Kaspars katru nakti 3 lavījās uz ledusskapi un izēda visu ko biju sagatavojusi nākamajai dienai, bet reiz es neizturēju un uzrīkoju viņam tādas vakariņas…
Agnese iznāca no darba stundu agrāk, nekā parasti, jūtot dīvainu, bet patīkamu satraukumu. Šodien viņa nepiestāja vietējā lielveikalā, lai kārtējo reizi nopirktu vīra iecienītos pusfabrikātus. Viņas ceļš veda uz tirgus tālāko stūri, kur starp nobružātām koka letēm slēpās maza, aromātiska garšvielu bodīte. Vecais pārdevējs, kurš izskatījās tikpat sens kā viņa tirgotais safrāns, uzlūkoja Agnesi.
Ieraudzījis viņas cieši sakniebtās lūpas un auksto, apņēmīgo skatienu, viņš uzreiz saprata: dāmai šodien nav vajadzīga ne maiga vaniļa, ne salda kanēļa miziņa. Viņai vajadzēja kaut ko, kas spēj mainīt likteņus.
— Man vajag, lai deg, — Agnese klusi, bet stingri noteica, atbalstot plaukstas pret leti. — Lai kož tā, it kā būtu pašā elles epicentrā.
Sirmgalvis neuzdeva liekus jautājumus. Viņš saprotoši pamāja un pēc brīža no slepena plaukta zem letes izvilka divas mazas, neuzkrītošas burciņas.
— Re, meitiņ. Malti kajēnas pipari no karstākajām plantācijām. Un šis — tīrs, koncentrēts ekstrakts. Viena vienīga pilīte šī brīnuma spēj izdedzināt caurumu pat viscietākajā sirdsapziņā. Ja tu tos sajauksi kopā, tu dabūsi kulināro napalmu. Tikai es tevi brīdinu — obligāti uzvelc gumijas cimdus, citādi tu rokas dabūs trūkties vēl pirms ēdiens būs gatavs.
Atpakaļceļā uz mājām Agnese lidoja kā uz spārniem, lai gan viņas somā dusa mazs noslēpums. Bērnus viņa jau no rīta bija operatīvi nogādājusi pie savas mātes, apsolot viņiem jautru nedēļas nogali ar vecmāmiņas pankūkām. Vīram viņa bija pateikusi, ka mājās plānota vērienīga “ģenerāltīrīšana”. Savā ziņā tā arī bija. Agnese bija nolēmusi beidzot izmēzt no savas dzīves gadiem uzkrāto vīra nekaunību un pašsaprotamo attieksmi pret viņas pūlēm.
Virtuvē viņa izvērsa vētrainu un precīzu darbību. Viņa nevis vienkārši gatavoja, bet veica rituālu. Tika nopirkta vislabākā, treknākā maltā gaļa — ideāls cūkgaļas un liellopa proporcijas sajaukums. Viņa sasmalcināja kalnu sīpolu, lai pildījums būtu sulīgs, un pievienoja krietnu sauju svaigas, smaržīgas dilles. Mīkla Agneses rokās kļuva paklausīga un elastīga. Šodienas vēlā vakara ēdienkartē bija čebureki — Kaspara lielākais vājums. Tas bija ēdiens, kura priekšā viņš zaudēja jebkādas pieklājības paliekas un gribu, līdzīgi kā izsalcis kaķis baldriāna tuvumā.
Agnese sacepa milzīgu kalnu. Zeltaini, kraukšķīgi, pūšļaini un neticami sulīgi — tie smaržoja tik kārdinoši, ka siekalas saskrēja mutē pat viņai pašai. Divdesmit gabalus viņa rūpīgi iepakoja konteinerā un paslēpa saldētavas pašā dziļumā, aiz noskrandušām saldēto pupiņu un diļļu pakām. Tā bija pārtika viņai un bērniem — normāls, mīlestības pilns ēdiens. Tad viņa dziļi ievilka elpu un ķērās pie vakara “naglas”.
Atsevišķā porcelāna bļodiņā viņa sajauca atlikušo gaļu ar to pašu sirmgalvja doto pulveri. Pievienoja nevis vienu, bet vairākas pilītes ekstrakta. Gaļas maisījums acu priekšā mainīja krāsu, kļūstot nevis vienkārši sārts, bet draudīgi, gandrīz luminiscējoši sarkans. Lai nomāktu piparu aso aromātu, kas jau sāka kost acīs, Agnese tur iespieda veselu galviņu ķiploka un dāsni piebēra klāt rupjo jūras sāli.
— Nu re, — viņa pati sev pačukstēja, aizlokot pēdējo mīklas malu. — Mērce un sulīgums, tieši kā tu vienmēr esi pieprasījis. Lai beidzot nav par sausu.
