Es domāju, ka pensijā atpūtīšos, palasīšu grāmatas, pastaigāšu pa izstādēm. Bet tā vietā atkal autiņi, puņķi un kaprīzes
Vēsma rūpīgi izkārtoja tasītes uz virtuves galda. Šodien ir trešdiena, tātad meita Maruta atkal atvedīs visus trīs mazbērnus. Sieviete nopūtās, raugoties sienas pulkstenī. Tieši pēc pusstundas sāksies kārtējais vecmāmiņas pienākumu maratons.
– Vēsma, kāpēc tu esi tik sabozusies? – Pēteris ieskatījās virtuvē, turot rokās avīzi.
– Nu, kā parasti, Pēteri. Maruta atvedīs bērnus.
– Visus trīs? – viņš sarauca pieri. – Atkal līdz svētdienai?
– It kā tu nezinātu, – Vēsma saknieba lūpas. – Viņai taču ir “svarīgas lietas”.
Pēteris papurināja galvu un nozuda viesistabā. Viņš jau sen bija iemācījies izgaist, kad mājās parādījās mazbērni. Te pēkšņa makšķerēšana ar draugiem, te steidzams remonts garāžā. Vēsma pat nemēģināja viņam pārmest – bezjēdzīgi. Zvans pie durvīm atskanēja tieši pulksten divos dienā. Uz sliekšņa stāvēja Maruta ar trim bērniem un četriem maisiņiem.
– Mamma, glāb. – meita iesāka jau no sliekšņa. – Man darbā tāds sastrēgums, vienkārši ārprāts.
Vēsma klusējot paņēma maisiņus, kamēr dzīvoklī ieskrēja 8 gadus vecais Kārlis, 6 gadus vecā Santa un trīs gadus vecais Jānis.
– Omīt! – Santa iesaucās, apķerot vecmāmiņas kājas. – Kas mums būs pusdienās?
– Vistas zupa un kotletes, – atbildēja Vēsma, vienlaikus mēģinot noturēt līdzsvaru un nenomest mantas.
Maruta jau vilkta no somas laukā grāmatas, rotaļlietas un bērnu drēbju kaudzes.
– Mammu, es visu parakstīju, kam kas pieder. Jānim ciet deguns, re kur pilieni. Santai vajag taisīt vingrinājumus divreiz dienā. Bet Kārlis lai pamācās matemātiku, es ieliku mācību grāmatu.
Vēsma māja ar galvu, domās atvadoties no nedēļas plāniem.
– Mammu, tu mani klausies? – Maruta noklikšķināja pirkstus mātes sejas priekšā. – Es saku, svētdienas vakarā paņemšu. Varbūt pat agrāk, ja paspēšu.
– Protams, meitiņ, – automātiski atbildēja Vēsma. – Ej.
Kad aiz Marutas aizvērās durvis, Vēsma pagriezās pret mazbērniem. Kārlis jau bija ieslēdzis televizoru pilnā skaļumā, Santa iztukšoja savas somas saturu tieši uz koridora grīdas, bet mazais Jānis ar aizdomīgu interesi pētīja istabas puķes uz palodzes.
– Tā, bērni, – Vēsma sasita plaukstas. – Vispirms pusdienas, pēc tam diendusa.
– Es negribu gulēt. – nekavējoties paziņoja Santa. – Es jau esmu liela.
– Bet es gribu multenes. – piebilda Kārlis.
Jānis vienkārši sāka skriet. Tāpat vien, kompānijas pēc.
Vēsma dziļi nopūtās. Sapņu pensija bija sākusies…
Tu taču visu mūžu ar bērniem esi strādājusi
Pirmās dienas vakarā sieviete jutās kā izspiests citrons. Kārlis, dzenājot Santu pa dzīvokli, sasita vāzi. Santa sarīkoja plūdus vannas istabā, izdomājot izmazgāt savas lelles kleitu. Savukārt Jānis pamanījās atrast un nedaudz saēsties zobu pastu no tūbiņas, kamēr vecmāmiņa slaucīja peļķes.
– Bērni, vakariņās. – sauca Vēsma, izliekot šķīvjus.
– Es to neēdīšu. – paziņoja Kārlis, ieraugot sacepumu. – Mammai ir citādāk.
– Bet es gribu picu. – piebalsoja Santa.
Jānis klusējot apgāza savu šķīvji.
– Omītei nav picas, – nogurusi teica Vēsma. – Ir sacepums. Ļoti garšīgs.
– Tad es neēdīšu. – dramatiski paziņoja Kārlis, sakrustojot rokas uz krūtīm.
Pēc pusstundu garas pierunāšanas un solījumiem bērni tomēr paēda. Vēsma sāka viņus gatavot miegam.
– Omīt, bet pasaciņu? – palūdza Santa, rāpjoties zem segas.
– Man arī. – pieprasīja Kārlis.
– Man arī. – atbalsoja Jānis.
