Kad mēs sākām liet pirts pamatus, es pat nevarēju iedomāties, ka lielākās izmaksas nebūs cements vai koks, bet gan paša nervi. Mans mērķis nebija uzsliet pagaidu dārza dušu, bet gan pamatīgu guļbūvi, kas kalpotu gadu desmitiem un kļūtu par mūsu miera ostu.
Iztēlojos, kā pēc saspringtas nedēļas atslēgšos no pasaules, sajutīšu karsto tvaiku un pēc tam klusumā vērošu zvaigznes no savas terases. Mēs ar sievu šajā projektā “iekrāmējām” trīs gadus smaga darba un katru brīvo līdzekli, lai viss būtu perfekti.
Taču brīdī, kad pēdējā nagla bija iedzīta, izrādījās, ka miera vietā esam ieguvuši “publisko objektu”, kurā tuvākie cilvēki sāka uzvesties kā saimnieki, pilnībā aizmirstot par pieklājību.
Pirts par privātmājas cenu: kāpēc kvalitāte maksā dārgi
Es uzreiz nolēmu – nekādu lēto risinājumu. Izvēlējos pamatīgus guļbaļķus, kas gādāti īstajā laikā. Ja es šodien sāktu šādu būvniecību ar pašreizējām cenām, tas izmaksātu tikpat, cik neliela jauna māja.
Bet pirts dvēsele ir krāsns. Es kategoriski atteicos no metāla “kastiņām”, kas ātri uzkarst un tikpat ātri atdziest. Tā vietā pasūtīju smagu čuguna kurtuvi ar slēgto sistēmu, kas apšūta ar masīviem akmeņiem. Kopā ar uzstādīšanu šis prieks izmaksāja kā labi uzturēts spēkrats, bet tvaika kvalitāte bija nepārspējama – maiga un dziļa.
Idille, kas sabruka pēc pirmā “šašliku vakara”
Pirmos mēnešus mēs tiešām baudījām savu darba augli. Tikai mēs divatā, meža klusums un karsts tvaiks. Taču runas par “ideālo pirti” starp radiniekiem izplatījās vēja spārniem. Viss sākās pavisam nevainīgi, kad sievas brālēns it kā starp citu apvaicājās:
“Klausies, jums pirts jau darbojas? Vai mēs varētu burtiski uz mirkli ieskriet noskaloties?”
Toreiz es nepateicu “nē”, un tā bija kļūda. Viņi “noskalojās” divas stundas, bet pēc tam man nācās vākt slapjus gružus un slaucīt peļķes. Sieva toreiz vēl mierināja, ka savējiem jau žēl nav.
Bet tas bija tikai sākums. Jau drīz rīkot rīkojumus sāka tantes un tēvoči, paziņojot, ka brīvdienās būs klāt ar visiem mazbērniem. Es attapos situācijā, kurā savā īpašumā vairs nebiju mājas saimnieks, bet gan bezmaksas kurinātājs un apkopējs. Kamēr es stiepu malku, radinieki uz terases baudīja dzīvi.
Kad cieņa pret svešu darbu pazūd pilnībā
Līdz vasaras vidum pie mums valdīja caurstaigājamā sēta. Cilvēki pat vairs neuzskatīja par vajadzīgu brīdināt par ierašanos. Vienkārši atbrauca, nopīpināja pie vārtiem un sauca: “Mēs jau klāt, metiet krāsnī malku!”
Visvairāk sāpēja attieksme. Viņi izturējās tā, it kā malka pati saskaltu, ūdens nekas nemaksātu un elektrības rēķini mūs neskartu. Pirts lēnām sāka “nolietoties” – saskrāpētas lāvas, mūžīgais mitrums un nekārtība.
Viss kulminēja augusta vakarā, kad bijām ieplānojuši mierīgu atpūtu divatā. Tikko biju visu sagatavojis, kad sētā iebrauca tālāki radi ar draugu kompāniju, kurus redzēju pirmo reizi. Viņi bija atbraukuši “parādīt džekiem kruto pirti”. Tajā vakarā mēs ar sievu nosēdējām mājā, klausoties svešu cilvēku bļaustīšanos savā pagalmā. Tas bija pēdējais piliens.
Matemātika, kas atvēra acis
Nākamajā rītā es apsēdos pie galda ar kalkulatoru. Es saskaitīju visu: malku, elektrību, ūdeni, dvieļu nodilumu un stundas, ko pavadu tīrot. Cipars bija šokējošs. Es burtiski katru nedēļu dāvināju radiniekiem naudu, lai viņi varētu pie manis “pašikot”.
Kad māsīca piezvanīja nākamajā piektdienā, es vairs neattaisnojos. Es mierīgi pateicu, ka turpmāk pirts apmeklējums būs maksas pakalpojums.
Pirmā reakcija bija apstulbums. Kā es varot prasīt naudu no “savējiem”? Lai pieliktu punktu, es izveidoju ziņu visiem pirts mīļotājiem:
“Dārgie radi un draugi! Tā kā pirts uzturēšana ir dārgs hobijs, turpmāk visiem viesiem būs jāpiedalās izmaksu segšanā. Seanss maksās 30 eiro, bet pēc sevis viss obligāti jāatstāj kārtībā. Ja uzkopšanu uzticēsiet man, būs jāpiemaksā vēl desmitnieks.”
Rezultāts: Klusums, kas dārgāks par naudu
Ziniet, cik daudz radu pieteicās nākamajā nedēļā? Neviens. Tiklīdz pazuda iespēja atpūsties uz sveša rēķina, visiem pēkšņi parādījās neatliekami darbi. Daži pat sāka mani saukt par “dzimtas kaunu” un skopuli, kas “pārdod dvēseli”.
Bet man kļuva vieglāk. Pagājušajā sestdienā mēs ar sievu beidzot baudījām to mieru, kura dēļ šo pirti būvējām. Neviena sveša trokšņa, tikai meža šalkoņa.
Pēc laika emocijas pierima, un pieteicās brāļadēls, kurš saprot lietu vērtību. Viņš piekrita noteikumiem, atveda savu malku un pēc tam visu iztīrīja tā, ka spīdēja. Viņš pateicās par iespēju, jo saprot, ka kvalitāte maksā.
Šī cena kļuva par izcilu filtru. Cilvēki, kuri mani vienkārši izmantoja, atkrita paši, bet tie, kuri mūs tiešām ciena, palika.
Ko no tā mācīties? Robežu nospraušana nav mantkārība. Tā ir pašcieņa. Ja jūtat, ka jūsu labvēlība tiek izmantota, nebaidieties pateikt “nē” vai nosaukt cenu. Īstie cilvēki to sapratīs, bet pārējie lai meklē citu upuri. Paša miers ir dārgāks par viltus draudzību.
Mums bija tieši tāpat ar lauku māju. Visi brauc, atpūšas, bet neviens pat malkas pagali neatved vai grīdu neizmazgā pēc sevis. Pareizi vien ir – savs īpašums ir jāaizstāv!