Viņa izveidoja trīs īpašos čeburekus. Ārēji tie bija nevainojami — tādi paši gaisīgi, skaisti un apetītlīgi kā pārējie. Tomēr zem tās plānās, kraukšķīgās mīklas kārtas nevis dusēja pildījums, bet snauda nikns vulkāns. Agnese tos svinīgi novietoja uz paša skaistākā servīzes šķīvja tieši ledusskapja vidū, acu līmenī. Viņa tos nepārklāja ne ar plēvi, ne vāku. Tas nebija vienkārši šķīvis; tas bija atklāts izaicinājums, koši sarkana lupata bullim, kurš pieradis naktīs laupīt ledusskapja saturu.
— Es eju gulēt, — viņa vienaldzīgi noteica Kasparam, kurš bija pārnācis no darba un jau sēdēja dīvānā, ierasti ieurbies savā planšetē, pat nepaskatoties uz sievas pusi. — Čebureki ir ledusskapī uz plaukta. Tikai neaiztiec, tie ir domāti rītdienas ciemiņiem. Tikko uzcepti, vēl dziest.
— Gan jau kaut kā iztikšu, — viņš neapmierināti norūca, pat nepateicis “paldies”. Taču Agnese pamanīja, kā kārē viegli iepletās, sajūtot virtuvē vējošo ceptas mīklas un gaļas smaržu.
Agnese aizgāja uz guļamistabu. Viņa apgūlās gultā, bet miegs bija tālu no viņas. Viņa atstāja durvis pusvirus un ieklausījās nakts skaņās. Viņa zināja savu vīru — viņa vājo raksturu un nespēju pretoties kārdinājumam neeksistēja. Pulkstenis pie sienas gausi tikšķēja. Viens naktī. Divi. Dzīvoklis bija iegrimis smagā, miegainā klusumā, ko pārtrauca tikai Kaspara retā krākšana blakus istabā. Tad iestājās miers. Tieši pulksten trijos naktī, kā pēc saraksta, atskanēja klusa koka grīdas čīkstēšana un basu kāju šļakstēšana pa laminātu.
Šļap-šļap-šļap.
Kaspara smagie soļi virtuvē skanēja pārliecināti. Viņš pārvietojās kā savas valstības valdnieks, kurš nakts aizsegā dodas ievākt kārtējo nodevu no pavalstniekiem. Agnese dzirdēja, kā lēnām un nodevīgi iegriežas ledusskapja durvju gumija. Viņa aizturēja elpu, sirds sāka pukstēt straujāk. Tagad.
Atskanēja papīra šalkoņa un šķīvja klusa šķindoņa pret stikla plauktu. Pēc tam sekoja tā pati raksturīgā, negausīgā un skaļā čāpstināšana. Kaspars nekad neapgrūtināja sevi ar ēdiena sildīšanu naktīs; viņš to vienkārši ēda lieliem gabaliem, kā izbadējusies čūska, pat neizbaudot garšas nianses. Viens kumoss. Divi kumosi. Iestājās pēkšņs, griezīgs klusums.
Tad čāpstināšana apstājās kā nocirsta. Atskanēja dīvaina, burbuļojoša skaņa — it kā kāds būtu mēģinājis norīt karstu ogli un vienlaikus strauji ievilkt gaisu caur cieši sakostiem zobiem.
— Hhhhh… — dobji atskanēja no virtuves. — Khhh… A… Aaaa!
Pēkšņi taburetes gāšanās troksnis nogranda kā bumbas sprādziens klusajā dzīvoklī. Agnese lēnām, bez steigas piecēlās, uzmeta savu zīda halātu un mierīgi izgāja gaitenī. Viņa neieslēdza lielo gaismu, ļaujot virtuves nakts lampiņai izgaismot tur notiekošo drāmu.
Kaspars burtiski karājās pie virtuves izlietnes, ar abām rokām kā spīlēm ieķēries ūdens krānā. Viņa seja bija it kā viņš būtu pavadījis trīs stundas karstākajā pirtī.
— Aaaa! — viņš spēja tikai sēkt starp izmisīgiem ūdens malkiem. — Deg! Viss deg! Pie velna, Agnese
Turpat uz galda, mēnessgaismas apspīdēts, gulēja pusapēsts čebureks. No tā iekšpuses lēnām iztecēja sarkana, eļļaina sula, piepildot virtuvi ar ķiploku un neizbēgamas kulinārās katastrofas aromātu. Agnese atspiedās pret durvju stenderi un sakrustoja rokas. Viņa neizskatījās ne dusmīga, ne pārsteigta. Viņa uzlūkoja savu vīru ar tādu pašu vēsu, pētniecisku interesi, ar kādu entomologs pēta neparastu kukaini.