Vēsma apsēdās uz gultas malas un atvēra grāmatu. Pasakas par burvju mežu trešajā lappusē viņa pamanīja, ka Jānis jau guļ. Piektajā lappusē iemiga Santa. Kārlis turējās visilgāk, bet pasakas beigās arī viņa acis aizvērās. Sieviete klusiņām izgāja no istabas un pievēra durvis. Dzīvoklī beidzot iestājās klusums. Vēsma aizvilkās līdz virtuvei, kur viņu gaidīja vīrs Pēteris ar tējas tasi.
– Noliki gulēt? – viņš čukstus pajautāja.
– Noliku, – Vēsma noslīga uz krēsla. – Pēteri, man šķiet, ka es tā neizturēšu.
– Beidz, – vīrs atmeta ar roku. – Tu taču visu mūžu ar bērniem esi strādājusi.
– Viena lieta ir būt sākumskolas skolotājai, un pavisam cita – auklēt trīs bērnus visu diennakti, – viņa iebilda. – Skolā bija zvans no stundas, bet šeit… Es domāju, ka pensijā atpūtīšos, palasīšu grāmatas, paizstaigāšu izstādes. Bet tā vietā atkal autiņi, puņķi un kaprīzes.
– Tad atsakies, – ierosināja Pēteris. – Pasaki Marutai, ka vairs nevari.
Vēsma rūgti pasmīnēja:
– Un kur viņa bērnus liks? Viņai ir darbs, vīrs komandējumos. Nevar taču viņus vienus atstāt.
– Nu, lai nolīgst aukli, – vīrs paraustīja plecus.
– Par viņas algu? – Vēsma papurināja galvu. – Tu taču zini, cik viņa saņem.
Pēteris klusēja. Viņš zināja, ka ko teikt ir bezjēdzīgi. Viņa sieva nekad neatteiks meitai, pat ja tas sagraus visus viņas plānus par pelnīto atpūtu. Vēsma izdzēra tēju un devās uz vannas istabu. Rīt gaidīja jauna diena, pilna ar bērnu saucieniem, izmētātām rotaļlietām un bezgalīgiem “omīt, vai drīkst…?”.
Nākamās dienas sievietei saplūda vienā bezgalīgā maratonā. Celšanās septiņos no rīta, jo Jānis modās līdz ar pirmajiem saules stariem. Brokastis, mazgāšanās, ģērbšanās. Pastaigas pagalmā, kur nācās izšķirt nesaskaņas ar citiem bērniem un skaidrot, kāpēc nedrīkst ēst sniegu un mētāties ar akmeņiem. Svētdienas rītā, kad Vēsma gatavoja brokastis, atskanēja telefona zvans.
– Mammu, čau! – Marutas balss skanēja vainīgi. – Te tāda lieta… Mani sūta steidzamā komandējumā līdz otrdienai. Tu taču tiksi galā ar bērniem vēl pāris dienas?
Vēsma sastinga ar karoti rokā. Iekšā viss sažņaudzās, bet viņa piespieda sevi atbildēt mierīgi:
– Protams, meitiņ. Neuztraucies.
– Tu un meitai esi zelts. – Maruta nopriecājās. – Es tev atvedīšu suvenīru.
Nolikusi klausuli, Vēsma smagi apsēdās uz krēsla. Vēl trīs dienas. Viņa nebija pārliecināta, ka izturēs.
– Omīt, Jānis zīmē uz tapetēm. – no istabas atskanēja Santas sauciens.
Vēsma pielēca kājās un skrēja glābt sienas. Jānis tiešām aizrautīgi vilka ar flomāsteru pa svaigajām tapetēm, kuras viņi ar Pēteri bija uzlīmējuši tikai pirms diviem mēnešiem.
– Nedrīkst. – Vēsma atņēma flomāsteru. – Zīmēt vajag uz papīra.
Jānis sāka brēkt tā, it kā viņam būtu atņemts pats dārgākais dzīvē. Viņa uznāciens pamodināja Kārli, kurš gulēja ilgāk par citiem.
– Kas notika? – zēns miegaini jautāja, iznākot no guļamistabas.
– Omīte flomāsteru atņēma. – pasūdzējās Santa, lai gan pati tikko bija brāli nodevusi.
Līdz pusdienlaikam Vēsma saprata, ka viņai paliek par grūtu. Bērni dzenājās pa dzīvokli, spēlējot kādu trokšņainu spēli ar skriešanu un dipoņu. Pēteris jau no rīta bija aizlaidies pie drauga “palīdzēt ar mašīnu” un solīja atgriezties uz vakaru.
– Bērni, klusāk. – Vēsma palūdza. – Omītei tas ir par skaļu.
– Bet mammai nekad nav par skaļu, – piebilda Kārlis. – Viņa ar mums spēlējas.
Šī frāze Vēsmai iedzēla. Protams, Maruta varēja spēlēties ar bērniem – viņa pavadīja ar tiem pāris stundas vakarā, nevis sēdēja caurām diennaktīm nedēļām ilgi.
