Šogad pati ziema jau priekšā pasaka, kādi būs pavasaris un vasara, un no šāda scenārija tiešām ir grūti gaidīt ko labu.
Decembris bez sniega, ieilgušas plusu temperatūras un pēc tam krasa nokrišņu gāze ar milzīgu sniega daudzumu un sniegputeņu turpināšanos – tā ir klasiska “laikapstākļu šūpoļu” pazīme, kas parasti nebeidzas līdz ar ziemu. Atmosfēra jau ir “iekustināta”, augsne un pilsētas strādā uz spēku izsīkuma robežas, un tas nozīmē, ka pavasaris un vasara ar lielu iespējamību aizritēs galējību, nevis maigas normas zīmē.
Ja decembrī nav sniega, augsne paliek atsegta un paspēj sasalt nevienmērīgi, turklāt ziema neizpilda savu aizsargfunkciju. Krasa liela nokrišņu daudzuma iestāšanās vēlāk izveido biezu, smagu sniega kārtu uz jau tā nogurušām virsmām – jumtiem, kokiem, vadiem, ceļu infrastruktūras.
Daba pati “runā”
Dabai tas nozīmē paaugstinātu zaru lūšanas risku, krūmāju bojājumus un koku vainagu deformāciju. Pilsētām tie ir kupeni, sašaurinātas brauktuves, ledus zem sniega un hroniska nespēja paspēt visu notīrīt, kas viegli pāraugs pavasara haosā.
Pavasaris pie šāda izkārtojuma gandrīz nekad nav agrīns un vienmērīgs. Lielais sniega apjoms, kas uzkrājies īsā laikā un turpina papildināties, nozīmē ilgu kušanas periodu. Dienā pluss, naktī mīnuss, peļķes, kas pārvēršas par slidotavu, un bezgalīgi šķīdoņi tīra, sausa aprīļa sajūtas vietā.
Notekas, lietus ūdens uztvērēji un drenāžas sistēmas visbiežāk netiek galā ar tādu ūdens apjomu, tāpēc pastāv augsti pagalmu, zemieņu un privātā sektora applūšanas riski. Pilsēta šādos gados burtiski iestrēgst starp ziemu un pavasari, un cilvēkiem fiziski ir grūti sajust sezonālo atvieglojumu.
Arī augiem šāds scenārijs ir nelabvēlīgs. Vēlīna un ilga sniega nokušana aizkavē augsnes sasilšanu, sējas un stādīšanas darbi nobīdās, daudzgadīgie augi ilgāk paliek zem smagas, mitras kārtas, bet daļa sakņu un stumbru var sākt pūt vai izsust. Kad siltums beidzot atnāk, tas nereti notiek ar rāvienu, un augiem tiek dots minimāls laiks adaptācijai. Tas palielina iespējamību, ka daļa kultūru ziedēs īsāku laiku, bet raža izrādīsies mazāk stabila nekā gados ar maigāku un vienmērīgāku ziemu.
Uz ko tas norāda
Vasara pēc šādas ziemas un smagā pavasara parasti arī nepriecē ar stabilitāti. Jo ilgāk turējušies anomālie sniega krājumi un jo krasāk tie nokusuši, jo lielāka iespējamība, ka silta sezona aizritēs kontrastu zīmē. Iespējams scenārijs, kad vasaras pirmā puse izvēršas relatīvi vēsa un mitra, ar biežiem lietiem un pērkona negaisiem, bet pēc tam krasi iestājas karstums.
Vai otrādi – neilgs agrīna siltuma uzliesmojums nomainās ar ieilgušām lietusgāzēm un temperatūras “kalniņiem”. Jebkurā gadījumā rēķināties ar “klasisku” vasaru ar vienmērīgu jūliju un gaidāmu augustu nav pamata.
Tāda ziema pastiprina arī slodzi uz pilsētas infrastruktūru un cilvēku veselību, un tas velkas tālāk cauri visam gadam. Ilgstošā cīņa ar kupeniem, apledojumu, lāstekām un jumtu noplūdēm pāriet pavasara bedru sezonā uz ceļiem, dubļos un applūšanā. Organismiem nākas pastāvīgi pārkārtoties gan uz mitrumu un aukstumu, gan uz krasu sasilšanu.
Secinājums šādai laikapstākļu ainai ir viens. Ziema bez sniega sākumā, pēc tam krasa sniega gāze un sniegputeņu turpināšanās reti kad dāvina mierīgu, paredzamu pavasari un komfortablu vasaru. Daudz godīgāk ir noskaņoties sarežģītam gadam ar nepieciešamību pastāvīgi pielāgoties kaprīzam klimatam – elastīgi plānot braucienus, dārza darbus, slodzi un savlaicīgi parūpēties par veselību, nevis gaidīt, ka daba pēkšņi kļūs maiga un ērta.
