajā gadījumā tās sakrita ar pašu aktrisšu vēlmi mainīt savu statusu, skaidro Žagars.
Lai gan štata vietu skaits tiek samazināts, tas nenozīmē, ka iemīļotās aktrises vairs nekad neredzēsim uz skatuves. Teātra pasaule ir mainīga, un aktieri bieži vien turpina spēlēt konkrētas lomas kā ārštata mākslinieki. Galvenais šīs situācijas uzsvars ir uz to, ka šis nav bijis konflikts vai necieņa pret sirmgalvjiem, bet gan praktisks un godīgs lēmums.
Juris Žagars uzsver, ka publiski veidotais naratīvs par “izmešanu uz ielas” ir tālu no patiesības. Teātris joprojām augstu vērtē savas zvaigznes, taču šī brīža finansiālā situācija prasa pilnīgi citādāku pieeju darba organizācijai. Tas ir stāsts par godaprātu – gan no teātra vadības, gan no pašām aktrisēm, kuras nevēlējās vienkārši “skaitīties” sarakstā.