– Omīt, paspēlējam paslēpes! – Santa ierosināja, raustot viņu aiz piedurknes.
– Labāk palasīsim grāmatu, – Vēsma mēģināja izvairīties.
– Negribu grāmatu. – meitene sāka kaprīzēties. – Gribu paslēpes!
Un Vēsma atkal padevās. Viņa skaitīja līdz desmit, aizvērusi acis, kamēr bērni slēpās. Pēc tam meklēja viņus pa visu dzīvokli, tēlojot, ka nepamana kājas, kas rēgojas aiz aizkariem, un ķiķināšanu zem gultas.
Otrdienas vakarā piezvanīja Maruta
– Mammu, piedod, bet es aizkavēšos līdz trešdienai, – viņa teica bez ievadiem. – Te ir tāds darbu kalns, vienkārši murgs.
Vēsma klusēja, cieši sažņaudzot klausuli.
– Mammu, tu tur esi? – meita satraucās.
– Jā, – Vēsma klusi atbildēja. – Esmu tepat.
– Tad kā, pasēdēsi ar bērniem vēl nedaudz? Es zinu, ka tas ir grūti, bet tu taču tiec galā?
Vēsma gribēja teikt “nē”. Gribēja paskaidrot, ka ir nogurusi, ka viņa ir nogurusi no Jāņa nēsāšanas uz rokām, ka viņai nav ne minūtes sev. Bet tā vietā viņa teica:
– Labi, Maruta. Līdz trešdienai.
Otrdien notika kas nepatīkams.
– Pēteri, palīdzi man, – viņa palūdza vīram. – Pasēdi ar zēniem, kamēr es nodarbojos ar Santu.
– Vēsma, man nav spēka, – viņš atmeta ar roku. – Pats tikko kustos.
Un atkal viņa palika viena pret vienu ar trim bērniem. Naktī Vēsma gandrīz negulēja, sēžot pie Santas gultas, ik pēc stundas pārbaudot situāciju. Kad ceturtdienas vakarā beidzot atbrauca Maruta, Vēsma tikko turējās kājās.
– Dievs, kas ar Santu? – meita satraucās, ieraugot meitenes bālo seju. Kāpēc tu man nepiezvanīji? – Maruta sašuta.
– Un ko tas būtu mainījis? – Vēsma nogurusi jautāja. – Tu tāpat neatbrauktu agrāk.
Maruta apvainoti saknieba lūpas:
– Mammu, es strādāju, lai nodrošinātu bērnus. Es nevaru visu pamest pēc pirmā zvana.
– Protams, – Vēsma pamāja. – Tu strādā. Bet es, tātad, vienkārši sēžu mājās un neko nedaru. Man arī ir darbs, bet uz lapas jāaiziet man, tu to nevari izdarīt.
– Es to tā nedomāju, – meita samulsa. – Vienkārši tu esi pensijā, tev ir laiks…Un tev darbā neko neteiks, jo tu tikai tur piestrādā.
– Man ir laiks? Es tikai piestrādāju? Maruta, man ir pilna slodze skolā. – Vēsma juta, kā iekšā ceļas vilnis. – Man ir jābūt laikam savai dzīvei, Maruta. Es jau trīsdesmit piecus gadus strādāju skolā. Es izaudzināju tevi. Es domāju, ka pensijā beidzot varēšu padzīvot sev.
– Mammu…
– Nē, tu paklausies, – Vēsma vairs nevarēja apstāties. – Es mīlu tavus bērnus. Bet es neparakstījos būt viņu otrā mamma. Es gribu iet uz izstādēm brīvdienās, tikties ar draudzenēm, mācīties ko jaunu. Bet tā vietā es nedēļām sēžu ar mazbērniem bez brīvdienām.
Maruta stāvēja, nodūrusi galvu. Bērni pieklusa, izbijušies raugoties uz sadusmoto vecmāmiņu.
– Es… es sapratu, – meita beidzot teica. – Piedod. Es atradīšu citu izeju.
– Kādu? – sieviete rūgti pasmīnēja. – Aukli tu nepavilksi.
– Nezinu, – Maruta godīgi atbildēja. – Bet tie ir mani bērni, un man ir jārisina šīs problēmas, nevis jāpārceļ tās uz tevi.
Viņa ātri savāca bērnu mantas un aizveda viņus prom, apsolot piezvanīt rīt. Vēsma palika viena tukšajā dzīvoklī. Klusums, par kuru viņa tā sapņoja visas šīs dienas, pēkšņi šķita apdullinošs.
Viņa lēnām ieslīga krēslā un aizvēra acis. Kaut kas viņai teica priekšā, ka jau pēc nedēļas Maruta atkal atvedīs bērnus. Un viņa atkal nespēs atteikt. Jo citas izejas viņiem nav. Un viņas ilgi gaidītā pensija tā arī paliks nepiepildīts sapnis par brīvību un atpūtu.