— Kas notika, mīļais? — viņa iejautājās. Viņas balss skanēja tik maigi kā dārgs samts, kurā pavisam nejauši ietīts ass ķieģelis. — Vai atkal sanāca par sausu? Varbūt par maz sāls?
Kaspars lēnām pagrieza pret viņu seju. Viņš nespēja pateikt nevienu sakarīgu vārdu. Viņš tikai rādīja uz tukšā šķīvja pusi, it kā tur būtu materializējies tarantuls vai pats sātans.
— Ūdeni… vai iedod pienu… — viņš beidzot izdvesa.
— Ak, vai, zini, — Agnese bēdīgi pašūpoja galvu, — bet piena mājās nav. Tu taču vakar vakarā pēdējo litru izdzēri tieši no pakas, kamēr es biju vannas istabā. Vai neatceries?
Kaspars spalgi iebrēcās un atkal metās pie ūdens krāna, taču remdenais ūdens tikai pastiprināja visu. Kasparam šķita, ka viņa iekšienē ir iekūruši savu lielāko ugunskuru.
— Ko tu… tajā gaļā… iebāzi? — viņš aizsmakušā balsī izdvesa, kad pirmais vilnis nedaudz atkāpās.
— Es? — Agnese nevainīgi pacēla uzacis. — Kaspar, par ko tu runā? Tā ir vienkārši recepte ar nosaukumu “Pūķa elpa”. Mēs ar kolēģēm darbā saderējām, kura spēs izturēt pasaulē asāko piparu garšu. Es šovakar tikai trenējos, uztaisīju dažas testa sagataves. Bet ko tu te dari? Tu taču teici, ka neaiztiksi. Es tevi skaidri brīdināju, ka tas ir rītdienai.
Viņa piegāja pie galda, ar diviem pirkstiem paņēma šķīvi ar “pārsteiguma” paliekām un demonstratīvi iemeta tās miskastē.
— Cik žēl, — viņa smagi nopūtās. — Es tā centos. Pat speciālu piparu šķirni no ārzemēm pasūtīju. Bet, tā kā tu neizturēji un apēdi manas derību sagataves, varu tevi tikai apsveikt. Tu esi kļuvis par mūsu ģimenes asuma čempionu.
— Tu esi… — Kaspars lēnām slīdot gar virtuves skapīti uz grīdas.
— Nepārspīlē, dārgais, — Agnese vienmērīgi noteica. — Tās ir tikai dabas dotas garšvielas. Ļoti veselīgas — sadedzina taukus, tieši kā tu vienmēr gribēji.
Kaspars pie izlietnes pavadīja vēl vismaz stundu. Šķita, ka viņš ir izsūknējis visas pilsētas ūdensvada rezerves, mēģinot nodzēst iekšējo uguni.
Kopš tās liktenīgās nakts mājas atmosfērā iestājās nebijusi un gandrīz mistiska kārtība. Kaspars vairs neuzskatīja sevi par neapstrīdamu ledusskapja suverēnu. Tagad, pat nedaudz izsalcis, viņš tuvojās baltajam virtuves skapim ar tādu pašu piesardzību, ar kādu sapieris tuvojas neatpazītam objektam.
Ja viņš uz kāda konteinera ieraudzīja uzlīmi “Pusdienas” vai “Bērniem”, viņš apmeta tam plašu līkumu. Viņš kļuva nedabiski un aizdomīgi pieklājīgs. Tagad viņš mēdza ienākt virtuvē un klusi pajautāt, vai viņam ir atļauts paņemt kādu ābolu vai maizes šķēli. Viņa nakts reidi pie ledusskapja beidzās reizi par visām reizēm — acīmredzot atmiņas par “Pūķa elpu” bija daudz spēcīgākas par jebkuru bada sajūtu.
— Gribēsi kotleti? — Agnese kādā mierīgā trešdienas vakarā pajautāja, pamanot viņa ilgo skatienu uz pannas pusi.
Kaspars manāmi noraustījās, un viņa piere pārklājās ar aukstiem sviedriem.
— Un… kas tajā ir iekšā? — viņš ļoti piesardzīgi un klusi precizēja, neizlaižot pannu no acīm.
— Tikai svaiga liellopu gaļa, — Agnese silti pasmaidīja, uzlūkojot vīru. — Un maza deva cieņas pret citu cilvēku darbu.
Kaspars smagi nopūtās, klusējot pagriezās un aizgāja taisīt sev sviestmaizi ar lētāko veikalā pirktu desu. Tā šobrīd šķita visdrošākā izvēle visā pasaulē.
